Mūsu pilsētas pasažieru pārvadātāja Jelgavas Autobusu parka (JAP) vadītājs Pēteris Salkazanovs intervijā «Ziņām» ir sūri reāls un atzīst – būs vēl sliktāk. Un kā nu ne, ja no pašvaldības saņemts teju uz pusi mazāk naudas nekā pērn, reisu skaits jāgriež nost kā ar skalpeli, bet nākotne, kā lielākajai daļai uzņēmumu, tīta biezā neziņas miglā.Tiesa, intervijā no pārvadātāju uzņēmuma priekšnieka ādas kungs pamanās arī, paša vārdiem sakot, līst citā lauciņā un ierunāties kā politiķis (šajā ziņā P.Salkazonova «veikums» ir ievērojams – viņš piedalījies teju katrās vēlēšanās un bijis ministrs, lai arī zemkopības), ar vāji slēptu nolūku visiem līdzekļiem attaisnot pilsētas autobusu nevajadzību pēc pulksten 21. «Kāpēc lielveikaliem būtu jāstrādā līdz pulksten desmitiem vienpadsmitiem? Kurā Eiropas valstī tā ir?» jautā JAP boss. Atbilde nav tālu jāmeklē. Piemēram, Lielbritānijā vadošās lielveikalu ķēdes (tiesa, atkarībā no pilsētas) tirdzniecības vietas nebūt neslēdz septiņos vakarā, kā to vēlētos ilggadējais sociāldemokrāts. Kaut vai «Sainsbury’s» Birmingemā – katru dienu no septiņiem rītā līdz vienpadsmitiem vakarā; «Tesco» Meidstounā – no sešiem rītā līdz pusnaktij; «Asda» Ņūportā līdz desmitiem vakarā nestrādā tikai brīvdienās; Norvēģijā dižveikals ar arī Latvijā tik pazīstamo nosaukumu «Rimi» atvērts no astoņiem rītā līdz vienpadsmitiem vakarā, brīvas ir svētdienas, līdz deviņiem vakarā strādā sestdienās; Īrijā, Limerikā «SuperValu» pircējus katru dienu gaida no astoņiem rītā līdz deviņiem vakarā. Uz šā fona izceļas «Lidl» Vācijā, kā arī, domājams, virkne Beļģijas, Dānijas un citu valstu lieltirgotāji, kas darba laiku ziņā ar britu salām nevar sacensties. Bet kādēļ lai to izmantotu kā argumentu autobusu «noņemšanai»?«Vai šīm nodarbībām jāsākas tik vēlu?» tikpat demagoģiski jautā JAP priekšnieks, neslēpjot, ka no reisu slēgšanas visvairāk cietīs bērni, kuri darbojas ārpusskolas aktivitātēs. «Vēlu» ir pietiekami relatīvs jēdziens, un, ja skolēniem ārpus skolas ir vairākas intereses, tas ir tikai normāli, tāpat kā nodarbību sākums un beigas ne gluži piecos pēcpusdienā. Un Jelgava nav miniciemats, ko kājām var šķērsot piecās minūtēs, tā ka arī te aizbildinājums kritiku gluži neiztur. Tikpat labi varētu jautāt – vai teātra izrādei vai citam kultūras pasākumam jāsākas pulksten astoņos? Varbūt tos rīkot tikai brīvdienās pa dienu vai nerīkot vispār, visiem sēdēt četrās sienās, bet skaisti izremontēto kultūras namu iznomāt sektantu sanākšanām vai politisko partiju svinībām? Mierinājums, ka pēc masu pasākumiem JAP autobusu reisus gatavs nodrošināt.Finanšu faktors būtu aplūkojams ne tikai subsīdiju griezumā, bet arī paša uzņēmuma iekšienē. Piemēram, kā vērtēt lēmumu līzingā pirktos jaunos «Ford» taksometrus novietot «pie sētas» tā vietā, lai šoferiem noteiktu zemākas dienas ieņēmumu normas, tādējādi gan ļaujot spēkratiem pildīt savu funkciju, gan saglabājot darbavietas? Kā un vai vispār notiek cīņa pret tiem pilsētas autobusu vadītājiem, kas īpaši neaizraujas ar biļešu izsniegšanu? Vai par 200 tūkstošiem iegādātie autobusi bija racionāls pirkums? Plus vairākkārt apspēlētais jautājums par autobusu apkopi un mazgāšanu Pārlielupē. Desmit ar «Mercedes Citaro» nobraukti kilometri nozīmē četrus litrus degvielas, kas jāpareizina ar tās cenu, tehnikas vienībām un braucienu skaitu. Cik sanāks gadā? Tieši ar šiem jautājumiem būtu jāsāk risināt situāciju, nevis jāmaļ politiskā retorika, līdz cikiem strādāt veikalam, kad bērniem jāsākas nodarbībām un vai vispār neieviest pilsētā Sūnu ciema režīmu.Visam pāri sajūtams, ka «ierindas» pasažiera ādā JAP vadītājam iejusties nav izdevies. Bet ne jau visi ikdienā pārvietojas ar dienesta auto.
