Jau daudzkārt dzirdēts sakām, ka cilvēki cēlušies no pērtiķiem.
Jau daudzkārt dzirdēts sakām, ka cilvēki cēlušies no pērtiķiem. No dzīvniekiem humānās būtnes atšķiroties ar spēju «mācīties, mācīties un vēlreiz mācīties» un strādāt, tādējādi nodrošinot savu dzīvi, kamēr spalvainie radījumi dažādu vajadzību apmierināšanas nolūkos kāpj palmās vai zondē mūžamežu džungļus. Cilvēkus atkarībā no materiālās nodrošinātības nosacīti mēdz iedalīt noteiktos slāņos, un piederību vienam vai otram slānim tiešā veidā nosaka veiksme un spēja manīgi «apaugt» ar zināmu pašmāju vai ārvalstu maksāšanas līdzekļu daudzumu.
Pēdējo nedēļu notikumi drīzumā varētu dot iemeslu Latvijā, kur rasu atšķirības nav īpaši jūtamas, iedzīvotājus sadalīt cilvēkos un deputātos, tā pēdējos izdalot kā augstāku kastu, kas var atļauties vairāk nekā citi, turklāt pavisam citā izpratnē, nekā izmantojot jau ierasto neaizskaramības statusu.
Protams, runa ir par skandalozi «slavenajām» tautas priekšstāvju piemaksām pie algas kancelejas preču, transporta un dzīvošanas izdevumu apmaksai, kuru likumību Satversmes tiesā apstrīdēt nolēmis bijušais diplomāts un galvenais Saeimas balsu skaitītājs Ivars Silārs. Kopumā ņemot, rodas iespaids, ka Saeimas deputāti ir viens īsts nejēgu bars, kas, pretēji absolūtajam vairākumam Latvijas iedzīvotāju, neprot izdzīvot ar nopelnīto, tādēļ, lai «savilktu galus», nepieciešamas brangas piemaksas, kas nereti pat pārsniedz algu. Kā nu nabaga deputātiņiem nepiemaksāt, ja papildus kreņķiem par tautu viņu prātu nomāc tīri sadzīviskas nesaskaņas ar vistuvākajiem ģimenes locekļiem – sievām un bērniem, kas priekšstāvjiem ik mēnesi vai atņem pēdējo kreklu, «noplēšot» pārsimt latu par uzturēšanos pašu dzīvoklī vai piespiež viņus par lielu naudu sev īrēt atsevišķus apartamentus…
Ne reizi vien šajā valstī ir pieredzēts, ka formāli it kā nevainojamā puse nekādi nesaskan ar ētisko, un skandāls ar kompensācijām nav izņēmums, turklāt visu vainago pamatīgs juceklis izmaksāto līdzekļu izlietojuma kontrolē, precīzāk – pilnīga nekontrolējamība. Situāciju lieliski ilustrē Satversmes tiesas sēde, kurā Saimnieciskās komisijas priekšsēdētājs Juris Dobelis, gar zemi krizdams, cenšas tiesu pārliecināt, cik pazemojoši no viņa puses būtu pieprasīt kolēģiem uzrādīt dokumentus par piešķirto kompensāciju izlietojumu, lai pat vispiekasīgākajam vēlētājam būtu skaidrs, ka nodokļu maksātāju sūri grūti sarūpētais un parlamenta vieglu roku pie algas piesviestais latiņu žūksnītis nav atstāts kādā centra dzertuvē vai iebāzts striptīzdejotāju apakšveļā. Bezspēcīgs situācijas atrisināšanā izrādījies arī Revīzijas komisijas priekšsēdis.
Īpašu uzmanību pelna allaž balamutīgā Dobeļa argumenti naudas saņēmēju aizstāvībai. Ja reiz deputāts (šo vārdu Dobelis nekavējas īpaši uzsvērt) naudu prasa, tad viņam tā noteikti ir nepieciešama, un citādi nemaz nevar būt! Kurš te vēl spēj pieļaut domu, ka tautas kalps kaut ko pieprasa nepamatoti!?
Savukārt dzēlīgie «atgādinājumi», ka Saeima ne vien lemj par valsts un savu, bet arī Satversmes tiesas budžetu, domājams, ieies šīs trešās varas institūcijas vēsturē. Tiem, kas nesirgst ar amnēziju, noteikti vēl būs palikuši atmiņā kādreizējā premjera Šķēles «valdīšanas» laika mēģinājumi Satversmes tiesu likvidēt, un saprotama ir atsevišķu subjektu vēlme šo tautas priekšstāvju goda kantes rīvējošo iestādi padarīt par «spēkā neesošu», gluži kā tas dažkārt tieši Satversmes tiesā noticis ar atsevišķiem parlamenta pieņemtajiem likumiem.
Spriedums «deputātu kompensāciju lietā» gaidāms februāra beigās, un tas arī sniegs atbildi uz dažiem ļoti vienkāršiem jautājumiem. Vai šajā valstī pret imunitātes «apveltīto» indivīdu daļu iespējams piemērot kaut elementārus taisnīguma principus, vai arī šādi mēģinājumi ir pielīdzināmi cīņai ar dzirnavām, kurās pasaku kaķīša vietā patvērusies saujiņa gana rijīgu parlamentāriešu, jūtoties drošāk nekā miesassargu ielenkumā.
