Viltīgā Lielupe vēl vakar spītīgi turējās ledus skavās, bet zinātkārajiem puikām prāts tā vien nesas pārbaudīt – vai gana stiprs tas vēl? Kā novelē «Nāves ēnā» ausīs skan Kārlēna vārdi: «Jāiet, jāiet, kamēr vēl ledus turas!»… Neatceros nevienu pavasari, kad kāda «caura galva», savas pārgalvības vadīta, nebūtu kāpusi uz trauslā ledus, tādējādi sagādājot kreņķus saviem tuviniekiem un glābējiem. Allaž siltā pavasara atnākšanu aizēno traģiski stāsti par jūrā pazudušiem makšķerniekiem, upēs ielūzušiem cilvēkiem un uz ledus gabaliem peldošiem puišeļiem. Pērn Jelgavā, šogad Dobelē, Liepājā, Jēkabpilī, slīkstoši vai ledū ielūzuši, glābti bērni. Kā justies vecākiem, kuri dažu minūšu laikā varēja zaudēt sev pašu dārgāko? No otras puses, ko viņi darījuši un cik daudz runājuši ar puikām, lai tādas muļķības pat prātā nenāktu? Dežurantu un policistu pie katras upes nenolikt. Ar likumu aizliegt kāpt uz ledus? Bet arī tas karstgalvjus un vīrus «kunga prātā» neatturētu. Piemēram, kā šīs nedēļas varoni Ozolniekos, kur stipri iedzērušais papucītis uz trauslā ledus sev līdzi bija paķēris arī nepilngadīgo meitu. Par laimi, policija iejaucās laikus un šoreiz iztika bez traģiskām sekām. Arī kaislīgajiem makšķerniekiem beidzot zemledus makšķerēšana nebūtu jāizprot tiešā nozīmē un jābeidz apkārtējiem rādīt savu slikto piemēru. Upēs daudzviet ledus jau izkusis vai, saules izdēdēts, kļuvis gaužām trausls. Daudzviet tas sācis iet, un tik ļoti gribas, lai ledus gabali līdzi sev nenes traģiskus notikumus, lai pavasara atnākšanu varam baudīt, jūsmojot par atlidojušajiem putniem, pirmajām vizbulēm un sauli. Nevis šausminoties par atkal zaudētiem bērniem.
