Latviešu tautas dejotprieks vienmēr ir bijis apbrīnojams. Tāpat kā dziedātprieks. Un tāpat kā kāre spēlēt teātri.
Latviešu tautas dejotprieks vienmēr ir bijis apbrīnojams. Tāpat kā dziedātprieks. Un tāpat kā kāre spēlēt teātri. Fenomens, kas jau vairāk nekā simts gadus dzīvo kopā ar latviešu tautu, proti, Dziesmu svētki, ik reizi pārsteidz ne tikai mūs pašus, bet arī visus iebraucējus un tūristus, kas viesojas Latvijā. Ja mēs kā tauta par sevi atstāsim kādas zīmes vēsturē, tad tās noteikti būs saistītas ar dziesmu un deju. Pasaules kontekstā katra tauta ir interesanta un savdabīga tikai ar savu kultūras pienesumu un īpatnību, un maldīgi ir domāt, ka mēs varētu kādu ieinteresēt ar savu pavājo ekonomiku vai politisko partiju varenību. Kā jau ir pierādīts vēsturē – dažādas politiskas frakcijas parādās un pazūd, valsts iekārtas mainās, bet tas, ko sauc par tautas kultūru, saglabājas.
Negribētos izdarīt pāragrus secinājumus, bet liekas, ka liela daļa Jelgavas iedzīvotāju jau būs pamanījuši patīkamas pārmaiņas pilsētas kultūras norisēs. Pēdējie notikumi liecina, ka teātra izrādes un dažāda veida koncerti pilsētas kultūras namā vairs nenotiek šaurā ieinteresēto personu lokā, bet gan piesaista plašu skatītāju auditoriju, un gandrīz par «tradīciju» jau kļuvis visus pasākumus sākt ar nelielu nokavēšanos, jo jelgavnieks nu vienreiz ir tas cilvēks, kas biļetes uz pasākumu pērk pēdējā brīdī.
Adaptētā Mīlestības diena, kas tiek svinēta gan bērnudārzos, gan augstskolās, ar savām uzmācīgi sarkanajām sirsniņām var izraisīt gan sajūsmu, gan apnikumu, taču Jelgavas deju kolektīva «Lielupe» vadītāja Elita Simsone bija atradusi formu, kā šos svētkus padarīt par svētkiem arī Jelgavas skatītājiem. Sestdienas vakara koncerts «Mēs mīlam dejā» izvērtās par īstu Dejas parādi gan pašiem dejotājiem, gan pacietīgajiem skatītājiem. Pēc ilga laika Jelgava atkal pulcēja uz kopīgu sadanci desmit dažādus deju kolektīvus, kas varēja mēroties spēkiem gan dejas tehnikā, gan asprātībā, gan oriģinalitātē. Jāpiezīmē, ka tā gan nebija skate vai konkurss, bet ļoti veselīga un objektīva dejas konkurence, kur katram gribas sevi vislabāk parādīt.
Lielāko dalībnieku daļu (pieci deju ansambļi) veidoja pašmāju kolektīvi, un tas tikai lieku reizi atgādina, ka pilsēta var lepoties ar savu dejojošo pašdarbieku potenciālu: bērnu un jauniešu deju kolektīvs «Vēja zirdziņš» (vad. A.Skrastiņa), TDA «Diždancis» un TDA «Ritums»( vad. A.Zeidmane), TDA «Kalve» (vad. G.Skuja) un TDA «Lielupe» (vad. E.Simsone). Viesos pie jelgavniekiem bija atbraukuši kolektīvi no Saldus, Talsiem, Mārupes un Rīgas: «Bandava» (vad. A.Sīlis), «Talsu Kurši» (vad. T.Utikāne), «Mārupieši» (vad. G.Skuja), TDA «Līgo» (vad. J.Purviņš), un TDA «Rotaļa» (vad. A.Baumane).
Sagatavot šādu koncertu nav viegli, tam, protams, vajadzīgi arī līdzekļi, par ko paldies jāsaka pilsētas Domei un jaunajai Kultūras aģentūrai, kas atrada iespēju pasākumu atbalstīt gan finansiāli, gan tīri cilvēciski. Par pasākuma režisori, mājasmāti, nav viegli būt, it sevišķi, ja kopā sabrauc ap 300 dejotāju, taču vakara norise liecināja par to, ka E.Simsone var justies gandarīta – deju kolektīvi un to vadītāji gandrīz vienbalsīgi izteica atzinību un prieku par kopā būšanu: «Talsu Kurši» vadītāja T.Utikāne un repetitore L.Freimane: «Es uzskatu, ka tādi pasākumi, tādi sadanči ir ļoti vajadzīgi. Tie būtu jāorganizē vēl vairāk, jo tikai tā – kopīgos koncertos mēs varam augt un veidoties. Jo vairāk koncertu, kuros apvienotas vairākas paaudzes, jo lielākas cerības tiek dotas nākotnei. Es domāju, ka latviešu deja nebūs pakļauta iznīcībai, un arī vēlāk par to varēs runāt tagadnē, nevis pagātnē.»
