Lūdzam atsaukties lasītājus, kuriem ir kādi padomju armijas laika piedzīvojumi. Droši vien tie palīdzētu izprast, kādi mēs viens otrs esam un ko cits citam varētu palīdzēt uzlabot vai arī saglabāt. Piedāvāju kādu savu padomju armijas laika stāstu.
Lūdzam atsaukties lasītājus, kuriem ir kādi padomju armijas laika piedzīvojumi. Droši vien tie palīdzētu izprast, kādi mēs viens otrs esam un ko cits citam varētu palīdzēt uzlabot vai arī saglabāt. Piedāvāju kādu savu padomju armijas laika stāstu.
Gar vilciena logu slīd koki…
Pirmās nedēļas zaldāta dzīvē man bija diezgan nepatīkamas. Baigā izdzenāšana. Vaigs kļuva tik kaulains, ka māte, saņemot fotogrāfiju, bija apraudājusies. Tolaik pirmajā brīdī šķita, ka par tevi ņirgājas un prasa neiespējamo. Piemēram, vakaros notika jaunkareivju rotas gulētiešanas nodarbības. Proti, visiem pēc komandas vajadzēja ātri noģērbties un apgulties. Tad, ja kaut vienas gultas atspere iečīkstējās, visai rotai gulētiešanas manevru vajadzēja atkārtot pilnībā no jauna. Bet, ja tā padomā, izdzinējiem, mācību rotas seržantiem, tomēr bija sava taisnība. Ja vienā telpā guļ vairāk nekā simts cilvēku, tad, gulēt ejot, tu nevari daudz kasīties un čīkstināties, jo tad iznāktu tāds troksnis, ka neaizmigtu neviens.
Par padomju armijas «ģedovščinu» esmu lasījis stāstu, ka, piemēram, jaunkareivji ar gaisā paceltām žagaru slotām nesas gar kazarmas logu, lai gultā guļošajam «vectēvam» liktos, ka viņš jau atrodas mājupceļā un pa vilciena logu vēro garām slīdošos kokus. Ja to dara bez ļaunuma, ar izdomu kā pašdarbības teātra spēli, tad varbūt par to varētu pasmieties. Vēlāk, astoņdesmito gadu beigās, esmu dzirdējis stāstus par to, cik traki kādreiz iet, ja apakšvienībā vairākumā ir kaukāzieši un vidusāzieši, kuriem dzimstība ir lielāka nekā ziemeļu tautām. Tad gan viens otrs esot velnu redzējis. Visi netīrākie un smagākie darbi tikuši «baltajiem».
Vakara pasaciņas jautājums
Nāca pavasaris, prāts viļņojās, bet, kā jau pēc reglamenta pienākas, pulksten desmitos vakarā divizionam, vairāk nekā simt puišiem, bija jāiet gulēt. Praporščiks, kas tovakar bija nolikts par dežurantu, nebija vīrs ar to lielāko teikšanu, bet viņš spēja čībiņās sastājušos zēnu ierindu nomierināt ar vienu bargu jautājumu, ko nedaudz izsmalcināti varētu tulkot šādi: «Vai iespējams sekss ar dāmu pilsētas centrālajā laukumā?» Visi beidzot apklusa, un tad vakara dežurants turpināja: «Nē, tāpēc, ka tur pārāk daudz ir padomdevēju. Un jūs man arī izbeidziet visas iebildes par televizora skatīšanos un ejiet gulēt!» Šis vakara jautājums man ienāca prātā sakarā ar to, ka premjers Repše esot noteicis, ka viņa valdības sēdēs varot piedalīties katrs, kas vien grib (pareizāk sakot, saņēmis caurlaidi iekļūšanai valdības mājā). Šaubos, vai tāda atklātība var būt īsti efektīga – ka neiznāk par daudz padomdevēju.
Sirsnība, ko neaizmirst
Kad kara transportlidmašīna tolaik populārajā «afgāņu stilā» strauji lejā pa vertikāli stāvus nosēdās mongoļu zemē, man likās, ka apakšā nekā, izņemot dzeltenīgu stepi, arī nav. Tik tiešām Mongolija ir visretāk apdzīvotā valsts pasaulē. Taču ne jau pavisam bez tautas. Dzīve likās diezgan interesanta, vienīgi pēc pāris mēnešiem gadījās tāds misēklis, ka saslimu ar dzelteno kaiti jeb Botkina slimību. Uz mājām par to, protams, nerakstīju. Grāmatas lasīdams, gulēju hospitālī Čoibalsanā (par Jelgavu trīs reizes mazākā pilsētiņā). Pēkšņi man kādu dienu saka, ka pie manis ir atnākušas trīs dāmas. Domāju, kas nu par lietu! Kur te Āzijas stepēs kāds par mani var iedomāties! Jāpiebilst, ka vēlāk Čoibalsanā iepazinos ar mongoļu māksliniekiem, taču tobrīd man tur draugu nebija. Izrādījās, ka padomju karavīru garnizonā ir «žensovets», ko varētu tulkot kā dāmu komiteju. Tad nu krievu virsnieku sievas apmeklēja un apdāvināja hospitālī gulošos, vispār svešus karavīrus. Tādu pieredzēju krievu sirsnību, kas, cerams, caur laiku laikiem nezūd.
