1996. gadā Jelgavas narkoloģiskajā slimnīcā tika reģistrēti 185 signāli par narkomāniem, toksikomāniem un alkoholiķiem.
1996. gadā Jelgavas narkoloģiskajā slimnīcā tika reģistrēti 185 signāli par narkomāniem, toksikomāniem un alkoholiķiem. Pēc šiem signāliem diagnozi ārsti ir noteikuši trim narkomāniem, 16 toksikomāniem un četriem alkoholiķiem. 1997. gadā narkoloģiskā slimnīca ir saņēmusi 180 signālu, attiecīgās slimības diagnozes ir pieciem narkomāniem, 24 toksikomāniem un 14 alkoholiķiem.
Lielai daļai cilvēku ir aplams priekšstats, ka narkotiku lietošana ir viegla spēle, no kuras izstāties var jebkurā brīdī. Patiesībā narkomānija ir slimība, no kuras pilnībā izārstēties nav iespējams. Ar spēcīgu gribu, apņemšanos un profesionālu speciālistu palīdzību var panākt remisiju – nosacītu atveseļošanos -, kad cilvēks psiholoģiski ir sagatavots turpmākai cīņai un apzinās, ka narkotikas ir viņa problēma. Remisijā cilvēks var atturēties no turpmākās narkotisko vielu lietošanas, taču pastāv iespēja no jauna «atkrist atpakaļ» un atsākt narkotiku lietošanu, turklāt ar katru nākamo reizi atteikties no šīs indes ir aizvien grūtāk.
Cilvēkiem, kas sākuši vai tikai domā sākt lietot narkotiskās vielas, ir jārēķinās ar faktu, ka viņu garīgā līmeņa attīstība ar šo soli būs galā un ka tālāk var sekot tikai morāles grimšana.
«Latvija ir jauna valsts, kas tikai tagad sāk apgūt rietumvalstu pieredzi, tādēļ arī cīņā ar narkomāniju nav īpašu sasniegumu,» stāsta dakteris Genādijs Vihņēvičs. «Mūsu valstī tikai pavisam nesen narkomāniju sāka vērtēt kā problēmu. Narkotisko vielu izplatīšana ir ļoti ienesīgs bizness. Sabiedrība kopumā un katrs tās indivīds atsevišķi dzīvo maldīgā pārliecībā, ka ar viņu vai viņa bērniem nekad nekas slikts nenotiks. Lai narkomāniju ierobežotu, nepatika pret to ir jāiemāca jau agrā bērnībā. Mūsu ģimenes grēko – mammas ir pieradušas mazākās apaukstēšanās reizē piebarot bērnus ar antibiotikām, kas ir domātas, lai ārstētu no nopietnām slimībām. Ar šādu ārstēšanas metodi bērni tiek pieradināti pie zālēm, un tiem rodas apziņa, ka grūtā brīdī tabletes palīdzēs, tādēļ nav brīnums, ka, viņuprāt, narkotikas nav nemaz tik bīstamas.»
Speciālistiem informāciju par narkotisko vielu ietekmi vajadzētu sniegt jau bērnudārzos, kur mazajiem saprotamā valodā viss tiktu paskaidrots, lai vēlāk pie šīs tēmas jau pamatīgāk varētu atgriezties skolā. Ļoti muļķīgi ir uzskatīt, ka narkomānija ir medicīnas problēma. Ar primāro profilaksi ir jānodarbojas sociāliem dienestiem un Izglītības ministrijai, kas atbild par skolu audzēkņu veselību un labklājību.
Pēdējā laikā stāvoklis ir ļoti pasliktinājies RAF dzīvojamajā masīvā. Narkoloģiskajā slimnīcā ir zināms, ka tur vismaz 25 jaunieši lieto narkotikas, taču slimnīcas uzskaitē ir tikai daži no tiem, jo aiz katra zināmā ir vismaz pieci nezināmie narkomāni.
Jelgavas slimnīcā pieaugušie narkomāni uzturas vienu, bet jaunieši divas nedēļas, kas kā vieniem, tā otriem ir pārāk īss laiks, lai, izejot no slimnīcas, būtu apziņa, ka ir jāsāk nopietna ārstēšanās. Kvalitatīvu un profesionālu palīdzību pieaugušie narkomāni var saņemt «Daitopā», jaunieši – «Saulrītos». Abos šajos rehabilitācijas centros narkomānijas slimniekiem ir jāiziet četras ārstēšanās fāzes. Abos rehabilitācijas centros pacientiem nekas nav jāmaksā.
Ļoti nosodoša attieksme dakterim Vihņēvičam ir pret televīzijā raidītajām filmām, kas netieši reklamē narkotiskās vielas.
«Pašlaik pasaulē ir izveidojusies absurda situācija: aizvien biežāk parādās cilvēku grupējumi, kas cenšas panākt atsevišķu narkotisko vielu legalizāciju. Viens no izskaidrojumiem viņu centieniem varētu būt apziņa, ka ar šāda likuma pieņemšanu ievērojami palielinātos ienākumi, un, droši vien gara acīm redzot milzīgās summas, maznozīmīgi liekas fakti, ka līdz ar šo lēmumu strauji palielināsies debilo un kroplo bērnu skaits,» brīdina dakteris Vihņēvičs.
