Ar vētrainiem aplausiem un divu valstu tautas muzikantu kopīgu danču vakaru kultūras namā «Rota» 18. janvārī noslēdzās pirmais no šogad paredzētajiem festivāla «Riga Music» divpadsmit koncertiem Latvijas novados.
Ar vētrainiem aplausiem un divu valstu tautas muzikantu kopīgu danču vakaru kultūras namā «Rota» 18. janvārī noslēdzās pirmais no šogad paredzētajiem festivāla «Riga Music» divpadsmit koncertiem Latvijas novados. Mākslas un menedžmenta informācijas centrs sadarbībā ar aģentūras «Tautas mākslas centrs» speciālistu Andri Kapustu festivālā šogad ik mēnesi uz Rīgu un vēl kādu Latvijas pilsētu aicinās ārzemju viesus – mūziķu un folkloras pētnieku kopu. Atklājēju gods tika Jelgavai un somu tautas mūzikas grupai «Tallari»: Anti Hosiojam, Risto Hotakainenam, Ritvai Talvitiei, Timo Valo un Anitai Lehtolai – Tollinai.
Vēlme uzzināt ko vairāk par tautas mūzikas kustību Somijā un grupu, kas visus 16 pastāvēšanas gadus Somijas folkloristikas dzīvē ieņēmusi īpašu vietu, lika uzdot dažus jautājumus Anti.
Tikāt pieteikti kā profesionālā tautas mūzikas grupa. Vai tas arī nozīmē, ka visi šai nozarē esat guvuši akadēmisku izglītību?
Nē, nebūt ne visi. Pamatpieredze ir ļoti dažāda. Sibēliusa Akadēmijas Tautas mūzikas nodaļu ir beigusi vienīgi vokāliste Anita. Ritva, piemēram, ir apguvusi klasiskās vijoļspēles skolu. Pats esmu studējis muzikoloģiju, folkloristiku un apguvis tautas augstskolas pedagoga specialitāti.
Studijas sākot, domas kļūt par to, kas esat tagad, laikam gan nebija.
Jā, izņemot Anitu, neviens iepriekš nedomājām, ka kļūsim par profesionāliem tautas mūziķiem, jo nekā tamlīdzīga Somijā nebija – līdz 1986. gadam, kad nodibinājāmies mēs.
Jūs bijāt pirmie. Vai vēl joprojām esat šādā statusā valstī vienīgie?
Jā. Esam vienīgā profesionālā tautas mūzikas grupa, tāda, kas saņem mēnešalgu. Darbojamies līdzīgi kā pilsētas orķestris. Mūs finansē valsts, pašvaldība un Somijas Radio. Pārējo daļu mēģinām sapelnīt paši – ar koncertiem…
…droši vien arī ar ierakstiem. Jums ir iespaidīga diskogrāfija…
Nē, ierakstu gan ir daudz, bet to izplatīšanas sistēma nav tik vienkārša. Šai ziņā sadarbojamies ar Tautas mūzikas institūtu, kas producē mūsu ierakstus, un ienākumus no tiem paši negūstam.
Kas attiecas uz spēles stilu, tam raksturīgi ne gadsimtiem senu melodiju autentiskuma meklējumi, bet «post folk» domāšanai tuvāki tradicionālu un pašsacerētu kompozīciju stilizēti aranžējumi.
Darbojamies divās atšķirīgās jomās. Pirmkārt, arhīvu materiālu pētījumi. Apgūstam un rādām autentiskos spēles stilus ar attiecīgajiem, arī senajiem, instrumentiem (ļoti bieži, piemēram, uzstājamies skolās). Tāda bija ar muzikālajiem uzskates līdzekļiem papildinātā lekcija vakar (17. janvārī – aut.). Mēs to saucam par demonstrāciju – ne politiskā nozīmē (smejas – aut.). Rādījām 32 dažādus somu tautas mūzikas instrumentus, īsi izklāstījām to vēsturi (cik sen un kā tie nonākuši Somijā), izmantojumu.
