Jaunās ES dalībvalstis tiek uzskatītas par stabilām tiesiskām valstīm – taču pārsteigumi nav izslēgti, uzskata Vācijā iznākošais laikraksts «SŅddeutsche Zeitung».
Jaunās ES dalībvalstis tiek uzskatītas par stabilām tiesiskām valstīm – taču pārsteigumi nav izslēgti, uzskata Vācijā iznākošais laikraksts “Süddeutsche Zeitung”.
Par ES dalībniecēm var kļūt tikai tās valstis, kas līdztekus funkcionējošai tirgus ekonomikai un ES noteikumu pārņemšanai var uzrādīt arī stabilas institūcijas, kas garantē demokrātisku un tiesisku valsti. ES skatījumā visas desmit kandidātvalstis izpilda šos kritērijus. Tātad kopējais vērtējums ir “labi”, taču tas nav jāsaprot kā garantija to aprēķināmībai.
Visbeidzot visām jaunajām dalībvalstīm, izņemot Kipru un Maltu, lielākā vai mazākā mērā apmēram desmit gados bija jātiek galā ar gigantisku transformācijas procesu. Martins Brusius no Politikas pētniecības centra (CAP) Minhenē atzīst, ka Centrālās un Austrumeiropas valstis visumā tikušas galā ar “īpašo izaicinājumu vienlaicīgi ieviest demokrātiju un tirgus ekonomiku”. M.Brusius domā, ka Centrāleiropā “demokrātiskās institūcijas ir akceptējamas un efektīvas, lai gan joprojām to sadarbībā ir novērojami trūkumi”. Viņš tos galvenokārt saskata kandidātvalstu politiskajā kultūrā. Trūkstot “partiju sistēmas, kas sakņotos sabiedrībā”. Kajs Olafs Langs no Politikas un zinātnes fonda (SWP) runā par “spēcīgām un vājām partijām”. Spēcīgas, “jo atrodas politisko notikumu centrā”, vājas, jo ir nepietiekami nodrošinātas kā organizatoriski, tā finansiāli.
Pēc M.Brusiusa teiktā, tipiska ir politisko partiju sistēmas fragmentācija, galvenokārt Polijā un Lietuvā novērojama liela vēlētāju pārceļošana no vienas partijas pie otras. Izņēmums ar “pārskatāmu un relatīvi nemainīgu partiju skaitu” esot Čehija un Ungārija. Tieši šīm abām valstīm esot arī visnoturīgākās valdības koalīcijas. Budapeštā vidējais valdību ilgums līdz šim bijis 25, Prāgā – 22 mēneši, bet kā pēdējā sarakstu noslēdz Latvija ar 11 mēnešiem.
“Varētu teikt, ka ilglaicīgas valdības nodrošina stabilitāti, taču pretējais ne vienmēr ir pareizs,” brīdina K.O.Langs. Bieža valdību maiņa noteikti nav pierādījums tam, ka sistēma ir nestabila. Vismaz ilgtermiņa reformu pasākumi ne vienmēr cieš no politiskajiem satricinājumiem. Arī “Economist Intelligence Unit” (EIU) uz to norāda ziņojumā par Igauniju. Mūsu kaimiņvalstī neviena centriski labējā koalīcija nenoturējās pie varas visu pilnvaru laiku, taču uz ekonomiku tas neatstāja gandrīz nekādu ietekmi. Visas partijas vienprātīgi atbalstīja reformu ātrumu un virzienu. “Vairāk nekā desmit gadu laikā Igaunijas reformām draudzīgās valdības ir radījušas labāko ekonomisko vidi Centrālajā un Austrumeiropā,” slavē EIU.
Un tomēr nestabilas koalīcijas ir nedrošības faktors. Piemēram, Latvijā pēc 14 mēnešiem demisionēja Ministru prezidenta Eināra Repšes valdība. Arī Slovākijā premjera Mikulas Dzurindas valdība karājas mata galā, bet Polijā tikai daži vairs tic ilgai nepopulārā Ministru prezidenta Lešeka Millera Demokrātiskās kreiso apvienības (SLD) politiskajai dzīvei. Taču lielākā kandidātvalsts rūpes ES sagādā ne tikai tāpēc vien.
“Problēmas rada Polijas politiskās sistēmas slēptā nestabilitāte,” norāda ES paplašināšanas komisārs Ginters Ferhoigens. “Solidarnosc” nometnei neesot izdevies pēc izcīnītā lūzuma radīt jaunu politisko struktūru. Sekas bijušas tādas, ka sašķēlies partiju spektrs pa labi no valdošajiem sociāldemokrātiem. “Šķelšanās turpinās: nacionāli katoliskā, šovinistiskā un tīri populistiskā nometnē,” saka G.Ferhoigens. Taču K.O.Langs atzīst, ka kādreizējai komunistiskajai Kreiso apvienībai ir “pozitīva loma” kā stabilam un uz reformām orientētam spēkam. Tā tas esot “neatkarīgi no morālā vērtējuma”.
Pretstati starp bijušajiem komunistiem un antikomunistiem ir tipiski daudzām reģiona valstīm. Īpaši dziļas plaisas parādījušās Ungārijā, kur sociālisti un labējie regulāri viens otru nomaina pie varas un katru reizi izdara būtiskas izmaiņas personāla sastāvā, pat birokrātijā. Ungāri ir “ļoti polarizēti”, konstatē “Economist Intelligence Unit”. Politiskais tonis Ungārijā ir drīzāk griezīgs. “Es akceptēju, ka opozīcija nevēlas sagraut valsti. Taču tai jāakceptē, ka arī es to nevēlos,” saka ārlietu ministrs Laslo Kovačs, kas ir arī Sociālistiskās partijas priekšsēdētājs. Viņš atzīst, ka Ungārijā jāuzlabo politiskā kultūra, taču stabilitāte valstī neesot apdraudēta. Pēc Pasaules Bankas institūta vērtējuma, Ungārija ieskaitīta “politiski stabilo” valstu kategorijā un atrodas trešajā vietā aiz Maltas un Slovēnijas.
Arī valstīs, kas pēc šādas statistikas ieņem sliktāku vietu, piemēram, Lietuvā, Latvijā un Polijā, demokrātija nav nopietni apdraudēta, uzskata eksperti.
