«Tevi tur miliči būtu piekāvuši, atņēmuši pasi, un tu vēl netiktu uz mājām,» Pēterburgā, mani «apvedot ap stūri», paskaidroja vecie studiju draugi. Toreiz, pirms divarpus gadiem, es sava kursa izlaiduma trīsdesmit gadu atceres salidojumu biju iedomājies apvienot ar piedalīšanos protesta maršā pret pastāvošo režīmu Krievijā. Mans atbildes jociņš, ka esmu paņēmis līdzi divas pases (otra bija personas identifikācijas karte, kas gan ir derīga tikai ES robežās), tajā kompānijā nelikās smieklīgs.
Pagājušajā nedēļā notikusī krievu demokrāta Borisa Ņemcova slepkavība no jauna uzjundīja bažas par to, kas notiek Krievijā un cik bīstami tas ir mūsu valstij. No pāris dučiem manu Krievijas studiju draugu un paziņu neviens man nav teicis neko aizskarošu par Baltijas valstu brīvības centieniem un «atvienošanos» no Krievijas impērijas. Diemžēl pārtrūkuši sakari ar tiem krievu, ukraiņu un Kaukāza puišiem, ar kuriem biju kopā zaldātos. Taču manā zaldāta bloknotā viens no viņiem uz atvadām ierakstīja kādu astoņdesmito gadu sākumā populāru teicienu: ««Demobilizācija ir neizbēgama kā imperiālisma krahs,» teica jaunkareivis, noslaukot asaras grīdas lupatā.» Grūta likās jaunkareivja dzīve, turklāt kazarmu grīdas nācās berzt hektāriem. Visā Padomju Savienībā ideoloģiski tika «borēts», ka ar imperiālismu jāsaprot ASV tomēr lielā mērā demokrātiska pasaules pārveidošanas tieksme. Taču, redz, jaunkareivi stiprinošajā «mantrā» šī norāde uz aizjūras lielvalsti izpalika. Tikai atmodas laikā, 1991. gada barikādēs sapratu šā teiciena būtību. Proti, krahs jau kaut kad pienāk jebkuram imperiālismam, arī Krievijas, kas būvēts uz daudzu tautu, tostarp arī latviešu, kauliem. Tikai smagas domas ir saistībā ar to, lai šis krahs sanāktu pēc iespējas cilvēcīgāks, lai arī mūsu tauta tajā izdzīvotu. ◆