Otrkārt, spēlējam pašu aranžētas (bieži arī pašu sacerētas) kompozīcijas, kādas dzirdējāt šodien. Lai arī tradicionālo melodiju šodien spēlētajā programmā tikpat kā nebija, aranžējumi ir tautiski, un «post folk» šai ziņā, manuprāt, neskan īsti piemēroti. Mēs rādām savu tautas mūzikas izpratni – gan izmantojot tradicionālu melodiju pamatu, gan pavisam jaunus sacerējumus. Pirms pieciem, desmit gadiem to varbūt sauktu par progresīvo tautas mūziku, taču mūsdienās, vismaz Somijā, uz vārdu «progresīvs» skatās «šķībi». Viennozīmīgs nav arī pats tautas mūzikas jēdziens. Pirms gadiem to attiecināja tikai uz mūziku un vārdiem, kuru autors nav zināms, tagad izpratne tālu paplašinājusies – tautas mūziku var sacerēt arī šodien.
Esat daudz ceļojuši. Ko jūs sauktu par galvenajiem ieguvumiem?
Esam bijuši astoņpadsmit zemēs: divreiz ASV un Kanādā, reizes sešdesmit tepat kaimiņos, Ziemeļvalstīs, apceļojuši labu daļu Eiropas: britu salas, Vāciju, Holandi, Beļģiju, Luksemburgu, Ungāriju, Igauniju, Krieviju. Tas ir gan darbs, gan arvien jauna citu kultūru pieredze. Piedalīdamies daudzos festivālos visā Eiropā, esam pārliecinājušies, ka ieraksti tiešām nekad nespēj aizstāt koncertos gūto «dzīvā» skanējuma iespaidu. Viens no Eiropā lielākajiem festivāliem notiek pie mums. Nākamgad Kaustinenas starptautiskajam tautas mūzikas festivālam apritēs trīsdesmit pieci gadi. Ik vasaru jūlija trešajā sestdienā ciematā, kurā ir 45 000 iedzīvotāju, uz deviņās dienās paredzētajiem divsimt trīssimt koncertiem un citiem priekšnesumiem sabrauc ap trīstūkstoš dalībnieku un simttūkstoš skatītāju. Mākslinieki ir no visas pasaules, arī no visattālākajiem nostūriem, un cenšamies, lai to pārstāvji ikreiz būtu citi, nevis, piemēram, tie paši dienvidafrikāņi, senegālieši vai puertorikāņi vairākus gadus pēc kārtas. Katrā festivālā kādas tautas kultūras mantojums tiek īpaši uzsvērts. Pagājušais pagāja multikulturālos ritmos. Šā gada tēma būs Grieķija. Pēc tam – Kanāda. Īpaša vieta programmā atvēlēta ne tikai izvēlētās tautas dziesmām un dejām, bet arī citiem tautas mākslas veidiem, lai radītu, cik iespējams, tradīciju piesātinātu atmosfēru: pie skatuves, kur uzstājas grieķu mākslinieki, grieķu pavāri piedāvā nacionālos ēdienus un tā tālāk…
Vai bieži iznāk deju vakarā saspēlēt ar citu tautu folkloras ansambļiem – kā «Tallari» un «Dimzēna» apvienotajā deju spēlmaņu grupā, kuras muzicēšanas pavadījumā cits citam savus deju soļus ierādīja somi un latvieši?
Ne bieži, bet gadās. Mūzikas līdzīgo iezīmju dēļ saspēlēt ar latviešiem, protams, ir daudz, daudz vieglāk nekā ar vairumu citu Eiropas tautu (piemēram, rumāņiem, ko arī neesam mēģinājuši). Kopīga ir vienkāršā tonalitāte, ritms, atpazīstamie momenti melodijas gaitā (krasi atšķiras no ornamentikas, kāda sastopama, piemēram, īru vai skotu mūzikā). Vienkāršību nosaka šīs mūzikas funkcija – būt deju pavadījumam. Visu minēto muzikālo līdzību dēļ varējām droši sākt kādu vienkāršu motīvu, jo zinājām, ka partneri varēs to uztvert un pievienoties, un otrādi – mums bija viegli turpināt viņu sākto spēli. Soļu apguvi savukārt atvieglo kopīgi mācīšanās paņēmieni – pazīstami visiem, kuriem tautas dejas ir iecienīts brīvā laika pavadīšanas veids.
