Smilšu pulkstenis, ko sešu valstu (ASV, Vācijas, Itālijas, Francijas, Lielbritānijas un Krievijas) kontaktgrupa pagājušajā nedēļā novietoja uz Dienvidslāvijas prezidenta Miloševiča galda, rīt būs iztecējis.
Smilšu pulkstenis, ko sešu valstu (ASV, Vācijas, Itālijas, Francijas, Lielbritānijas un Krievijas) kontaktgrupa pagājušajā nedēļā novietoja uz Dienvidslāvijas prezidenta Miloševiča galda, rīt būs iztecējis. Vai nu serbi un Kosovas albāņi Rambujē paredzētajās sarunās vienosies par Dienvidserbijas provinces statusu, kādā tā sagaidīs nākamo gadsimtu, vai arī «runās» NATO lielgabali.
Šajā nedēļā dažādu rangu Eiropas Savienības un NATO pārstāvji, ES valstu vēstnieki un Krievijas diplomāti īpaši piepūlējuši savas balss saites, lai konfliktējošos vilkus pārvērstu par avīm un nogādātu Rambujē Parīzes tuvumā. Kaut arī ir gluži neparedzami, vai sarunas vispār notiks un, ja notiks, vai tām būs kādi taustāmi rezultāti, Rietumu diplomāti jau paspējuši tās nodēvēt par «Deitonu 2», tā velkot paralēles ar 1995. gadā ASV Deitonā notikušajām Bosnijas miera «noregulēšanas» sarunām.
Gan Kosovas albāņu spēka struktūru (Kosovas Atbrīvošanas armijas) pārstāvji, gan politiskie līderi (Kosovas albāņu ievēlētais prezidents Rugova un Ministru prezidents trimdā Bukoši) jau paziņojuši, ka ir gatavi piedalīties sarunās. Turpretī prezidents Miloševičs paziņojumu par savu piedalīšanos Parīzes konferencē visādi stiepis garumā – vispirms pieprasīdams, lai sarunas notiktu serbu zemē, tad aizbildinādamies, ka par sarunām jālemj parlamentam (tam bija jānotiek vakar). Vienota skatījuma uz sarunām un Kosovas nākotni nav ne vienā, ne arī otrā pusē. KAA, kas stingri iestājas par neatkarīgas Kosovas republikas izveidošanu, ne pārāk atzīst daudz remdenākos Kosovas albāņu politiskos līderus, kuri tā paša sapņa piepildījumu cenšas rast mierīgiem līdzekļiem. Bez tam sarunu sarakstā nav iekļauts KAA politiskais vadītājs Demači, kurš jau šīs nedēļas sākumā paziņoja, ka separātistu kaujinieki sarunās nepiedalīsies.
Dienvidslāvijas prezidentam tuvu stāvošs politiķis no valdošās sociālistu partijas par «Deitonu 2» izteicies šādi: acīmredzot Dienvidslāvija tiks degradēta līdz koloniālas valsts statusam ar marionešu valdību. Savukārt koalīcijas otras partijas – ekstrēmistiski nacionālās Serbu Radikālās partijas – līderis un Serbijas Ministru prezidents Šešels ir absolūti noliedzis jebkādas pārrunas ar svešu valstu pārstāvjiem par Kosovu. Pēc viņa domām, Rietumu mērķis ir «atgriezt» no Dienvidslāvijas tās teritorijas, kur musulmaņu ir vairākums. Piemēram, Sandžakas reģionu. Serbiem Kosova ir un paliek bandītu un albāņu teroristu «apsēsta» province. Dienvidslāvijas Ministru prezidents Draškovičs tomēr ir apliecinājis nepieciešamību serbiem piedalīties sarunās «neatkarīgi no tā, kādi ir sešu valstu grupas patiesie nolūki».
NATO un ES valstu amatpersonu šīsnedēļas izteikumi tomēr vedina domāt, ka «Deitona» jau ir «de facto» notikusi un Kosovas nākotne izlemta bez vietējo «ieinteresēto» pušu līdzdalības. Vācijas ārlietu ministrs Fišers intervijā «Suddeutsche Zeitung» to nemaz neslēpj: «Viņiem nāksies tikai akceptēt, nevis spriest par detaļām…»
Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) priekšsēdētājs Knuts Vollebeks trešdien paziņoja, ka gadījumā, ja Kosovas miera sarunas būs neveiksmīgas, šajā albāņu apdzīvotajā Serbijas novadā varētu tikt izvietots NATO sauszemes karaspēks. Tajā pašā dienā ASV ģenerālštāba priekšnieks ģenerālis Henrijs Šeltons pauda: ja abas puses arī panāks vienošanos par mieru, Kosovā tā vai tā tiks izvietoti NATO sauszemes spēki, kuros būtu līdz 4000 ASV kareivju.
