Pašreizējos un bijušos dalībniekus uz 25 gadu jubilejas svinībām kultūras namā šodien aicina sporta deju klubs «Liesmiņa».
Pašreizējos un bijušos dalībniekus uz 25 gadu jubilejas svinībām kultūras namā šodien aicina sporta deju klubs “Liesmiņa”.
Ar nosaukumu “Liesmiņa” Aijas Rogas vadītais kolektīvs darbojas kopš 1969. gada 4. februāra – sākumā kā koncertansamblis, 1980. gadā tas kļuva par sarīkojumu deju ansambli, no 1997. gada ir privāts sporta deju klubs.
Kluba iecere dzima Kazahijā
Par sporta (jeb, kā padomju laikos teica, sarīkojumu) deju klubu “Liesmiņa” pārtapusi, sekojot kolēģu ieteikumam, kas izskanēja 1980. gada novembrī, laikā, kad koncertansamblis viesojās tautu draudzības festivālā Kazahijā. “Tur satiku pazīstamus kolēģus no Rīgas. Valodām raisoties kādā saviesīgā pasēdēšanā, viņi, zinādami, ka ar sporta dejām tā bišķīt ņēmos, teica: “Klau, kāpēc tu nedari to, kas tev jādara? Brauc uz mačiem, dibini klubu!” Es pirms tam arī biju gan pati padancojusi, gan pa kursiem braukāju,” stāsta vadītāja.
Sporta dejas, protams, bija koncertansambļa priekšnesumos – starp polkām, krievu liriskajām dejām un citām obligātajām repertuāra daļām. Tā ka pamati bija ielikti. Un dažus mēnešus pēc kluba oficiālas dibināšanas – 1981. gada janvārī – jau bija pirmie panākumi: Sandis Dorbe un Elita Račiņa veiksmīgi startēja sacensībās Rīgā, iekļūstot finālā.
Svinēs pašreizējie un bijušie dalībnieki
Tajā pašā gadā “Liesmiņa” pulcināja arī citus uz pašu rīkotām sacensībām. Tās notika kluba šefu Dienvidu elektrisko tīklu zālē. Bet par mēģinājumu vietu kļuva toreizējais Pionieru nams. Starp citu, kopš tā laikā zālei ēkā Raiņa parkā, kur tagad mājo bērnu un jauniešu centrs “Junda”, ir parketa segums. “Liesmiņai” pārceļoties, pie tā tika arī deju zāle kultūras namā, kas ir kluba mājvieta vēl joprojām un kur notiks arī 25 gadu jubilejas sarīkojums. Par svinībām afišā vēsta gan vārdi “skate”, gan “Gada balle”. Skatē no pulksten 13 dejos gados jaunākie kluba biedri. Godinās arī nesenāko panākumu kaldinātājus – pāri, kas pagājušonedēļ izcīnīja tiesības būt augstajā B klasē. Savukārt vakarā pulksten 19 gaida pulcējamies bijušos “Liesmiņas” dejotājus. Daļa viņu tagad ir valsts labākajos (tai skaitā starptautiskās klases) sporta deju pāros, kas meistarību pilnveido Rīgā – klubā “Vecrīga”, Rihtera deju skolā vai klubā “DK7” (Rihards Dūša, Māris Pūce un citi). Kā visos lielos “Liesmiņas” svētkos, arī šoreiz spēlēs deju orķestris “Opus C”, kā piebilst A.Roga, vieni no viņu uzticamākajiem morālajiem atbalstītājiem, domubiedriem.
Kājas stiepiena attālumā no Sadama
Kā jau teikts, sporta deju kluba iecere galīgo pamudinājumu ieguva visai eksotiskā zemē tālu no Latvijas. Par piedzīvojumu trūkumu kluba dalībnieki nav varējuši sūdzēties ne padomju laikos, kad savienība izbraukāta no “Baltās līdz Melnajai jūrai”, ne vēlāk – deviņdesmitajos gados –, kad sākušies ārzemju ceļojumi. “Liesmiņa” bijusi pat Irākā, kad, par spīti starptautiskai izolācijai, Sadama Huseina kliķe gribējusi imitēt dažas atvērtas sabiedrības iezīmes. Arī pašu Sadamu mūsējie kādā sarīkojumā esot redzējuši. “Festivāla laikā ienāca bruņoti vīri, nostājās zāles priekšā – ik pa pieciem soļiem cits no cita. Tad parādījās Sadams. Sēdēju pirmajā rindā, un viņš atradās kājas stiepiena attālumā no manis,” atceras A.Roga, piebilstot – ar automātiskiem ieročiem bruņotu vīru klātbūtne visur bijusi tik nomācoša, ka, Latvijā atgriežoties, gribējies citam citu apsveikt ar to, ka mājās pārradušies dzīvi.
Pieci gadi – lai iemācītos stāvēt
Ieskaitot filiāles pilsētā (pirmsskolas izglītības iestāde “Pasaciņa”) un rajonā (Līvbērzes vidusskola), “Liesmiņā” pašlaik darbojas apmēram 200 dejotāju no četriem līdz sešdesmit gadiem, un, kā uzsver skolotāja, vecuma ierobežojuma nav. Daudzi tagad visiem labi pazīstami jelgavnieki pie A.Rogas mācījušies kopš senākajiem – koncertansambļa – laikiem, ar ko saistoties, piemēram, Ainas Rokjānes un Alda Barona gaitas “Liesmiņā”.
A.Roga lēš, ka viņas bijušie audzēkņi darbojas apmēram pusē Latvijas sporta deju klubu. Citi dažādās darba gaitās izklīduši pa visu pasauli. Daudzi mācoties Amerikā, strādājot Anglijā. “Mūsējais ir tas, kas kolektīvā dejojis vismaz piecus gadus. Tas it kā paliek atmiņā. Pārējos uzskatām par caurskrējējiem,” atzīst vadītāja, paskaidrojot, ka pieci gadi vajadzīgi, lai apgūtu pašu galveno – “iemācītos stāvēt, “turēt” sevi”, apgūtu visu, ko sauc par sporta deju pamatiem. Un, pēc A.Rogas pārliecības, līdz ar dejas prasmi nāk laba tiesa pašpārliecinātības, konkurētspējas apziņas, kas palīdz, vienalga kādu dzīves ceļu bijušais audzēknis izvēlas. “Pēc tam, kad iemācījušies turēties kājās, bērni saprot, ka sporta dejās nedarbojas tāds princips kā skolā, kur vājāko audzēkni izaugsmes veicināšanas nolūkos mēdz pielikt klāt labākajam. Nav arī kā “tautiņdejās”, kur uz skatuves ir astoņi pāri un kur lielākā pulkā tie, kam dejas solis nav tas raitākais, nav tik pamanāmi. Mūsu gadījumā dejo tikai divi. Nākamais solis – audzēkņi saprot, ka labākajam jādejo ar labāko, un vēl pēc tam – ka paši var būti šie labākie No tā dzimst konkurences gars – atklāsme, ka tas ir”baigais sports”.
