Latvijā nav nemaz tik slikti! Ir šur tur, protams, pāris trūkumu, tomēr, kopumā ņemot, situācija veidojas pozitīva.
Latvijā nav nemaz tik slikti!
Ir šur tur, protams, pāris trūkumu, tomēr, kopumā ņemot, situācija veidojas pozitīva. Attīstības konsekvences ir manāmas visur: samazinās bezdarbs, palielinās importa
attiecība pret eksportu, kā arī uzlabojas citi ekonomiskie rādītāji.
Arī Saeimas prezidijs nav gulējis uz lauriem, jo nule pēc gandrīz gadu ilgām diskusijām tas izšķīries paaugstināt Saeimas deputātu algas. Šo situāciju nebūtu korekti vērtēt viennozīmī-
gi – kā kaut ko ļoti negatīvu. Vai otrādi – pozitīvu. Ar šā gada
1. novembri tiks mainīta visa deputātu algu aprēķināšanas sistēma, samērojot deputātu algu ar vidējo darba samaksu valstī. Paredzams, ka pēc jaunās sistēmas ierindas deputātu alga palielināsies par apmēram 80 latiem un turpmāk būs 451 lats līdzšinējo 372 vietā.
No šā brīža pozīcijām raugoties uz Saeimas prezidija sperto soli, neliekas, ka tas būtu kaut kas traģisks, turklāt, ja zināms, ka valsts iestādēs bieži vien ir tērētas milzīgas summas, tā teikt, vieglu roku. Vēl jo vairāk: tiek skaidrots, ka papildu līdzekļus algu palielināšanai paredzēts ņemt nevis no valsts budžeta, bet gan izmantot deputātu algu fonda pārpalikumu, tāpēc nav pamata satraukumam. Ja salīdzina arī ar vidējo bruto algu valstī (pēc Centrālās statistikas pārvaldes informācijas, 2000. gadā – 142,49 lati), tad deputātu 451 lats neliekas kaut kas prātam neaptverams. Varētu pat teikt, ka tas ir pienācīgs darba atalgojums cilvēkiem, kuriem saskaņā ar Korupcijas novēršanas likuma 19. pantu pastāv amatu ierobežojumi.
Jā, var, protams, diskutēt, vai šī alga ir adekvāta padarītā kvalitātei, taču tas jau būtu atkarīgs no katra indivīda subjektīvās attieksmes pret Saeimu kā politisku institūtu un deputātiem kā tā darboņiem.
Bez šaubām, itin bieži gadījumos, kad kādai amatpersonu grupai tiek paaugstināta alga, dzirdami saukļi, kuros valstsvīri tiek zākāti par zagļiem. Un arī šajā situācijā, kad deputātiem paredzēts algas pielikums, mazturīgajai iedzīvotāju daļai var rasties attiecīgi secinājumi.
Demokrātija piedāvā vienlīdzīgas starta iespējas, nerūpējoties par galarezultātu. Pēc šīm teorētiskajām refleksijām, katram ir sava vieta un arī atalgojums atšķiras. Nevajadzētu valsts amatpersonu pretstatīt pārējiem tikai tālab, ka tā pelna vairāk par vidusmēra (ne)pilsoni un ir sabiedrībā redzamāka nekā citi (!).
Taču nevar palikt nepamanīts kāds cits apslēpts jautājums: kur palikusi Saeimas opozīcija, kas allažiņ «ar visām četrām» ir tiekusies aizstāvēt sabiedrības mazturīgo daļu? Kur palikusi Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija (LSDSP), kas uzskatāma bezmaz vai par Latvijas pensionāru patronu? Manuprāt, ievērojot vienkāršāko politiskās darbības konsekvenci, Saeimas kreisajam blokam ar LSDSP priekšgalā un Jauno partiju pakaļgalā vajadzēja protestēt tūlīt, līdzko tika izdzirdēts par šādu Saeimas prezidija lēmumu. Taču, kā zināms, nekādu iebildumu nebija, jo acīmredzot, ja runa ir par deputātu tiešajiem ienākumiem, tad «sociķi
