Izvēle, kas nākamā gada rudenī būs jāizdara Latvijas vēlētājiem, kļūst aizvien smagāka.
Izvēle, kas nākamā gada rudenī būs jāizdara Latvijas vēlētājiem, kļūst aizvien smagāka. Un ne jau tāpēc, ka partiju ar katru gadu kļūst vairāk, bet gan tamdēļ, ka no tās būs pārāk daudz atkarīgs. Par potenciālajiem uzvarētājiem nākamajās parlamenta vēlēšanās sevi jau paspējuši pasludināt daudzi, skaidrs, ka visu partiju prognozes nepiepildīsies, jo Saeimā nav vairāk par maģiskajām 100 vietām, uz kurām «konkurss» ir lielāks nekā pašās pieprasītākajās augstskolu programmās. Nedaudz abstrahējoties no prognozēm par vietu skaitu, jāsaka, tas šajā gadījumā nebūs galvenais. Eksistenciālais Latvijas nākotnes jautājums skan vienkārši: vai mūsu valsts arīdzan pēc vēlēšanām turpinās realizēt labēju politiku, bez kuras nav iedomājamas valsts attīstībai nepieciešamās reformas. Vai varbūt notiks «līdzināšanās pa kreisi», atsakoties no liberālisma principiem? Tie būtu nepārprotami divi soļi atpakaļ pēc tam, kad ar lielām mokām ir izdevies soli spert uz priekšu.
No šāda viedokļa jaundibināmās partijas «Jaunais laiks» ienākšana Latvijas politikā ir apsveicama: jo spēcīgāks būs Latvijas politikas labējais spārns, jo labāk būs Latvijai. Cita lieta, ir veids, kādā sevi politikā piesaka Einars Repše un viņa domubiedri. Taču spēka labējām partijām šajās vēlēšanās nebūs par daudz, it īpaši, ja tās turpinās savstarpējus ķīviņus, kā rezultātā savu elektorātu veiksmīgi papildina kreisie. Alfrēds Rubiks, piemēram, pēc Latvijas Sociālistiskās partijas (LSP) kongresa «ar simtprocentīgu garantiju» apsolījis, ka apvienība «Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā» («PCTVL») nākamajā Saeimā darbosies pozīcijā, piedalīsies valdības veidošanā. Kā to iecerēts paveikt, to gan viņš nestāsta, taču informē, ka esot sagatavota mācību programma, kas ļaus sociālistiem apgūt marksismu – ļeņinismu, kā arī dialektisko un vēsturisko materiālismu. Šāda nepieciešamība radusies tamdēļ, ka partijā iestājušies daudzi gados jauni cilvēki, kas «nemaz nezina vai pavisam maz zina par materiālistiskā pasaules uzskata teorētiskajiem pamatiem». No vienas puses par to varētu tikai pasmieties, taču tas ir nopietni, un par to ziņo aģentūra LETA. Tādēļ vismaz ieceru līmenī nebūtu jāšaubās par šāda marasma iespējamību.
Kas attiecas uz kādu citu bēdīgi slavenā «pučista» Rubika ierosinājumu, diez vai tas gūs atbalstu plašās LSP rindās. Proti, A.Rubiks ierosinājis tiem LSP biedriem, kuru atalgojums sasniedz 300 un vairāk latu, biedru naudā jāmaksā ne mazāk kā 10% no saviem ikmēneša ienākumiem. Šīs summas tikšot izmantotas, lai atjaunotu LSP avīzes «Budņi» iznākšanu vai izdotu partijas informatīvo biļetenu. Saeimas vēlēšanās «rubikieši» grasās startēt ar lozungu «Darbu visiem! Tiesības cilvēkam, nevis naudai». Latvijā bieži vien taisnība izrādās naudai, taču vēlētājiem daudz varētu izteikt līdzekļu avoti, no kuriem tiks segta «PCTVL» priekšvēlēšanu kampaņa. Un kaut kā negribas ticēt, ka tie būs tikai vietējie līdzekļi, kurus ziedos ar savām desmitajām tiesām labi pelnošie «rubikieši». Starp citu, simpātijas «PCTVL» konsekventajai darbībai nav slēpis arīdzan Ventspils mērs Aivars Lembergs, kuru, domājams, ļoti interesē labas attiecības ar Krieviju un noslogota Ventspils osta.
Vai Latvijai ir vajadzīga vēl lielāka ekonomiskā atkarība no neprognozējamās Krievijas – par to lai vēlētāji rūpīgi padomā. Tāpat kā par Latvijas ārpolitisko drošību un vajadzību iestāties NATO. Minētajā LSP kongresā tika skaidri paziņots, ka «rubikieši» centīsies panākt, lai Latvija nepievienotos Ziemeļatlantijas aliansei, kas zināmā mērā garantētu ne tikai mūsu valsts politisko drošību, bet arī nesalīdzināmi uzlabotu investīciju klimatu un ekonomiskās attīstības tempus Latvijā.
Tie, kuriem atkal ir alkas pēc zinātniskā komunisma studijām, lai balso par «PCTVL», un «viss būs kārtībā». Savukārt vēlētāji, kas mēdz domāt, var pakonsultēties ar saviem tēviem un vectēviem. Atmiņas par «gulagu» varētu atvēsināt pret šādu izvēli.