Apbalvojums pirmām kārtām dzērājiem
Pienāca kārtējā padomju armijas jubileja, un, kā jau parasts, virsdienestniekiem dalīja medaļas. Kā aviomehāniķis (paldies Dievam, manis dēļ, šķiet, neviens helihopteris nav nogāzies) biju grupā, kuras komandieris vārdā Aleksandrs, pēc tautības ukrainis, bija tā sauktais neformālais līderis, ne karjeras cilvēks. Dzirdēju, ka savu karjeru viņš bija pabojājis drusku neapdomātas uzdzīves dēļ. Taču beidzamajā laikā Aleksandrs šajā ziņā bija labojies, vismaz es viņu piedzērušu neatceros. Viens no Aleksandra mīļākajiem teicieniem bija: «Kara tik drīz nebūs.» Tā nu pirms jubilejas medaļu pasniegšanas priekšā iznākušais pulkvedis, pirms sākt savu svinīgo runu, Aleksandram tēvišķīgi jautāja: «Nu, Aleksandr A., kas ir!? Vairāk nedzer!?» «Nē, biedri pulkvedi,» vecākais leitnants, kuram jau sen bija laiks būt par kapteini, smaidīgi atbildēja, tad, pagriezies pret ierindu un atvēris vēl platāku smaidu, noteica: «Redzat, kā esmu tautā izgājis! Pat štāba pulkvedis par mani apjautājas!» Kāds vecāks vīrs no aizmugurējās rindas, it kā situāciju neizprotot, skaļi pajautāja: «Vai tad alkoholiķiem arī dos medaļas?» «Alkoholiķiem pirmām kārtām,» izdzirdot ierindas priekšā nosaucam savu uzvārdu, piebilda Aleksandrs un devās pakaļ apbalvojumam.
Astoņdesmito gadu beigās, kad es no padomju armijas biju demobilizējies, mūsu ceļi vairs nekrustojās. Taču kādā 1991. gada rudens vakarā pēkšņi satikāmies elektriskajā vilcienā. Aleksandrs dienēja helikopteru eskadriļā Rīgā, taču ģimene dzīvoja Jelgavā, Lidotāju ielā, kas tā saucas vēl šobaltdien. Viņš man tūlīt teica, ka Latvijā ir pēdējās dienas, jo pārceļas dienēt uz dzimteni – Ukrainas bruņotajos spēkos. Apsēdāmies, pie vīna glāzes sākām runāt par nesen pārdzīvoto augusta puču. Stāstīju viņam, ka tolaik man bija sāpīgi skatīties, kā padomju helihopteri draudīgi riņķoja virs Latvijas patriotu radītajām barikādēm un kaisīja impēristiskas, naidīgas lapiņas. Tad Aleksandrs man atklāja to, kas puča dienās notika padomju armijas daļās Spilves lidlaukā. Liela daļa ekadriļas virsnieku, sevišķi jaunāko, bijuši ļoti agresīvi noskaņoti, pat gatavi lietot ieročus. Viņš tad esot centies tos atrunāt, teikdams: «Ja jūs tagad Baltijā līdz elkoņiem iemērksiet rokas asinīs, tad ar to jau viss nebeigsies. Nākamais – jūs kā tādus, kuri spēj slepkavot, sūtīs pret demokrātisko Krieviju.» Tā tomēr pamazām kaislības rimušās.
Guli nu!
Reiz deviņdesmito gadu sākumā, gadoties kopā ar tagad jo augsti godājamo Latvijas Nacionālo bruņoto spēku komandieri admirāli Gaidi Zeibotu, man gadījās no viņa dzirdēt šādu atmiņu stāstu. Proti, padomju armijā miera laikā bijuši trīs nerakstīti pamatlikumi. 1. Esi tālāk no priekšniecības. 2. Esi tuvāk virtuvei. 3. Ja situācija neskaidra – liecies gulēt. Pēdējo īstenot varbūt ir visgrūtāk, jo saglabāt svētu mieru, kad iznāk visādi stresi…, nu pamēģiniet!
Kāda dienesta biedra ieraksts manā zaldāta bloknotā:
«Dzīve ir kā skaista grāmata, bet armija – tās ir divas lappuses, kas izrautas šīs grāmatas pašā interesantākajā vietā. Es nezinu, kas to ir teicis, bet man liekas, ka pateikts ļoti trāpīgi. Nu nekas. Tieši tāpēc mēs esam vīri, lai nodienētu šo laiku godīgi.»
