Jānis Aišpurs pārliecinājies, ka rezultāti nāk pēc mērķtiecīga un smaga darba.
Pirmos augļus jebkurā jomā var sākt gaidīt pēc desmit tūkstošiem darba stundu – pētījumu rezultātos un savā pārliecībā ar jauniešiem sarunu cikla “Cepums ar slavenību” piektās sezonas pirmajā pasākumā, kas vienlaikus bija Karjeras nedēļas atklāšana Jelgavā, dalījās grupas “The Sound Poets” solists Jānis Aišpurs.
Atrod īsto pedagogu
Mūziķis daudziem Latvijā pazīstams ar savu lielāko hitu “Kalniem pāri”. Šodien J.Aišpurs ir profesionāls mūziķis, kura muzikālās gaitas aizsākās 4. klasē, kad matemātikas stundas laikā klasē ienāca “onkulītis sirmu bārdu” un jautāja, kurš vēlētos spēlēt klavieres. Jānis bija viens no trim bērniem, kurš pacēla roku. Neprasot vecākiem, vai drīkst un būs nauda nodarbībām, viņš tām pieteicās. Lai varētu turpināt spēlēt klavieres, pēc gada viņš pārgāja uz mūzikas skolu, kur uzņemšanas komisija paziņoja, ka puikam ir pārāk īsi un strupi pirksti, lai kļūtu par pianistu, taču vijoles klasē ir viena brīva vieta. “Es arī tagad savai meitai saku – pat ja tu nebūsi profesionāla mūziķe, mācoties mūziku, tu attīsti smadzeņu radošo puslodi un gūsti prasmju kompleksu, kas tevi pilnveido kā cilvēku – tavas uztveres spējas, attīsta domāšanu, koordināciju, tu iegūsti ļoti daudz zināšanu, ar kurām vēlāk dzīvi mācēsi tvert citām krāsām. Pieļauju, tāpēc vecākiem nebija tik būtiski, kurā mūzikas klasē es eju – vai apgūstu klavieres vai vijoli,” spriež J.Aišpurs.
Vijoles spēli mūzikas skolā viņš mācījās septiņus gadus. Klavieres līdz trešajai klasei bijis briesmīgs priekšmets, jo tās pasniegusi praktikante, kas nebija ieinteresēta bērnos. 4. klasē pedagogs nomainījās, un Jānis sastapa pasniedzēju, kas spēja ieinteresēt zēnu šajā instrumentā. Klavieres viņam sāka patikt un padoties, turpretī vijole bija mocības. Taču Jānim bija mācīts – ja ko sāc, noved līdz galam. Viņam nepatika galvenais priekšmets, kāpēc vispār apmeklēja mūzikas skolu, taču klavierspēles pedagogam bija liela nozīme viņa dzīvē. “Pedagogs bērna dzīvē aiz vecākiem ir otrais, kurš var parādīt jaunus apvāršņus un kaut ko iemācīt, parādīt ceļu. Skolotājs man parādīja, ka mūzika ir kaut kas vairāk nekā tikai notis, stundas, ko pavadi, trenējot tehniku. Tas ir izteiksmes līdzeklis, valoda, tās ir tavas emocijas, ar ko tu caur instrumentu, ko pārvaldi, vari dalīties ar apkārtējiem. Pie šī pedagoga es iemīlēju klavieres. Līdz tam vecāki mani spieda mācīties, bet tagad bija pilnīgi pretējs efekts – mani no klavierēm nevarēja atraut.”
Jānis arī aizrāvās ar dziesmu kopēšanu, centās bez notīm pēc dzirdes iemācīties nospēlēt uz klavierēm Frediju Merkūriju. “Ja paveicas ar pedagogu un pats aizraujies, nāk bonusi. Šis bija viens no tiem,” viņš secinājis. Tagad, dzirdot dziesmu pa radio, viņš var nospēlēt jebkuru dziesmu bez notīm.
Talants nav svarīgākais
Pēc mūzikas skolas absolvēšanas Jānis iestājās skolas korī, jo tur bija daudz meiteņu. No individuālas muzicēšanas nonākot kolektīvā, viņam bija jāmācās komunicēt, tostarp ar meitenēm. Kad draugs bija nolēmis stāties korī “Kamēr…”, viņš aicināja Jāni līdzi. Tur viņš saticis, kā pats saka, lielāko skolotāju dzīvē – Māri Sirmo. Jau toreiz, 1996. gadā, tas bija labs koris, un M.Sirmajam bija skaidra vīzija par kora attīstību. M.Sirmais Jānim iemācījis, ka par talantu lielāka nozīme ir ieguldītajam darbam, tāpat viņš mācījis uz skatuves domāt tikai par mūziku, aizmirst ikdienu. Ar laiku no laba kora Latvijas līmenī tas izaudzis līdz Eiropas līmeņa kolektīvam.
