Tautas deju ansamblis «Lielupe» un viesi 16. februārī pulksten 18 Jelgavas kultūras namā ielūdz uz gadskārtējo koncertu «Mēs mīlam dejā».
Ziemai ritot uz pavasara pusi, pašvaldības iestādes «Kultūra» Tautas deju ansamblis «Lielupe» jau vienpadsmito gadu rīko koncertu «Mēs mīlam dejā», kurā satiekas vairāki simti Latvijas labāko deju ansambļu dalībnieku. «Lielupes» vadītāju Elitu Simsoni izdevās sastapt brīdi pirms kārtējā mēģinājuma, tikko pēc atgriešanās no kādas svarīgas izlozes galvaspilsētā.«Izlozējām kārtību, kādā dejosim vasaras lielajiem Deju svētkiem veltītajā skatē Rīgā. «Lielupes» D grupas dejotāji (vidējā paaudze) 23. februārī tiks vērtēti VEF Kultūras pilī Rīgā. Savukārt A grupas Tautas deju ansambļi no visas Latvijas 24. februārī dejos Ķīpsalas hallē,» pastāstīja E.Simsone.- Tātad «Lielupe» startē gan A, gan D grupā? Un kurš tad ir tas spēcīgākais «gals» – A vai D? Pieļauju, ka daļa laikraksta lasītāju šajā klasifikācijā var arī apjukt.A – tie ir spēcīgākie jauniešu jeb tā saucamie pamatsastāvi, seko B un C. Bet D grupa jau ir vidējā paaudze, kas var būt ne sliktāka par A. Manā kolektīvā TDA (Tautas deju ansambļa) goda nosaukumu izcīnīja tieši vidējās paaudzes dejotāji, mēs tādi Latvijā bijām pirmie. Skatoties no šodienas mērauklas, tagad tādi ir A grupas «spicākie» dejotāji. Toreiz, kad sākām (bet es «Lielupi» vadu jau divdesmit astoto gadu), bija tā – tikko tu esi paguvis apprecēties, jau skaities «vidējā paaudze». Piemēram, mums ir dejotāja, kas apprecējās 19 gadu vecumā, sāka dzimt bērni, bet viņa joprojām ir «Lielupes» vidējā paaudzē – nu jau vairāk nekā gadsimta ceturksni.Spēcīgi vidējās paaudzes dejotāji ir ne tikai «Lielupē». D grupu lielākoties veido tie, kas savulaik dejoja elites Tautas deju ansambļu («Dancis», «Liesma», «Rotaļa», «Vektors», «Kalve» u.c.) pamatsastāvos. Skatoties, kā dejo mūsu labākie vidējās paaudzes ansambļi, bieži vien ārzemniekiem paliek mutes vaļā. To pierāda arī nākamo Dziesmu un deju svētku repertuārs, kur šai grupai uzticētas tādas dejas, ka «maz neliekas» – jābūt ne tikai augstā mākslinieciskā līmenī, bet izturīgiem arī fiziskā ziņā.- Nenoliegsim, ka padomju laikos dejošana saistījās arī ar taustāmiem labumiem, kaut vai papildu atvaļinājumu Dziesmu svētku laikā, bet augstas klases ansambļiem tā bija iespēja reizēm izceļot aiz tā saucamā dzelzs priekškara. Bet kāpēc tagad «mocīties»? To, iespējams, nesaprot arī jūsu minētie ārzemnieki, kam deju kolektīvs vairāk nozīmē tādu lustīgu piedevu svētdienā pie alus kausa.Domāju, ka īstam dejotājam tā ir sirdslieta jebkuros laikos. Tas kļūst par dzīvesveidu, un zinu pat vairākus gadījumus, kad tieši dalība deju kolektīvā attur no pārcelšanās uz svešām zemēm.Saņemam atbalstu arī šajos laikos, sevišķi Jelgavā. Manis teiktais nav nodeva vietējai varai, vienkārši esot šajā apritē, man ir iespēja salīdzināt. Tomēr krietni daudz līdzekļu jāiegulda pašiem, un, jo augstāka latiņa, jo vairāk. Un tieši šī latiņa arī piesaista – ja reiz esi dejojis uz lielās skatuves un tev aplaudējuši simti skatītāju, vairs nepietiek ar sadancošanu svētdienās, kas pati par sevi nemaz nav peļama lieta. Lai ir izvēles iespēja, man nav nekas arī pret deju kolektīvu kā interešu pulciņu.Bez šaubām, liela nozīme ir arī kolektīva vadītājam, kam mūsdienās jābūt sava veida fanātiķim. Ir ne viens vien gadījums (nedomāju tieši Jelgavu), kad ansamblis pajūk, jo, līdzšinējam vadītājam aizejot, jaunais dejotājus vairs nespēj aizraut un piesaistīt. – Jelgavā ir daudz labu deju kolektīvu, kāpēc izvēlēties tieši «Lielupi»?Tas, ka kolektīvi ir dažādi, ir ļoti jauki. Svarīgi, lai katram būtu savs rokraksts. «Lielupei» patīk nopietni un skaisti koncerti, lieli uzvedumi, kā «No zobena saule lēca» (uzvests Ķīpsalas hallē 2010. gada novembrī, nesen sāka pārdot biļetes uz atkārtotām izrādēm šā gada novembrī – red.). Man pašai ļoti svarīgi, lai būtu līmenis un kvalitāte, un domāju, ka tāpat ir maniem dejotājiem.Gadiem ejot, līmenis pat vairs nav mērķis, mēs vienkārši gribam labi dejot. Lai mums ir savs repertuārs, savs stils. Es domāju, ka dejot pie mums nāk tie, kas mūs pazīst, kuriem jau ir priekšstats par to, ko darām. Tie, kas zina, kur nāk un ko grib.