Šodien «Rančo», ieskaitot vadītāju Ilvu Rozentāli, dejo trīspadsmit dāmu – cita par citu krāsaināka. Taču, kā saka Ilva un pagasta tautas namu vadītāja Sandra Zeimule, kolektīvu vieno dullums. Tam noteikti var pievienot dzīvesprieku, jautrību un spēju labsirdīgi pasmieties kā par sevi, tā citām.
Dejo kopš sākuma
Tas bija tālais 1999. gads, kad pulciņam Sesavas pagasta iedzīvotāju radās interese par līnijdejām, atminas Sesavas un Bērvircavas tautas namu vadītāja Sandra Zeimule. Interesentu toreiz bija ļoti daudz, nāca arī vīrieši. Pamazām viņi atbiruši, meitenes palikušas vienas, daudzas, kuras tolaik bija bez darba, to atrada, un kolektīvs pajuka.
Pagāja laiks, un pagasta dāmas gribēja atsākt dejot. «Izveidojās senioru deju kolektīvs «Virši zied», bet mēs sapratām, ka tur mums vietas vēl nav,» ar smaidu stāsta S.Zeimule. Kolektīvam bija vajadzīga vadītāja, tāpēc uzrunāta Siāra Vīgante, kas pie dāmām brauca reizi mēnesī – 2006. gadu var uzskatīt par kolektīva dzimšanas gadu. Taču ar tik retiem mēģinājumiem bijis par maz.
S.Zeimule divus gadus mācījusi līnijdejas Sesavas bērniem. Kad puišiem lielāka interese radās par citām nodarbēm, piemēram, datoru, un viņi atstāja kolektīvu, arī meiteņu interese dejot zuda. Taču dejai uzticīga palika Ilva Rozentāle, kura turpināja dejot, bet jau Jelgavas bērnu un jauniešu centrā «Junda». Tagad jau vairākus gadus viņa vada «Rančo». Ilva sākumā strādāja ar Sesavas tautas nama dāmām, bet tad palēnām pārvilināta arī uz Bērvircavu. Šis ir pirmais gads, kad abu tautasnamu dejotājas apvienojušās vienā kolektīvā. Sešas no trīspadsmit dāmām kolektīvā ir jau visus desmit gadu, par ko jubilejas koncertā viņas arī tika suminātas. Tās ir Rita Marecka, Indra Kaspare, Inga Čekanovska, Jeļena Šimkus, Daiga Valtere un pati Sandra.
Pavelk uz zoba
Ritai, kura Bērvircavas tautas namā strādā apr apkopēju, patīk rokdarbi, piemēram, adīt, izgatavot organzas puķes, konfekšu pušķus, viņa dejo arī vēderdejas. Rita ir izmēģinājusi arī teātra spēli, taču tajā piemeklē lielāks uztraukums, tāpēc nepiesaista. «Kritiķe gan es esmu,» nosmej Rita, kurai vienmēr ir viedoklis.
Visus kolektīva pastāvēšanas gadus tajā dejo arī Indra Kaspare, kura ikdienā strādā par metinātāju, bet brīvajos brīžos tāpat filcē un dekupē, un kopā ar Sandru un Ingu spēlē Bērvircavas amatierteātrī.
Inga ir viena no kolektīva aktīvākajām dāmām. Viņa strādā zemnieku saimniecībā apsardzē un, cik vien iespējams, cenšas visur piedalīties. Ingai patīk gatavot ēst un piesaista rokdarbi. Viņa Bērvircavas tautas namu var saukt par savām otrajām mājām, jo tajā pavadījusi 48 mūža gadus, esot sabiedriski aktīva jau no sešu gadu vecuma. «Gaidu, kad man iedos balvu par mūža ieguldījumu, bet neviens nedod,» smej Inga, kura kolektīvam sarūpējusi ne vienu vien kuriozu atgadījumu. «Kādreiz mums nāk ārā tādi izteicieni, ka parasts cilvēks apvainotos. Atceros, mēs dejojam, un es Ilvai prasu, vai tad var pateikt, ka man ir 50 gadu. Ilva saka – tiešām nevar pateikt, liekas, ka tev ir 60,» atstāsta Inga, un Bērvircavas tautas nama zāli pāršalc smieklu jūra. Citai citas pavilkšana uz zoba kolektīvā ir ierasta, un dāmas jau sen vairs neapvainojas.
Arī Sandra kolektīvā dejo kopš tā pirmsākumiem. Viņa aizraujas ar rokdarbiem – dekupāciju, filcēšanu –, fotogrāfiju, patīk sports. Pēc Sandras iniciatīvas Sesavā bija iespēja apgūt kaligrāfiju, uz pagastu speciāli brauca pasniedzēja no Rīgas. «Gribējās zināt, kā tas ir. Sapratu, ka tas ir grūti – cilvēkam jābūt mierīgam, elkoņiem uz galda, bet man gribas mest vienu kāju pār otru, tad telefons iezvanās. Ar to varēšu nodarboties pensijā,» nosmaida Sandra, kura Ilvai savulaik pasniegusi floristiku.