NATO kabinetos tiek diskutēts tikai par to, vai pirms sauszemes karaspēka ievešanas nepieciešami aviācijas uzlidojumi situācijas «stabilizēšanai». Diplomāti gan izvairās no vārda «ultimāts», aizstājot to ar «prasība».
Tikmēr dzīve Kosovā rit ierastajos rāmjos. Vienu dienu Prištinā bumba tiek iemesta serbu, otru dienu – albāņu kafejnīcā. Daži nogalināti albāņi, un «atbildes» gājieni. NATO vācu ģenerāļa Klausa Naumana vārdiem: «Balkānos nav labo un slikto. Tur ir tikai stiprie un vājie».
Priekšlikumi, kas faktiski ultimāta veidā tiks iesniegti sarunu partneriem, paredz pagaidu miera līguma noslēgšanu uz trīs gadiem, kuru laikā Kosovā tiek sarīkotas brīvas un objektīvas vietējās valdības vēlēšanas, izveidota autonoma policija un iekšējās drošības struktūras. Pēc trim gadiem Kosovas turpmākais statuss atbilstoši līgumam tiktu pārskatīts starptautiskā līmenī.
Būtībā runa ir par autonomiju, kurā Belgradai saglabātos visai maza teikšana, arvien lielākas pilnvaras pārņemtu starptautisko novērotāju misija Kosovā, – līdz pat tiesībām iecelt vai atbrīvot no amatiem novada administrācijas un tieslietu amatpersonas. Jautājums ir: cik liels NATO karaspēks nodrošinās starptautisko novērotāju darbību un kur tas tiks dislocēts? Dažādi avoti min no 20 000 līdz 36 000 liela kontingenta nosūtīšanu uz Kosovu. Tas piebiedrotos aptuveni 30 000 kareivju, kas jau ir dislocēti bijušās Dienvidslāvijas teritorijā Bosnijas «kampaņas» laikā un arī iepriekš.
Bez politiskiem un diplomātiskiem «sarežģījumiem», ko izraisītu NATO spēku ievešana Kosovā, visai problemātiska var kļūt šā pasākuma finansiālā puse. Liela daļa NATO Eiropas dalībvalstu pēc aukstā kara beigām savus aizsardzības spēkus ir samazinājušas tiktāl, ka jaunu grupējumu iesaistīšana militārās darbībās Dienvidaustrumeiropā ir visai riskanta. Tas prasītu līdzekļus, kas tiktu atņemti bruņojuma modernizācijai un ikdienas «uzturnaudai». Tādējādi iespējamās militārās operācijas Kosovā ir arī finansu jautājums.
Vācijas laikraksts «Frankfurter Allgemeine», apcerot iespējamo Bundesvēra līdzdalību Kosovas miera uzturēšanas procesā, izskaitļojis, cik tas varētu izmaksāt vācu nodokļu maksātājiem.
Jau pašreiz Bundesvēra izdevumi, kas saistīti ar Dienvidslāviju, katru gadu sasniedz pusmiljardu marku. Pie tam vācu militāro spēku klātbūtne tur ir salīdzinoši neliela: 2448 vīru Bosnijā, kuriem šobrīd gatavojas pievienoties vēl 371 no gaisa spēkiem; 270 gaisa spēku karavīru Maķedonijā NATO misijā «NATO-Kosovo-Air-Verification-Mission», citiem vārdiem, gaisa izlūkošana Kosovā; vēl 190 vācu karavīru citā NATO grupējumā «Extraction Forces», (šajā grupējumā 1800 vīru), kas rūpējas par starptautisko novērotāju drošību. Šis kontingents bija domāts aptuveni 200 starptautisko novērotāju «piesegšanai», taču šobrīd iesaistīti jau 1000 novērotāju un paredzams, ka to skaits varētu pieaugt līdz 2000. Tātad proporcionāli jeb desmitkārtīgi (līdz 18000) būtu jāpalielina arī «piesegums». It īpaši, ja Dienvidslāvija vairs negarantētu starptautisko novērotāju drošību.
Vācijas Aizsardzības ministrijas budžetam visi šie iespējamie izdevumi draud ar finansiālu risku, citiem vārdiem – ar neparedzētu valsts iekšējo aizņēmumu. Līdzīgā situācijā ir arī citas NATO Eiropas dalībvalstis. Kas attiecas uz ASV, tad Kongress ir jau pieņēmis zināšanai Klintona nesen izvirzīto prasību krasi palielināt aizsardzības budžetu.
