Audzinot savus bērnus, cenšos atcerēties tādu noteikumu – nelikt darīt viņiem tā, kā man lika darīt manā bērnībā.
Audzinot savus bērnus, cenšos atcerēties tādu noteikumu – nelikt darīt viņiem tā, kā man lika darīt manā bērnībā.
Tas ir vieglāk izdarāms, ja bērniem ar vecākiem gadu starpība ir tik liela, lai vecāki vēl spētu atcerēties savu bērnību un savu domu gājienu tajos laikos. Bieži vien, skatoties uz savu bērnu, apjaušu, ka reiz tāda uzvedība jau ir redzēta.
Eju reiz ar dēlu pa ielu. Toreiz viņam bija trīs gadi. Mūsu ceļš ved cauri lielai vārtu rūmei, kurā katrs solis atbalsojas. Pēkšņi mazais zeperis kliedz, cik tik mazā balstiņa atļauj. Rāju viņu un kauninu, bet, kad vakarā izstāstu mūsu piedzīvojumu vīram, viņš smejas.
Ļoti loģiski. Zēnam taču jāpārbauda, cik ilgi tādā telpā skan. Es pats tā esmu darījis.
Pēc tik izsmeļošas atbildes es vairs negribu rāties un saprotu, ka tas viss pieder pie pasaules izziņas procesa. Taču tas neattaisno tādu uzvedību.
Par laimi, vairāk tādu gadījumu nav bijis. Acīmredzot dēls šo pieredzi ir ieguvis jau pirmajā reizē un atkārtot eksperimentus nav nepieciešams.