Patīk redzēt darba augļus
Ilva atzīst, ka viņai nedēļā atrodas brīvs tikai viens vakars. Un tas ir saprotams, ja tiek vadīti divi deju kolektīvi («Rančo» un Sesavas tautas nama bērnu līnijdeju kolektīvs «Pēdiņas»), Ilva arī dejo līnijdeju kolektīvā «Step by Step» pie Siāras Vīgantes un Sesavas tautas deju kolektīvā «Pāris», defilē Jelgavas 4. vidusskolas pūtēju orķestrī «Rota», LLU studē ēdināšanas un viesnīcu uzņēmējdarbību un vēl strādā. «Ilva jau no mazotnes ir bijusi mērķtiecīga. Ja floristikā vajadzēja kādus materiālus (ar dabas materiāliem vien nepietiek), tad Ilva bija viena no tām meitenēm, kam vienmēr viss bija. Viņai vienmēr bija savas idejas, Ilvai piemīt radošums,» stāsta Sandra. «Galvenais ir izvirzīt mērķi un pēc tā tiekties – tāds ir mans moto,» tā Ilva. «Es vienmēr esmu gribējusi zināt, kā ir būt skolotājai. Kad Sandra uzaicināja pamēģināt, man ļoti iepatikās. Sapratu, ka man patīk redzēt sava darba augļus. Meitenes ir ļoti labas skolnieces, vienmēr no viņām saņemu pozitīvas emocijas,» tā Ilva.
Savukārt Lielvircavas skolas bibliotekāri un logopēdi Melitu Mazūdri Rita slavē kā ļoti labu masieri. Savukārt lauksaimniecības uzņēmumā strādājošā noliktavas pārzine Liena Dārziņa labprāt lasa un arī bija viena no tām, kas izmēģināja kaligrāfijas mākslu. Liena jau kādu laiku vēlētos piedalīties lielākās līnijdejotāju sacensībās, arī Melita ir izteikusi klusu vēlmi. Lai gan līdz šim Ilvai nav bijis laika sagatavot Lienu sacensībām, kas ir visai dārgs prieks, viņa sola – jau pavisam drīz Liena tādās piedalīsies.
Vēl kolektīvā dejo Agrita Jākobsone, kas ikdienā veic apkopējas darbus Sesavas tautas namā. Viņai patīk izpausties radoši – dekupēt, šūt (ja vajag, arī kolektīva labā var kādu taisno vīli nošūt), arī svētku noformējuma veidošana jubilejas koncertam bijusi sirdij tuva. Savukārt Anna Ričika, kura ikdienā strādā zemnieku saimniecībā, savulaik aizrāvusies ar tautas dejām. Viņai šobrīd ir vēl citi ļoti svarīgi pienākumi – auklēt mazbērnus.
Kolektīvā dejo arī Ilvas mamma Iraida Rozentāle, kura Sesavas pamatskolā strādā apr apkopēju, savulaik dziedājusi ansamblī, spēlējusi teātri, nedaudz dekupē un aizraujas ar puķkopību. Taujāta, kā ir dejot kolektīvā, kuru vada pašas meita, Iraida teic – tā ir lielāka atbildība un arī pārdzīvojumi, ja kaut kas nesanāk.
Nekad neatsaka
Sarunas brīdī klāt nav pagasta bibliotekāres Intas Strazdiņas, kas vada adīšanas nodarbības un radošās darbnīcas bērniem, strādā mūžizglītības jomā. Inta ir arī galvenā ekskursiju plānotāja, kurai vienmēr arī pieder pēdējais vārds, ja domas par apskates objektiem dalās. Kopā izceļota Latvija, būts Lietuvā un Stokholmā. «Kādreiz brīnos, ka cilvēki grib braukt uz ārzemēm, kad Latvijā ir tik daudz ko redzēt. Bez Intas nevarētu iedomāties mūsu ekskursijas, kaut vienmēr sākumā esmu skeptiska, man nekad nekas nepatīk,» smej Inga. Pārējās dāmas pievienojas – ja Ingai kaut kas nepatīk, tas nozīmē, ka pasākums būs izdevies.
Savukārt kasieri Daigu Valteri kolēģes raksturo kā ieturētu, viņa ir tā, kas īstajā brīdī pasaka to, ko vajag. Apbraukājot novada sakoptākās sētas, Sandra ievērojusi, ka Daigai pie mājas palēnām veidojas skaists dārzs. Savukārt kasiere Jeļena Šimkus aizraujas ar dekupāžu, vēderdejām, viņai labi padodas masāžas.
Lielākā draudzība «Rančo» meitenēm izveidojusies ar Bauskas puses kolektīviem – tie brauc ciemos uz Sesavu, mūsu dejotājas savukārt koncertē viņu mājās. Svētdien «Rančo» dejotājām būs jādejo novada netradicionālo deju kolektīvu skatē, tad priekšā Līgo svētki, novada un pagasta svētki. «Un tad tiksiet brīvībā no manis,» smej Sandra, vienlaikus atzīstot, ka meitenes nekad nav atteikušas. «Ja ir komanda un tie zobratiņi strādā, tad ir labi,» tā viņa.
