Mirkļi no 1991. gada, kas paliek atmiņā. Tuvāk zemei ir drošāk. Es 1990. gada decembrī sāku strādāt Iekšlietu ministrijā, var teikt, «pie papīriem».
Mirkļi no 1991. gada, kas paliek atmiņā
Tuvāk zemei ir drošāk
Es 1990. gada decembrī sāku strādāt Iekšlietu ministrijā, var teikt, «pie papīriem». Noformēju darbā tos cilvēkus, kas gribēja nākt dienēt tikko izveidotajā atsevišķajā patruļdienesta bataljonā 1990. gadā pēc Neatkarības deklarācijas pieņemšanas vēl nevarēja atklāti parādīt, ka mums jau top armija. Taču tad radās gan Tautas frontes īpašo kārtības sargu vienības, gan, lūk, arī šis savādais bataljons visādi citādi vecajā milicijā. To komandēt uzņēmās milicijas majors Juris Vectirāns. Varena auguma vīrs, tolaik jelgavnieks. Dažkārt vakaros kopā no Rīgas braucām mājās. Jura ierastākā poza žigulī bija pusguļus uz aizmugurējā sēdekļa: «Ja šauj, lai aiziet garām.»
Ne tikai stiprie un veselie
Man, šķiet, nekad tā nav bijis – tiešām dīvainā veidā visu 1991. gada barikāžu laiku naktīs nenāca miegs. Pietika pāris stundu kaut kur atlaisties, kad tu atkal možs un rosīgs varēji ņemties «lietas labā». Dienā darbojos ar puišiem, kas nāca uz Iekšlietu ministriju pat veselām rindām. Visbiežāk tie bija jau minētie Tautas frontes kārtībnieki. Taču tad iedomājos, ka kādu nakti vajadzētu aizbraukt uz Zaķusalu un arī tur pie ugunskuriem paaģitēt par iespēju dienēt mūsu bataljonā. Tā reiz aizņēmos velosipēdu un devos ceļā. Mana stāstījuma rezultāti neko izcili nebija. Liekas, ka starp televīzijas sargiem vairāk bija vīru gados, kas, protams, nevarēja savu profesiju likt pie malas un nākt pie puikām bataljonā. Arī bezdarbs tolaik Latvijā vēl īsti nebija pazīstams. Te pie viena ugunskura pie manis pienāca puisis, kas, tūlīt varēja redzēt, caur Iekšlietu ministrijas ārstu komisiju netiktu nekādi. Viņš bija invalīds. Taču puisis teica: «Ņemiet mani izlūkos! Viņi nekad neiedomāsies, ka es esmu izlūks.» Tā, protams, bija patiesība, vienīgi uzreiz nespēju izdomāt, kā šo lietu nokārtot. Droši vien puisis pie ugunskura palika apbēdināts.
Pretējā pusē
Kādu gadu pēc barikādēm, bet pirms padomju armijas aiziešanas vakarā, nākot no dzelzceļa stacijas, satiku savu paziņu, padomju virsnieku, inženieri, kuru sauca Aleksandrs un kurš astoņdesmito gadu otrajā pusē dienēja Jelgavas lidlaukā izvietotajā helikopteru daļā. Vairākus gadus nebijām tikušies, uzaicināju viņu mājās, uzliku galdā pudeli vīna, un drīz vien saruna nonāca līdz 1991. gada janvāra – augusta notikumiem. Aleksandrs tad stāstīja, ka viņa karaspēka daļā (pēc dienesta Jelgavā viņu pārcēla uz helikopteru eskadriļu Rīgā) bijuši virsnieki, pārsvarā gan jaunie, kas tolaik rāvušies ar latviešiem izrēķināties. Tad viņš viņiem bija teicis apmēram tā: «Jā, latvieši ir tādi vai citādi, bet mums nevajag lietot ieročus. Kad būsim savas rokas līdz elkoņiem sasmērējuši ar asinīm šeit, mūs sūtīs uz Krieviju pret krieviem un atpakaļceļa tad vairs nebūs.» Šķiroties Aleksandrs teica, ka pārceļas uz dzimto Ukrainu un ir pieteicies dienēt turienes gaisa spēkos.
Viņa Augstība Gadījums
20. janvāra vakarā «omona» uzbrukuma brīdī netrāpījos savā kabinetā Iekšlietu ministrijā tāpēc, ka man ir mīļa krustmāmiņa un krusttēvs. Tieši tajā vakarā viņiem bija 40. kāzu jubileja, ko radu saime plaši atzīmēja. Ap deviņiem vakarā saviem papīriem metu mieru un aizskrēju kaut uz stundiņu apsveikt savus jubilārus. Pirms došanās prom kabinetā iegriezās milicis bruņucepurē. Viņš, šķiet, patrulēja uz ielas un prasīja siltākas drēbes. Tā es toreiz apšaudē cietušajam Bauskas milicim, tagad Barikāžu piemiņas fonda priekšsēdim Renāram Zaļajam aizdevu savas garās treniņbikses. Kad omonieši ieņēma ministriju, tūlīt, atgriezies no svētku galda, ieņēmu pozīcijas viesnīcā «Rīdzene» tās atkarošanai. Droši vien nav nekādu dokumentu, bet manā atmiņā ir palikusi pa radio vai kā citādi izteikta pavēle, ka nu visiem milicijas darbiniekiem ar saviem ieročiem ir jāmobilizējas uz Rīgu. Tonakt savas varonības vai arī nejaušības dēļ četri cilvēki krita. Es tur netrāpījos.