- Nu jau pagājuši četri gadi, kopš «Lielupe» svinēja pusgadsimta jubileju. Varbūt vērts atgādināt sākumu?«Lielupe» sāka 1959. gadā kā vidējās un vecākās paaudzes deju kolektīvs Vēsmas Puriņas vadībā. Gandrīz vai pie visu Jelgavas deju ansambļu pirmsākumiem klāt bijis arī Vilis Ozols, kurš 1962. gadā pārņēma «Lielupes» vadību. Es uz «Lielupi» atnācu pēc Latvijas Valsts konservatorijas Horeogrāfijas nodaļas absolvēšanas. Tajos laikos diplomdarbā bija jānodod vesela koncertprogramma, un 1989. gadā izveidoju «Kā mīlē pilsētā, kā laukos» – divdaļīgu uzvedumu Daces Vilnes režijā. Diplomdarba vadītāja bija Ingrīda Saulīte, žūrijā – viss toreizējais Latvijas deju ansambļu vadītāju un horeogrāfu zieds. Par šo uzvedumu «Lielupe» izpelnījās Tautas deju ansambļa nosaukumu. Atjaunojoties tai ansambļa daļai, ko dēvē par vidējo paaudzi, pamazām jaunāks kļuva arī viss «Lielupes» sastāvs.Tagad mums ir trīs sastāvi: D, A grupa un studija. Šādu kolektīvu var vadīt tikai komanda, un es noteikti netiktu galā bez saviem palīgiem, asistentēm Zaigas Pīlēnas-Pelēnas un Baibas Sokolovas.- Sava vēsture ir arī koncertam «Mēs mīlam dejā», kas sestdien vairākus no Latvijas Tautas deju ansambļu elites Jelgavā pulcēs jau vienpadsmito reizi.Koncerta mērķis noteikti nav izcelt vienu vai otru kolektīvu uz pārējo fona. Man ir ļoti svarīgi, lai valdītu pozitīva gaisotne un lai skatītāji, kas atnāks uz šo koncertu, aizietu mājās priecīgi un gandarīti. Vislielākais prieks bija tad, kad reiz gluži nejauši no kāda skatītāja dzirdēju – «nemaz nebiju domājis, ka būs tik skaisti!». Priecājos, ka visi ansambļi domā par repertuāru, kas nemēdz atkārtoties. Piemēram, Rolands Juraševskis ar Latvijas Universitātes «Danci» vienpadsmit gados nav atkārtojis nevienu pašu deju, tāpat kā «Rotaļa» no VEF Kultūras pils. Tas tikai norāda, ka kolektīvu vadītāji ar cieņu izturas pret šo pasākumu.Trešais kolektīvs, kas brauc gadu no gada, arī ir no Rīgas – horeogrāfa Jāņa Ērgļa vadītā «Teiksma», daudziem mūsējiem izveidojusies cieša draudzība tieši ar šā ansambļa dejotājiem. Nu un, lai jelgavniekiem nekļūtu garlaicīgi, pārējos viesus mēdzam pamainīt – šogad tādi būs «Liesma» un «Daiļrade». Kādreiz Imanta Magones vadītā «Liesma» vienmēr bijusi Latvijas deju ansambļu elitē, mazāk varbūt dzirdēts par «Daiļradi» – kolektīva kvalitāti apliecina uzvara pagājušā gada Rīgas pilsētas A grupas skatē.- Kā jau teicāt sākumā, nedēļu pēc koncerta «Mēs mīlam dejā» notiks deju ansambļu skate, kur šie paši kolektīvi, ar ko sestdien draudzīgi dejosiet uz vienas skatuves (pēc tam vēl dalībniekiem paredzēta līksma ballīte), būs vissīvākie konkurenti.Jākonkurē tikai tajā brīdī, kad ir skate vai kāds cits konkurss. Pārējā laikā jāmāk aplaudēt, jāpriecājas par panākumiem un jābēdājas līdz ar citiem, ja kaut kas neizdodas. Arī skatēs nepriecāsies, ja citam paslīd kāja, gandarīts vari būt, ja panākumus esi nopelnījis ar savu darbu. Par kādu nievājošu vai naidīgu attieksmi pret konkurentiem nevar būt ne runas.Būsim atklāti, skatēs daudz kas atkarīgs arī no žūrijas, tai jābūt maksimāli godīgai, kas mazajā Latvijā nav nemaz tik viegli. Tas šahs ir diezgan vienkāršs, jo paši kolektīvu vadītāji vien jau tajā komisijā sēž. Tomēr situāciju var atrisināt tā – jādejo nevis labi, bet ļoti labi.