Visa tautas mūzikas kustība jau balstās uz tādiem entuziastiem, kas šai nodarbei ziedo savu brīvo laiku.
Somijā viņi apvienoti asociācijās (katrai nozarei savā), kas organizē mūzikas un deju meistarklases, piemēram, nedēļas nogalēs. Tautas mūzikas nodaļa ir ne tikai vienīgajā augstākajā mūzikas mācību iestādē – Sibēliusa Akadēmijā, bet arī skolās, kas nodrošina vidējo muzikālo izglītību (tādas valstī ir apmēram piecas) un kas agrāk uzmanību veltīja tikai klasiskās mūzikas mācīšanai. Šādi sagatavo profesionālus tautas mūzikas un dejas skolotājus, kas strādā jau minētajās skolās vai pieaugušo izglītības sistēmā. Lielo vairumu tautas mūzikas amatiergrupu izveidojuši tieši tautas universitāšu vakara kursu apmeklētāji.
Kā jūs raksturotu tautas mūzikas kustības pašreizējo popularitāti Somijā?
Popularitātes uzplūdi sākās ar tā dēvēto «zaļo vilni» sešdesmito gadu beigās. Līdz tam nopietns šķērslis bija, piemēram, ierakstu nepieejamība. Bet no 1969. gada, kad notika pirmais Kaustinenas festivāls, interese par tautas mākslu un tās apgūšanu turpina augt. Radusies pat īpatnēja problēma – mācītu tautas mākslas profesionāļu drīz būs pārāk daudz. Tagad Somijā netrūkst augsta līmeņa tautas mūzikas grupu, un dažas pasaulē ir vēl pazīstamākas nekā mēs. Taču mēs bijām pirmie, un tādu pastāvīgu finansiālu atbalstu kā mums valsts nevienam citam vēlāk piešķīrusi nav. Daži mēģina izdzīvot tikai ar mūziku, bet galu galā spiesti strādāt papildu darbus – citādi bez valsts atbalsta nav iespējams.
Vai esat bijuši Latvijā agrāk?
Tikai pārnakšņojuši, caurbraucot uz Lietuvu un Baltkrieviju. Liels gods atklāt gadu ilgos notikumus. Somijā festivāls ir plašsaziņas līdzekļu uzmanības centrā. Sākumā pie manis pēc tuvākām ziņām par festivālu vērsās radio, pēc tam avīzes. Ko zināju, izklāstīju īsā paziņojumā presei un ieteicu radio pa e – pastu sazināties ar mūsu kontaktpersonu Andu Spriņģi. Viņa par ieceri pastāstīja pamatīgāk.
Tautas mūziķi repertuāru var papildināt divējādi: folkloras krātuvē (mūsu gadījumā – Zinātņu akadēmijā) vai pētnieciskās ekspedīcijās, pašiem meklējot teicējus un pierakstot līdz šim nedzirdētas dziesmas.
Abas iespējas, protams, pastāv un tiek izmantotas arī Somijā. Vienīgi tautas dziesmu meklējumu ekspedīcijās neizpētītu apvidu tikpat kā nav palicis. Ko jaunu izdodas atrast, ja īpaši veicas – gluži nejauši, pētot pavisam ko citu, piemēram, apkopojot kādas apdzīvotas vietas vēstures liecības. Ekspedīcijas rīko Tautas mūzikas institūts. Mēs piedalāmies arhīvu ierakstu un publikāciju tapšanā.
