Desmito pastāvēšanas gadu rūpnieciski izolētu cauruļvadu ražotājs SIA «Poliurs» no Ozolniekiem sācis ar trīs miljonu ASV dolāru vērtu pasūtījumu no Krievijas pilsētas Dubnas.
Desmito pastāvēšanas gadu rūpnieciski izolētu cauruļvadu ražotājs SIA “Poliurs” no Ozolniekiem sācis ar trīs miljonu ASV dolāru vērtu pasūtījumu no Krievijas pilsētas Dubnas. Februārī parakstīts līgums par ES līdzfinansējumu uzņēmuma modernizācijai.
Ar Latvijas Investīciju un attīstības aģentūru parakstītais līgums paredz, ka “Poliurs” saņems 66 175 latu līdzfinansējumu uzlabojumiem uzņēmumā. No tiem 35 632 lati ir ES nauda, bet 30 542 – valsts finansējums. Par šiem līdzekļiem paredzēts iegādāties un uzstādīt jaunu putu poliuretāna iekārtu un izbūvēt darbinieku sadzīves telpas ar jumta logiem.
PB konkursi – veiksmīgi
Līgumā ar Dubnas pilsētu paredzēta Pasaules Bankas finansētā siltumapgādes tīklu pirmās kārtas rekonstrukcijas projekta izstrāde, cauruļvadu piegāde un trašu izbūve, veicot ģenerāluzņēmēja funkcijas. Pasūtījuma apmērs ir trīs miljoni ASV dolāru (1,6 miljoni latu), “Poliurs” piegādās un montēs cauruļvadus vairāk nekā 20 kilometros.
PB konkursi par cauruļvadu piegādi un montāžu dažādās Krievijas pilsētās SIA “Poliurs” nav jaunums – pēdējos gados uzņēmums vairākkārt tajos uzvarējis. 2002. gadā “Poliurs” atvēris savu filiāli Pleskavā. Ozolniekos ražotie cauruļvadi siltumtrašu rekonstrukcijai jau izmantoti Sizraņā, Volgogradā, Mitišķos un Iževskā.
Pēdējā PB konkursa rezultāti Krievijā kārtējo reizi apliecinājuši uzņēmuma konkurētspēju šāda mēroga projektos. Kā atzīst SIA “Poliurs” valdes priekšsēdētājs Viktors Melnacis, lielākā daļa (ap 60 procentu) konkursu, kuros Krievijā startēts, noslēgušies rezultatīvi. No lielajiem tenderiem nav izdevies uzvarēt konkursā par siltumtīklu rekonstrukciju Krasnojarskā un Austrumsibīrijas pilsētā Nerigrā. Tur strādā Francijas un Vācijas uzņēmumi.
Aug apgrozījums un peļņa
Pagājušo gadu rūpnieciski izolētu cauruļvadu sistēmu ražošanas, projektēšanas un montāžas uzņēmums noslēdzis ar 4,3 miljonu latu apgrozījumu un ap pusmiljonu latu peļņu. 2003. gadā SIA “Poliurs” apgrozījums bija 4,06 miljoni latu un peļņa – 150 000 latu. No pērn saražotās produkcijas 44,4% realizēti Krievijā, 32,3% – Latvijā, 12% – Lietuvā, bet Zviedrijā un Igaunijā – attiecīgi 6,8 un 4,5%. Tiek prognozēts, ka šogad līdz ar dalību nozīmīgos konkursos varētu palielināties “Poliurs” darbība Krievijas, kā arī Lietuvas un Igaunijas tirgos.
2003. gadā 56 procentus produkcijas noieta tirgus veidoja Krievija, bet pērn noiets ievērojami palielinājies Baltijas tirgū. Lietuvai piegādāta produkcija par 574 000 latiem, kas ir apmēram 3,4 reizes vairāk nekā pirms gada. Savukārt Igaunijas tirgū piegādes apjomi palielinājušies par 46%, naudas izteiksmē produkcija piegādāta 145 000 latu vērtībā.
Latvijā “Poliurs” realizējis gandrīz 400 dažāda mēroga projektu. Nozīmīgākie ir uzņēmuma “Ventamonjaks” šķidrā amonjaka uzglabāšanas tvertnes rekonstrukcija, produkcijas piegāde Rīgas siltumapgādes sistēmas uzlabošanai, kā arī rekonstrukcijas darbiem Cēsu rajona Priekuļos, Ogrē un Dobelē.
Krievijai produkcija piegādāta par 1,43 miljoniem latu, izpildīti montāžas darbi par 315 000 latu. Turpināta cauruļvadu piegāde un montāža Volgogradai, produkcija piegādāta Mitišķiem, kur atkārtoti uzvarēts konkursā.
