Pastāstīt par savu darbu un pārdzīvojumiem demokrātisku, eiropeisku attīstības ceļu ejošajā Ukrainā trešdien Jelgavā bija ieradusies Latvijas vēstniece Ukrainā Argita Daudze. Viņa tikās ar sabiedrības un pašvaldības pārstāvjiem, kuri gatavo Ukrainas sadraudzības pilsētas Ivanofrankivskas bērnu atpūtas braucienu uz Jelgavu, kas notiks jūlija beigās. Vēstniece arī atbildēja uz interesentu, kā arī «Ziņu» jautājumiem. Jāpiebilst, ka šī vizīte vēstniecei bija privāta. Tā notika viņas atvaļinājuma laikā pēc universitātes studiju kolēģa, vēsturnieka un reizē Jelgavas Domes deputāta Andra Tomašūna ielūguma.
– Jūs diplomātisko dienestu Ukrainā sākāt mierīgajā 2011. gadā. Krievijas agresija pret Ukrainu jums bija pārsteigums?
Tas daudziem bija šoks. To nevarēja iedomāties, ka 21. gadsimtā Eiropā mūsu civilizētajā dzīvē kā politisku jautājumu risināšanas metode ienāks militārs spēks. Turklāt to izmantos krievi, ko ukraiņi uzskata par brāļiem! Tā tautai bija liela vilšanās. No Kremļa puses militāro līdzekļu izmantojums tika slēpts aiz krievu tautas aizstāvības izkārtnes. Taču līdz tam Ukrainas mediju telpā nebija pat tāda diskusiju temata kā krievu apspiešana. Ukraiņi ir ļoti toleranti. Tieši otrādi – gan Krievijas impērijas, gan jo sevišķi padomju laikā Ukraina ir cietusi no pārkrievošanas, no ukraiņu valodas nicināšanas un nīcināšanas. Arī šis karš pret Ukrainu paliks vēsturē uz simtiem gadu.
– Savukārt Ukrainas tautas apbrīnojami izturīgā nevardarbīgās pretošanās cīņa Kijevas centrā Maidans…
Maidans bija vidusslāņa neapmierinātības izpausme, viennozīmīga sabiedrības prasība pēc izmaiņām Eiropas integrācijas virzienā. Turklāt šī ukraiņu izvēle ir šāda, apzinoties arī tās grūtības, ko mēs Eiropā pārdzīvojam. Šīs kustības atslēga ir likuma vara. Bet tai līdzās arī katra sabiedrības locekļa atbildība. Daudzas lietas ukraiņi ir pārvērtējuši saistībā ar karu valsts austrumos. Ārējais ienaidnieks liek būt atbildīgākiem un turēties kopā.
– Kā Latvija reāli palīdz Ukrainai?
Mēs nevaram būt pirmajās rindās starp tiem, kuri sniedz finansiālo vai citu materiālo palīdzību. Taču mēs bijām viena no pirmajām Eiropas Savienības dalībvalstīm, kas skaidri pauda attieksmi pret Krievijas agresiju. Tas nav pašas Ukrainas konflikts. Pierādījums tam ir Krimas aneksija, kā arī daļas Luganskas un Doņeckas apgabalu okupācija. Tajā ir iesaistīta arī daļa no vietējās ukraiņu sabiedrības, kas atrodas Krievijas propagandas informatīvajā telpā.
– Kā jūs raksturotu sadarbību starp Ukrainu un Latviju pašvaldību līmenī?
Ļoti svarīga ir sadarbība ar Ukrainu pašvaldību līmenī un tautas diplomātija. Ivanofrankivskā, kur esmu piedalījusies vairākos kultūras projektos, sadraudzības pilsētu Jelgavu zina. Ļoti apsveicama bija Jelgavas novada pedagogu iniciatīva, uzņemot Ivanofrankivskas karavīru ģimeņu bērnus ziemas brīvdienās un arī Jelgavas pašvaldības tagadējā iniciatīva uzņemt bērnus vasarā.
Latvijas vēstniecība uztur ciešākus kontaktus ar Čerņigivas reģiona pašvaldību, kas atrodas valsts ziemeļos, robežojas ar Baltkrieviju un Krieviju un ģeogrāfiski atrodas vistuvāk Latvijai. No turienes daudz brīvprātīgo ir aizgājuši karot uz valsts austrumiem un daudz ir arī kritušo. Vienā no tikšanās reizēm ar kritušo karavīru atraitnēm es uzzināju, ka viens no viņiem ir Ukrainā ieprecējies latvietis vārdā Jānis. Viņa vecākais dēls ir tikko iestājies kara skolā, un ģimene meklē saikni ar kritušā tēva dzimteni. Taču oficiālais ceļš pagaidām nekādus rezultātus nav devis. Neizsakāmi smagi ir satikt cilvēkus un apzināties, ka 21. gadsimta Eiropā vēl kāds iet bojā, aizstāvot savu valsti. Šķiet, Kremlī to nesaprata. Ukraiņi nav salaužami. Viņi ir pārvarējuši bailes no pretinieka. Viņos mostas jau tālu pagātnē sakņojušās ilgas pēc savas valsts.
Taču runājot par sadarbību, visvērtīgākā jau ir pašu cilvēku izrādītā iniciatīva. Kad neviens negaida, ka kāds piebikstīs un liks darīt. Jelgavā ir nodibināta Ukrainas atbalsta biedrība, un es priecājos, ka cilvēki nav vienaldzīgi. Neesmu dzirdējusi, ka vēl kādā citā Latvijas pilsētā, izņemot Rīgu, būtu līdzīgas nevalstiskās organizācijas.
Vienu no ukraiņu «Cilvēks – cilvēkam» palīdzības stāstiem man izstāstīja vēstniecības šoferis. Viņa draugs viens no pirmajiem bija aizgājis dienēt brīvprātīgajā bataljonā (un tagad jau dien Ukrainas armijā). Tolaik vēl bija grūtības ar apģērbu, bet tad viņš saņēmis paciņu ar vienkāršu «fufaiku». Pielaikodams viņš to uzvilcis mugurā, iebāzis roku kabatā un tur atradis zīmīti. Tajā bija rakstīts: «Dēliņ, neapvainojies, ka manis nosūtītā jaka ir nēsāta. Bet lai tā tevi silda un atgriezies dzīvs!» Tādu ļoti emocionālu brīžu Ukrainā esmu piedzīvojusi daudz.
