Latvieši tomēr ir viena strādīga tauta, kas mīl sakoptu vidi sev apkārt. Šis viens teikums raksturo fenomenu, kas līdz ar pirmajiem saules stariem pārņem valsti. Sevišķi strādīgi šopavasar izskatās jelgavnieki – vienā rokā ķipītis, ar ko no mājokļiem smeļ plūdu paliekas, otrā – sērkociņu kastīte. Tiklīdz ierauga sausākas zāles puduri, tā uguns iekšā! Svilst dzelzceļa un šoseju malas, mazdārziņu rajoni un pamesti lauki, līdzi paķerot dzīvības, mežus un pašu kurinātāju mājas.Senie latvieši arī dedzināja. Taču viņu mērķis nebija izklaidēties vai tikt vaļā no sekām, ko rudenī uzdzinis slinkums, liedzot nopļaut pļavas. Iekopjot laukus, «nokopa» mežus. Toreiz nebija tehnikas, ar ko dabūt tīru vietu, tāpēc izlīdzējās ar uguni. Galvenais dzinulis – izdzīvot, sagādāt pārtiku, nevis melniem vaigiem priecāties par svilstošiem līdumiem. Kūlas dedzināšana neparādās arī jaunāku laiku latviešu literatūrā, secina lauku ainavas pētniece Gundega Lināre. Edvarts Virza «Straumēnos» apraksta Lielupes krastā mītošo gatavību neizbēgamajiem plūdiem, taču liesmojošu lauku tur nav. Pērno zāli savos darbos nededzina Jaunsudrabiņš un citi tā laika autori. Latvietis ļoti labi zināja, cik sūri grūti lopiem sagādāt barību, tāpēc rudenī ap lauku sētu viss bija nopļauts. Uguns bija ne tikai devēja, bet arī ņēmēja, tāpēc ar to prata rīkoties un koka mājokļu tuvumā nelaida. Liesmu un sausās zāles saderība pēkšņi parādās kolhozu laikos, kad mācību grāmatās šo metodi pat ieteica augsnes auglības uzlabošanai. Tie bija laiki, kad par dabu nedomāja. Nevienam nekas nepiederēja. Bet pavasaros līksmoja, grāvmalām pielaižot sērkociņu. Dzīve gājusi uz priekšu un tehnoloģijas attīstījušās, bet daļa sabiedrības netiek tām līdzi. Taču der ielāgot, ka šajos laikos spēlēšanās ar sērkociņiem vairs nav atspoguļota mācību grāmatās vai rakstnieku darbos, bet gan likumos par administratīvo un kriminālo atbildību.
