Mazais Pēterītis mājās raksta domrakstu «Manas ģimenes izcelšanās». Viņš vaicā mātei, kā viņa nākusi pasaulē.
Mazais Pēterītis mājās raksta domrakstu «Manas ģimenes izcelšanās». Viņš vaicā mātei, kā viņa nākusi pasaulē. «Mani stārķis atnesa,» māte atbild. «Un mani?» «Arī stārķis.» «Un vectētiņu?» «Arī stārķis.» Pēterītis sarauc uzacis un raksta: «Jau trīs paaudzēs mūsu ģimenē cilvēki nepiedzimst normālā veidā…»
Ģimenes locekļu savstarpējās attiecības ir viserudītāko psiholoģijas un socioloģijas zinātnieku pētīšanas vērtas.
Un tomēr par šo mazo cilvēku kopiņu katram versija gatava. Mēdz teikt visādi: «Ģimene ir stipras valsts pamats! Ģimene ir sabiedrības morāles pamats. Ģimene ir mīlestības un solidaritātes vienība!» utt. Un tā visa ir taisnība. Skaidrs, ka ģimene ir neaizvietojama vērtība, kur… izaug, kā Tautas partija reiz skandēja, vismaz trīs bērni! O, jā! Te ir daudz pretargumentu. Sak, mūsu laikos dzīvot nav viegli, nav laika bērniem, nav spēka izaudzināt vairāk par diviem, rūpes par mazajiem nomāks romantiku ar vīru. Atļaujiet šoreiz pastrīdēties! Savs vārds sakāms daudzbērnu ģimenes galvām un psihologam.
Reizumis var novērot, ka trūcīgās ģimenēs aug daudz bērnu, taču, nedod Dievs, ka tas dos pamatu sabiedrības domai «iebraukt neceļos». Proti, ja kādā ģimenē ir vairāk par diviem bērniem, tad tur kaut kas noteikti nav kārtībā. Tā nebūt nav. «Es pazīstu vairākas mana gadagājuma cilvēku ģimenes, kurās aug trīs bērni. Labi aug – ir izglītoti, paēduši. Un tā arī pašiem bērniem dzīvot interesantāk. «Vieninieki» allaž čīkst un pīkst, ka nav brāļu vai māsu. Daudz patīkamāk dzīvot kuplā ģimenē. Protams, kad mēs augām, viss bija citādi. Pulciņi, mācību grāmatas bija par brīvu,» atceras Jelgavas pilsētas Dzimtsarakstu nodaļas vadītāja Aina Rokjāne.
Par iedzīvotāju labklājību mūsu valstī komentāri gan lieki. Katrs pats savas laimes kalējs! Brīva izvēle, vai caurām dienām strādāt kā darba zirgam vai arī «uzasināt» prātu vairākās augstskolās un izsisties ar gudrību. Vēl jau paliek korumpētie, spekulanti un «citi zvēri». Kaut kā jau tā maizīte jānopelna…
Savukārt padomu un ieteikumus, kā, audzinot vairākus bērnus, saglabāt mīlestību un romantiku ar vīru, lūdzu ģimenes atbalsta centra «Vesta» (Kandavā) vadītājai, psiholoģei Ditai Lūkai.
Katram pārim, lai cik mīloši vecāki viņi būtu, jārod iespēja vismaz reizi mēnesī pavadīt kādu dienu bez bērniem. Tas ir nepieciešams, lai atpūstos viens no otra un izvērtētu nepieciešamību vienam pēc otra. Pēc neilgas neredzēšanās attiecības ar bērniem kļūst ciešākas, vecāki un bērni saskata to, ko nav pamanījuši, būdami ikdienā kopā. Ļoti ieteicams vasarā bērniem ļaut pavadīt kādu laiku nometnē vai pie vecvecākiem. Arī laulātajiem ir nepieciešams pabūt divatā, lai izjustu savstarpējās attiecības, kļūtu tuvāki un noilgotos pēc saviem nerātņiem.
Gandrīz katra ģimene sūdzas par laika trūkumu bērniem. To varētu risināt ar mīlošas auklītes palīdzību. Protams, viņa neaizstās vecākus, taču tas, kas bērnam nepieciešams no pieaugušā, tiks realizēts. Divi bērni ģimenē noteikti ir labāk nekā viens, jo būt vienīgajam bērnam aizņemtiem vecākiem ir skumji un neinteresanti. Divatā vienmēr ir drošāk, jautrāk, un arī vecākiem mazāk rūpju par bērna brīvā laika pavadīšanu.