Pienāca laiks, kad Jānis centās no mūzikas attālināties, jo ar to diez vai varēs nopelnīt. Taču, lai kādu turpmāko ceļu viņš izvēlētos – darbu reklāmas aģentūrā, bankā, sabiedriskajās attiecībās vai mārketingā –, dzīve vienalga aizvedusi atpakaļ pie mūzikas. Pēc uzstāšanās bankas darbinieku ballē viņš saņēmis piedāvājumu producēt tur izskanējušo dziesmu. Tālāk dziesma iesniegta radio SWH raidījumā “Priekšnams” ar domu vismaz saņemt atsauksmes no tā vadītājiem Māra Žigata un Toma Grēviņa. Pēc M.Žigata vārdiem ēterā, ka tas ir labākais, ko klausītāji būs dzirdējuši, emocijas bija spēcīgas, tika nodibināta grupa “Smaragda pilsētas burvji” jeb “S.P.B.” un sākās Jāņa muzikālā karjera. Sekoja grupas dalība “Cīņas klubā”, kur tika piedzīvota pamatīga izgāšanās. Jānis atceras, ka toreiz bija divas iespējas – salūzt un beigt attīstību vai arī piecelties, saprast, kur kļūdījies, un turpināt. Jānis piecēlās un sāka mācības pie vokālā pedagoga, paralēli ieguldot lielu patstāvīgo darbu. Pamazām atteicies no hobijiem, kas aizņēma laiku. “Kad esat atraduši to lietu, ar ko vēlaties saistīt savu dzīvi, veltiet visu uzmanību tai, atsakieties no pārējām nodarbēm,” jauniešus aicina Jānis.
Iemācīties pateikt nē
Viņš atteicies no saviem vaļaspriekiem – dažādiem sporta veidiem –, tāpat sekoja kritieni un atkal celšanās, līdz pieņemts lēmums atteikties no pilnas slodzes darba, nezinot, vai spēs nodrošināt sevi un ģimeni. Jānis pievērsās grafiskajai animācijai, šādā veidā pelnot naudu trīs četrus gadus un peļņu investējot savā muzikālajā attīstībā. Viņš bija nolēmis veidot dažādas filmiņas tik ilgi, līdz spēs sevi pilnībā nodrošināt ar mūziku. Kad darbs dienā sāka aizņemt 14, 16, pat 18 stundu, Jānis sāka domāt, kā darbu paveikt efektīvāk. Lēmumu lika pieņemt arī pēkšņās veselības problēmas, kas uz laiku viņu piesēja pie gultas. “Iemācieties klientiem pateikt nē,” viņš aicina jauniešus, norādot – varbūt būs mazāk ienākumu, taču darbs tiks paveikts kārtīgāk, ar lielāku degsmi un mīlestību.
Ar laiku sevi izsmēluši arī “S.P.B.”, grupas dalībniekiem bija zudusi degsme, un Jānis sastapās ar nākamo izaicinājumu – iemācīties atteikt draugiem. “Nav jābaidās pateikt nē – ja tas ir argumentēts nē, jūs sapratīs,” viņš pārliecinājies. Tāpat viņš secinājis, ka darbā svarīgākais ir profesionalitāte, tas, ka otrs ir arī labs cilvēks, nāk pēc tam.
Kad pēc grupas izjukšanas Jānis palicis divatā ar ģitāristu, tuvojoties Ziemassvētkiem, abi kopā nolēma saviem tuvajiem cilvēkiem uzdāvināt koncertu un uzstājās jau kā “The Sound Poets” (nosaukums atvasināts no iepriekš tapušas dziesmas “The Sound Poetry”). Sapratuši, ka projekts nevar beigties ar vienu koncertu, sekoja uzstāšanās festivālos, klubos. “Man bija 32 gadi, kad apzināti pieņēmu lēmumu būt tikai mūziķis,” teic Jānis, un arī proporcija, kur 80 procentus dzīves aizņēma naudas pelnīšana, lai investētu nākotnes profesijā, kas šodien ir 20 procenti, bija pārtapusi par 10 pret 90 – desmit procenti joprojām ir dažādu filmiņu un video veidošana. Jau divus gadus Jānis dzīvo “zem mūzikas zīmes”, un viņa investīcijas ir atmaksājušās.
