Anita Feldmane un viņas draugi gatavo koncertuzvedumu «Pusgadsimts mīlestībā ar deju».
Vēstis par dažādu deju ansambļu koncertiem ir gluži ierasta parādība. Ne tik bieži, bet gadās redzēt arī pa kāda horeogrāfa autorkoncertam vai veltījumam ansambļu jubilejām. Ziņa par Jelgavas kultūras namā 15. oktobrī paredzēto uzvedumu «Pusgadsimts mīlestībā ar deju» atšķiras no iepriekšminētā klāsta. Vispirms jau ar uzrunājošo «Anitas Feldmanes un viņas dejas draugu retrospektīvs koncertuzvedums» – tā lasām pieteikumā.Ar galveno darbojošos personu, kas nav ne deju svētku virsvadītāja, ne slavena horeogrāfe (toties aizrautīga dejotāja «no matu galiņiem līdz pat papēžiem» gan), «Ziņas» nolēma iepazīstināt mazliet tuvāk. – Jautāšu bez kāda ievada – ko un kāpēc īsti esi iecerējusi?Gadi iet, un es arvien vairāk apzinos, ka spēja dejot ir fantastiska Dieva dāvana. Pagājušajā gadā, kad salauzu kāju, sev nosolījos – ja es vēl pēc tam varēšu dejot, man tiks parādīta milzīga žēlastība, un tad sarīkošu koncertu kā pateicības svētkus visiem, ar ko esmu kopā dejojusi, arī saviem draugiem, radiem un citiem, kuri mani atbalstījuši.– Kāju salauzi dejojot?Vienkārši kritu, izejot pār mājas slieksni. Laimīgā kārtā lūzums nebija briesmīgi smags, mēnesi gan nācās nolēkāt uz kruķiem. Arī šai laikā saņēmu iedrošinājumu – pats toreizējais Jelgavas bīskaps Antons Justs man teica: «Anita, tu tikai nekādā gadījumā nepamet dejošanu, tas ir tavas dzīves vadmotīvs!»– Kā tad viņš par to varēja zināt, vai tad tu esi dejojusi baznīcā?Gadījies arī tā. Baznīcā ir tādas slavēšanas dejas. Faktiski tās ir ebreju dejas, kas palēnām ienāk arī Latvijā. Deja un kustība – tas viss ir Dieva godam. Arī Bībelē teikts, ka Dāvids dejoja Dieva priekam. Man deja ir aicinājums jau no agras bērnības, pat tad, kad sevi vēl īsti neapzinājos, savas izjūtas esot centusies izdejot. Sevišķi, kad ciemojos pie vecmāmiņas Latgalē. Kad man bija trīs gadi, mamma mani aizveda uz Rīgas Elektromehāniskās rūpnīcas kultūras namu, kas atradās turpat pāri ielai – toreiz dzīvoju Rīgā, Pērnavas ielā. Tur arī sākās manas deju gaitas.– Tātad tas ir atskaites punkts tavam «pusgadsimtam ar deju»?Tā sanāk. Bet vasarās turpināju dejot pati ar sevi Latgalē vai pie otras vecmāmiņas, kura dzīvoja Ānē pie Jelgavas.Tad nāca skolas gadi, Rīgas 24. vidusskola un Nopelniem bagātā skolotāja Dagmāra Balode. Mūsu kolektīvs piedalījās visos skolēnu dziesmu un deju svētkos, un pats Uldis Žagata tieši uz «mūsu bāzes» profesionālā ansambļa «Daile» dejoto «Ganu polku» pielāgoja skolēnu iespējām, pēc tam tā uz lielā laukuma tika dejota vēl daudzos svētkos.Bet 1972. gadā nokļuvu «Dancī» (Latvijas Valsts universitātes tautas deju ansamblis – red.), pie dižā meistara Alfrēda Spuras. Patiešām dižā, jo viņš mums iedeva ārkārtīgi dziļu izpratni par kustību, tās skaistumu. Arī par Latvijas mīlestību, kaut tajā laikā (un ar prieku) dejojām arī cittautu dejas.