Vaicāta par lielāko gandarījumu šī vakara koncertā, E.Simsone atbild: «Mēs koncertā gribējām parādīt ne tikai savus pilsētas kolektīvus, bet arī Talsu, Saldus un citus kolektīvus, kurus iepazinām iepriekšējo Dziesmu svētku laikā (deju svētku laukumā viņi dejoja netālu no mums). Esmu ļoti priecīga par to azartisko atdevi un attieksmi, ar kādu kolektīvi sevi parādīja. Tas man ir lielākais gandarījums, ka kolektīvi man neatteica un ka viņi ieradās pilnos sastāvos. Pirms tam arī bija liela interese – viņi zvanīja, interesējās, kad var mēģināt… Tas parāda arī šo kolektīvu attieksmi, un tā, savā ziņā, ir viņu darba vizītkarte. Kolektīvi visi bija sakopti, skaisti, viņi parādīja sevi krāšņi. Protams, ka ir arī profesionālās varēšanas uztraukums, bet tas ir labi – tā mums ir skola. Rīdziniekiem lielie koncerti ir bieži, bet mums nav tik daudz, jo nav tādu iespēju. Koncerts maksā naudu un prasa lielu darbu. Tā kā Jelgava var pamatoti lepoties ar saviem kolektīviem, es būšu laimīga, ja mēs tādus koncertus varēsim rīkot vismaz reizi gadā. Kolektīvi zinās, ka tas nav konkurss, bet tas ir draudzības koncerts, kur kopīgiem spēkiem mēs varam sniegt emocionālu baudījumu skatītājiem.»
Tiešām, skatītāju pulks bija liels un vecumos ļoti atšķirīgs, taču liekas, ka katrs varēja atrast kaut ko tuvu un interesantu. Starp redzētām un jau ne reizi vien skatuves gaismu ieraudzījušām latviešu deju horeogrāfijām – azartisko un nedaudz valšķīgo J.Purviņa «Ačikopu», R.Spalvas temperamentīgo «Visi ciema suņi rēja» – bija iespēja iepazīt arī pilnīgi jaunus dejiskos metus, kurus sniedza paši mājinieki – deju ansamblis «Lielupe». Horeogrāfes Lilitas Jansones vārds Jelgavas dejas interesentiem vairs nav svešs, jo pirms pāris mēnešiem ar lielu pompozitāti izskanēja viņas kopdarbs ar deju kolektīvu «Vēja zirdziņš», taču tagad horeogrāfe piedāvāja vērtēt kopdarbu ar deju kolektīvu «Lielupe». L.Jansones deju triptihs «Sēju rūtu» parādīja kolektīva varēšanu gan citā dejas manierē, gan atšķirīgā horeogrāfiskā valodā. Kolektīva vadītāja E.Simsone, kas kopā ar «Lielupi» jau pavadījusi gandrīz divdesmit gadus, par pēdējā gada meklējumiem stāsta: «Pēdējā gada svarīgākais notikums ir tas, ka mēs esam sastapuši jaunu horeogrāfi – L.Jansoni, kuras trīs dejas mēs šodien rādījām. Šīs dejas atšķiras no iepriekšējām, kolektīvs var parādīt citas dejošanas prasmes. Arī pašiem dalībniekiem ir interesantāk, nav tikai ierastais repertuārs. Tos varētu nosaukt par mūsu meklējumu ceļiem. Šodien mēs dejojām mūsdienīgākā stilā ( kā jau Valentīndienas koncertā – akcentēta sarkanā – mīlestības krāsa!). Mums patīk variēt, atrast kaut ko jaunu, savādāku. Taču kā mums tas izdodas, to var vērtēt tikai skatītājs.»
Savdabīgu dejas manieri šajā vakarā demonstrēja rīdzinieki – deju kolektīvi «Līgo» un «Rotaļa». Skatītāju sajūsmu izraisīja dejas ar modē nākušajiem līnijdeju elementiem. «Rotaļas» spožākais tehnikas demonstrējums parādījās G.Baumaņa dejā «Ripo nauda Daugavā». Pēc koncerta «Rotaļas» pedagoģe Roze Kupča rezumēja: «Mēs bijām ļoti laimīgi, ka mūs uzaicināja, jo nevar jau visu laiku dejot tikai Rīgā un sadarboties tikai ar Rīgas kolektīviem. Šovakar satikās ļoti dažādi un interesanti kolektīvi. Es domāju, ka koncerts bija ļoti bagātīgs – gan repertuāra ziņā, gan izpildījuma manieres ziņā. Dažādi cilvēki, dažādi vecumi, un tajā pašā laikā visiem milzīgs dejas prieks.»
TDA «Līgo» vadītājs Jānis Purviņš uzskata: «Koncerti pašdarbniekiem ir ļoti svarīgi un nozīmīgi, jo bez visa tā, ka amatierkolektīvos cilvēki nāk pavadīt savu brīvo laiku, satikt savus draugus, paziņas, viņi nāk dejot. Darba galarezultāts ir koncerti, bet draudzības koncerti – tie ir jauni draugi. Skatītājiem bija iespēja vērot jaunus kolektīvus, bet dalībniekiem – iegūt jaunus draugus.»
