Vairums politiķu un komentētāju, arī Latvijas prezidente Vaira Vīķe – Freiberga nule apstiprinātajai Andra Šķēles valdībai prognozē ilgu mūžu, pieļaujot tās noturēšanos līdz pat 7.Saeimas pilnvaru laika beigām.
Vairums politiķu un komentētāju, arī Latvijas prezidente Vaira Vīķe – Freiberga nule apstiprinātajai Andra Šķēles valdībai prognozē ilgu mūžu, pieļaujot tās noturēšanos līdz pat 7.Saeimas pilnvaru laika beigām. Līdzšinējā pieredze gan rāda, ka vairāk nekā triju gadu varas maratons nav bijis pa spēkam nevienai valdībai, nevienai politisko spēku kombinācijai – lai cik raibas tās bijušas vai – tieši otrādi – lai cik monolītas tās sākotnēji šķitušas. Un tomēr. Šī ir pirmā valdība kopš neatkarības atjaunošanas, kas balstās uz stabilu vairākumu Saeimā, turklāt triju labējo partiju – Tautas partijas, «tēvzemiešu» un «ceļinieku» – laulības ir pietiekami dabiskas un saprātīgas, lai nerastos kārdinājums spert sānsoļus. Iespējams, kā šā brīža ļoti smagajai situācijai valstī būtu grūti politiskajā krējumā atrast svara kategorijā atbilstošāku un izlēmībā, rīcības noteiktībā līdzvērtīgāku valdības vadītāju par Andri Šķēli. Taču tas neliecina tik daudz par labu trīskārtējam premjeram kā par sliktu politiskajai elitei. Ja par vienīgo, kas var izvest valsti no krīzes, tiek uzskatīts vīrs, kurš ne vienreiz vien bijis nedraudzīgs šīs pašas valsts likumiem, jāatzīst, ka esam ļoti nabadzīga valsts ne tikai ekonomiskajā aspektā vien.
Lai arī kā «uzraugāmās» institūcijas censtos noliegt interešu konflikta situāciju jaunā premjera gadījumā, tā ir neizbēgama. Interešu konflikta ēna premjeru (arī valdību kopumā) pavadīs pat tad, ja pārtikas koncerna īpašnieks radīs veidu, kā distancēties no privātā biznesa. Protams, interešu konflikta problēma nav nekas tāds, kas būtu raksturīgs tikai nule tapušajam Ministru kabinetam. Korupcijas iesnas ik pa laikam piemetušās visu valdību un visu partiju pārstāvjiem. Šāda tipa rinītu ir pārslimojis arī Tautas partijas jaunizvirzītais Saeimas priekšsēdētāja biedrs Rihards Pīks. Bet vai tad daudz mums to politiķu – tīrradņu – bez grēka gabaliem…
Jaunā valdība deklarējusi: rūpējoties par iedzīvotāju dzīves līmeņa celšanu un dzīves kvalitātes uzlabošanu, savu «turpmāko (izcēlums mans – M. P.) darbību pakārtot Latvijas valsts varas enerģiskas un saskaņotas darbības nodrošināšanai, noliekot malā šauri partijiskas intereses un stingri ievērojot Deklarācijā minētos mērķus un uzdevumus». Deklarēts tiešām ir daudz. Tiesa, konkrētu uzdevumu minēts pamaz, vēl mazāk – konkrētu termiņu. Deklarācija pati par sevi ticību labo nodomu paudējiem un to priekšsēdim nevieš. Rīcību, darbus mēs redzēsim jau tuvākajā nākotnē. Tomēr ne tikai Latvijas, bet visu Rietumu vēsture liecina, ka savas biznesa intereses valsts (vēl vairāk sabiedrības) interesēm spējuši pilnībā pakārtot tikai nedaudzi biznesa politikā iebraukuši cilvēki.
Pirmo reizi pēc gada darba Šķēle demisionēja 1997. gada 20. janvārī, kā iemeslu minot Valsts prezidenta un autoritatīvu politiķu izteiktās šaubas par valdības veidošanas morālajiem principiem. Otro reizi – pusgadu pēc Ministru kabineta apstiprināšanas Saeimā – 1997. gada 28.jūlijā pēc tam, kad dažas dienas iepriekš partijas, starp tām «Latvijas ceļš» (LC) un «Tēvzemei un brīvībai»/LNNK, paziņoja premjeram par ieceri izstāties no valdības. Kā aiziešanas iemeslu partiju līderi toreiz minēja plaisu starp premjeru un partijām, kas destabilizē situāciju valstī un traucē demokrātijas attīstībai. Šķēli dēvēja… par despotisku līderi. Atcerēsimies – kunkulis, ko toreiz nespēja norīt valdība, bija kārtējais korupcijas skandāls. Daži no ministriem, kuriem bija atklāta nesaderība ar Korupcijas novēršanas likumu, piemēram, toreizējais zemsavietis Rihards Pīks, tādēļ demisionēja, bet toreizējais satiksmes ministrs Vilis Krištopans – ne, līdz ar to izraisot domstarpības starp premjeru, kas to pieprasīja, un LC, kas aizstāvēja savu ministru.
Abu Šķēles valdību darbības laikā no amatiem atkāpās17 ministru. Bija daudz reformu. Jāatzīst – dažas no tām tiešām bija mērķtiecīgas un veicināja valsts augšupeju. Bija barga partiju kritika. Bija komiskas uzrunas tautai ar Vinnija Pūka piesaukšanu. Spriežot pēc tā, ka vēl neseno despotu atkal balsta bijušie «paverdzinātie», daudzus lokus un kūleņus šajā laikā metusi ne tikai Latvijas politiskās sistēmas attīstība. Kādu skabargu zaudējis arī pats Andris Šķēle.
Klāt jauni gaidīšanas svētki.