– Vispirms sāki dejot «Dancī», pēc tam tikai mācīties universitātē. Kāpēc izvēlējies tādu «nedejisku» specialitāti – ekonomiskā kibernētika?Tajā gadā, kad beidzu vidusskolu, konservatorijā horeogrāfus neuzņēma. Man bija interese arī par eksaktām lietām, skolas laikā piedalījos fizikas un matemātikas olimpiādēs. Pēc testiem, kas tikai tajā laikā nāca modē, man eksaktās spējas pret humanitārajām attiecās kā 50 pret 50.– Cik atceros, kursa «saviesīgajā dzīvē» īpaši neiesaistījies (jāatklāj «interešu konflikts», intervējamā un intervētājs ekonomisko kibernētiku apguva vienā laikā – red.), jo daudz laika aizņēma «Dancis». Turklāt, ja nemaldos, tu jau tad biji precējusies.Ar mūziķi Ingu Feldmani (spēlējis «Ornamentā», Marijas Naumovas pavadītājansamblī un citās grupās – red.) iepazinos vilcienā Jelgava – Rīga, kad mācījos 10. klasē, un apprecējāmies uzreiz pēc vidusskolas. Viņš tolaik dziedāja un spēlēja ansamblī «Salve» un mācījās Jelgavas Mūzikas vidusskolā. Atradām vienīgo starp koncertiem un eksāmeniem brīvo augusta sestdienu, kāzas, atceros, bija Miezītes klubā – tur, kur vēlāk uzcēla Jelgavas rajona kultūras namu, kura vietā gan tagad palikusi tikai ēka.Sākās studijas, bērni, bet paralēli visu laiku dejoju.– Arī bērni dejo?Dejoja. Abi puikas darbojās «Vēja zirdziņā» pie Aldas Skrastiņas. Es pati tai laikā vadīju visas deju nodarbības – no pirmās līdz pēdējai klasei – Vircavas skolā.Tad Elita Simsone mani paaicināja uz «Lielupi», viņai konservatorijā vajadzēja palīdzēt nodejot diplomdarbu. Aizgāju nodejot vienu deju, bet nu jau ar šo ansambli pagājuši 24 gadi. Drīz arī pavisam pārcēlos uz Jelgavu, dzīvoju vecmāmiņas mājā.– Nekad neesi nožēlojusi, ka tomēr neiestājies konservatorijā?Tad jau biju apprecējusies un citi darbi… Domāju, ka tikai ar deju nodarboties es arī nevarētu. Arī kā vadītājai nemaz īpaši negribētos būt. Lai gan savā laikā esmu izgājusi kursus pie Harija Sūnas un pēc kvalifikācijas varētu būt deju pedagoģe.Esmu strādājusi arī atbilstoši Latvijas Universitātē apgūtajai specialitātei. Tā kā mans vīrs ir mūziķis, vienu laiku dzīvojām kā «naktssargs un veļas mazgātāja» – satikties izdevās ļoti reti. Risinājumu atradu līdz ar lauku mājām, kas no otras vecmāmiņas puses atradās Latgalē.Sapratu, ka deja mani vilina vairāk nekā karjera. Deja ir prieks, ko var dāvāt skatītājiem. Man tā ir dzīves aicinājums, bez kura nespēju iztikt. Līdz šim esmu strādājusi, lai varētu dejot.– Ko no šā deju prieka skatītāji redzēs 15. oktobrī?Kā jau afišās rakstīts, būs «Danča» bijušie dalībnieki, tie paši, ar kuriem kādreiz dejoju kopā. Piemēram, būs mana solodeja ar ekonomikas doktoru Jāni Poču. Piedalīsies arī «Kalves Zelta smiltis», kuras vada mana kādreizējā «Danča» deju biedrene Gunta Skuja. Būs arī jaunākā paaudze – «Vēja zirdziņš» un «Auseklītis» no Rīgas Franču liceja. Un mana mīļā «Lielupe», gan vidējā paaudze, kur tagad dejoju es, gan pamatsastāvs, kur dejo jaunieši. Jaunie izdejos to, kas kādreiz bija mūsu pamatrepertuārs, piemēram, «Pie Daugavas» un «Ačkups». Mēs – Baibas Sokolovas jaukās horeogrāfijas, tādas kā «Uzlūdz mātes». Es mēģināšu parādīt arī to, ar ko iesāku «Lielupē», – E.Simsones diplomdarbu «Mīli mani, preci mani».
