Rakstu «Desmit vientulības gadu Poķos» izlasīju vairākas reizes un cerēju, ka atradīšu tajā kaut ko citu, ne tikai sūdzības par slikto dzīvi.
Rakstu «Desmit vientulības gadu Poķos» izlasīju vairākas reizes un cerēju, ka atradīšu tajā kaut ko citu, ne tikai sūdzības par slikto dzīvi. Gribu uzrakstīt par tādiem pašiem cilvēkiem, kas dzīvo tādā pašā barakā kā Poķos. Tikai starpība ir tā, ka uz sienas ir plāksnīte ar uzrakstu «Jaunplatone». Tas ir turpat blakus Poķiem, pāri upītei, bet aina ir pavisam cita. Barakā arī ir vairāki dzīvokļi, tāpat privatizēti kā Poķos, un tajā dzīvo krietni, strādīgi cilvēki – Ņina un Viktors Medvedevi ar meitu Zinu un citi –, kam ir tāds pats statuss kā poķeniekiem.
Poķos ir ūdensvads, bet Jaunplatonē nav pat akas, kur ņemt dzeramo ūdeni. Sadzīves vajadzībām tiek izmantots upes ūdens, tikai pārtikai tas tiek nests no kaimiņiem.
Ņina savulaik bija darba varone, strādāja fermā par slaucēju. Uzskatu, ka arī tagad viņa ir varone, jo vada ģimeni tikai uz labo, uz darbu, apkārtnes, dzīvokļa sakopšanu. Nekad šī ģimene nesūdzas ne par slikto dzīvi, ne par žurkām, kas tāpat mīt visur. Viņi palīdz bērniem, mazbērniem, mazmazbērniem, arī mums, draugiem no pilsētas. Kas attiecas uz slikto ūdeni Poķos – vai tad mums pilsētā tas ir daudz labāks? Nevārītu to lietot nav iespējams, jo tik brūns reizēm nāk no krāniem un ar piegaršu. Nabaga Poķi!
Kaut mums būtu daudz vairāk tādu cilvēku kā Jaunplatonē, kas desmit gadu pavadījuši neatlaidīgā darbā, rūpēs par ģimeni un nekad nav sūdzējušies par slikto dzīvi! Neticiet? Atbrauciet un pārliecinieties paši!
Ņina no Jelgavas