Nepārvaramu lietu nav bijis
Pie mums Krieviju parasti uzskata par valsti ar padomju darba tikumiem un kvalitātes metodēm. “Poliurs” vadītājs norāda, ka tie ir līdzīgi mūsējiem – vieni strādā labi, citi – ne. “Vai pie mums visu izdara teicami, ja vētrā jaunie jumti norauti? Būvniecībā strādāju no 1973. gada, bet pirmo reizi redzēju, ka tā notiek ar pirms dažiem gadiem liktiem jumtiem… Kā cauruļu piegādātājs Latvijā zinu piecas sešas firmas, kam ir iekārtas un līmenis, lai darbu paveiktu labi. Pārējās strādāt nemāk, dabū kādu pasūtījumu, tad mokās ar nemākulīgiem strādniekiem un citām lietām. Tāpat Krievijā – ir gan spēcīgas un labas firmas, gan tādas, ar ko labāk nesaistīties. Sizraņā siltumtrasēm piesaistījām firmu, kas būvēja naftas kombinātu. Darbs kā konfekte. Turienes firmām raksturīgi citi mērogi. Ar montāžu un metālkonstrukcijām saistītas firmas rīcībā ir 350 vienību ar celtniecības krāniem. Pie mums tādu būvnieku kopš padomju laiku celtniecības trestiem vairs nav,” stāsta V.Melnacis.
Uz jautājumu, kā “neiegrābties” un atrast īstos darītājus, “Poliurs” vadītājs atbild, ka tas ir pieredzes jautājums. Katrā pilsētā, kur kā ģenerāluzņēmējam jāvada darbi, tiek meklēti vietējie būvnieki, sludināti konkursi, notiek pārrunas. Pirms vienošanās jāpārliecinās par pieredzi un līdzšinējo kvalitāti, jāiepazīst uzņēmuma bāze, tehniskais nodrošinājums, kabinetu iekārtojums un pat labierīcību aprīkojums. Ikdienā allaž ir kādas problēmas, ko risināt, bet tas nav nekas nepārvarams. Ārkārtējas situācijas ar darbu izpildītājiem nav bijušas.
Filiālē Krievijā strādā divi pastāvīgie darbinieki no Pleskavas – direktors un grāmatvede. Savukārt pilsētās, kur jāizpilda ģenerāluzņēmēja pienākumi, pastāvīgi strādā divi šejienes darbinieki – projekta vadītājs un darbu vadītājs. Projektēšana notiek uzņēmuma bāzē Ozolniekos. Protams, līgumu slēgšanas un pārrunu laikā uz vietām izbrauc krietni lielāks darbinieku desants.
“Latvijas būvētājiem Krievijā vienmēr bijusi laba slava. Iedzīvotāji uz lietām skatās citādi nekā politiķi. Naidīgas attieksmes pret mums nav. Galvenais – izpildi savas saistības godam. Produkcijas piegādes, protams, ir izdevīgākas, nav nekur jālaužas. Bet, ja gribi attīstīties, jāspēj visu piedāvāt komplektā – sākot ar piegādi un projektēšanu, beidzot ar cauruļu montāžu,” spriež V.Melnacis. Viņa uzņēmums pieder pie vadošajiem rūpnieciski izolēto cauruļu ražotājiem Baltijā, ir lielākais darba devējs Ozolniekos un viens no rajonā lielākajiem nodokļu maksātājiem.
Problēmai receptes nav
Vasarā “Poliurs” nodarbina 100, ziemā – 90 darbinieku. Vairāk nekā 70 strādā ražošanā. Pērn vidējā darba alga bija 379 lati, par 75 lielāka nekā 2003. gadā. Algas lielums atkarīgs no darba ražīguma palielināšanās. Lai gan par samaksu nevarētu sūdzēties, darbinieku kvalifikācija ir problēma. Vidējās profesionālās izglītības sistēma, kas ir noteicošais kadru sagatavošanas līmenis ražošanā, ir sagrauta. Pēc obligātās pamatskolas atnāk zēni, kuriem tiek piemeklēti palīgdarbi, bet profesijas viņiem nav. Kamēr valstī līdz ar valdībām mainīsies koncepcijas un to virzieni – te banku sektora, te tranzītvalsts, te informācijas tehnoloģiju virzienā –, uz saprātīgām pārmaiņām un atgriešanos pie nelielas un vidējas rūpniecības kā mazas valsts ekonomiskā balsta un kvalificētu strādnieku sagatavošanas ir grūti cerēt.
Darba devēji saskaras arī ar inženiertehnisko speciālistu trūkumu. Tie tiek meklēti, maksājot uzņēmuma stipendijas. Taču studentu prātos valda citas vēsmas. Vasara nav domāta praktisko iemaņu apguvei, savukārt pēc augstskolas turpmākās ieceres saistās ar savas firmas reģistrēšanu vai, sliktākā gadījumā, – kāda uzņēmuma pārstāvja amatu. Galvenais, lai būtu ērts kabinets un dators. “Padomju laikā vispirms sāki strādāt kā meistars. Kad bija izieti darbu vadītāja, tehniskās daļas vadītāja, galvenā inženiera posmi, izprastas praktiskā darba nianses un tas, kā jāstrādā ar cilvēkiem, varēji pretendēt uz vadītāja vietu. Tagad viss ir otrādi – jaunie uzreiz pēc diploma iegūšanas grib vadīt biznesu…” Diemžēl gatavas receptes, kā no šīs “filosofijas” atbrīvoties, nav.