Nebūt nav tā, ka līdz ar bērnu nākšanu pasaulē varētu būt apdraudēta pāra mīlestība un romantika. Tas notiek tikai gadījumos, ja laulātos draugus līdz tam ir saistījušas vien fiziskas attiecības. Ja pāris izjūt savstarpēju pieķeršanos, mīlestību, novērtē viens otru kā sev svarīgu, nozīmīgu personu, pēc bērna piedzimšanas visbiežāk attiecības pat uzlabojas. Sievietei, protams, ir jāpaspēj sadalīt savu mīlestību un uzmanību gan vīrietim, gan bērnam, jo vīrietis bieži vien pēc bērna piedzimšanas jūtas atstumts. Tas ir tādēļ, ka līdz tam viņš bija vienīgais, kuram tika pievērsta nedalīta uzmanība, un bērns var izraisīt greizsirdības jūtas. Savukārt, vīrietim jābūt iecietīgam, pacietīgam un jāturpina mīlēt sievieti un bērnu vēl vairāk nekā līdz šim, palīdzot bērnu apkopt, audzināt. Jo vairāk vīrietis iesaistīsies ģimenes ikdienā, jo lielāku mīlestību viņš saņems no sievietes un bērna.
***
Jānis Bunkšs, Sabiedrisko pakalpojumu regulatora komisijas izpilddirektors:
Mūsu ģimenē dzimušas četras atvasītes: Anda (27), Jānis (23), Uldis (20) un Dāvis (11). Ja godīgi, pats sākumā nemaz nedomāju, cik bērniem ģimenē jābūt, cik vēlos. Pat necerēju, ka būs tik daudz! Viss notika, kā tam jānotiek. Sieviņai Marutai gan allaž bijis viedoklis, ka ģimenē jābūt vairākiem bērniem. Viņa, iespējams, daudzbērnu ģimeni bija plānojusi veidot.
Mums bērni nav piedzimuši visi uzreiz ar nelielu laika intervālu. Vecākā meita piedzima agri, kad vēl bijām pavisam jauni, studējām. Nebija tā, ka pašiem laika neatlika. Paguvām paceļot. Lielākie pieskatīja mazākos rakarus. Tādēļ jaunajām ģimenēm noteikti novēlu katrā vismaz četrus bērnus! Labi esmu iegaumējis vecmammas sacīto, ka viens bērns nāks tēva, otrs – mātes vietā, trešais par tiem, kuriem tādu vai citādu iemeslu dēļ nevar būt bērni, un ceturtais – valstsvīrs vai karavadonis. Tāds, lūk, ir valstij optimāls ģimenes modelis!
Kaspars Vārtukapteinis, Latvijas Lauksaimniecības universitātes Tehniskās fakultātes dekāns:
Esmu četru bērnu – Dainas (25), Baibas (23), Laimas (18) un Dzintara (25) – tēvs. Speciāli daudzbērnu ģimeni neplānojām. Viss notika normāli un dabiski. Tagad gan esmu dzirdējis, ka pāri plāno, kad sākt un kad beigt! Manā ģimenē tā nebija.
Vai nav bijis grūti? Tā nevar teikt. Laikam grūtākais jāpārdzīvo mātēm, viņām ir tas svarīgākais uzdevums – laist pasaulē mazuli. Sākumā, kad viens dzima pēc otra, varbūt arī bija vairāk rūpju. Taču vēl nesen braucām garām bijušajai mājvietai un ar prieku atcerējāmies tur piedzīvoto. Patīkamas atmiņas.
Mūsu ģimenē bērni tikai vairojuši prieku un nekādā gadījumā nav traucējuši. Arī tad, kad viņi bija mazi, vēl ilgi dejojām kolektīvos. Bērnus arī vedām dejot. Slodze, protams, audzinot bērnus, ir, taču mazie ir dzīvesprieks mājās.
Starp citu, nupat ar kundzi atgriezāmies pie sava vaļasprieka – dejošanas. Taisāmies uz Dziesmu svētkiem. Mēs «Kalvē» iepazināmies un tā arī turpinām dejot. Vienīgi, sākot strādāt dekāna amatā, darbu bija krietni daudz, nācās paņemt pārtraukumu dejošanā. Pusslodze nav manā dabā!
Mūsu laikos situācija, protams, ir citāda, ir smagāk veidot daudzbērnu ģimeni. Un tomēr novēlu, lai neviens jaunais pāris nepaliek pie viena bērna. Divus un vairāk! Jo lielāks bērnu pulciņš, jo lielāks prieks vecākiem un pašiem bērniem. Brāļi un māsas iemāca būt sabiedriskam.
