Pagājušā gada jūnijā Lolitas Zikmanes gleznas bija skatāmas Rīgā, par ko rakstīju, bet nu arī jelgavniekiem ir dota šī iespēja – kopš pagājušās piektdienas tās redzamas pilsētas Mākslas skolā.
Pagājušā gada jūnijā Lolitas Zikmanes gleznas bija skatāmas Rīgā, par ko rakstīju, bet nu arī jelgavniekiem ir dota šī iespēja – kopš pagājušās piektdienas tās redzamas pilsētas Mākslas skolā.
Tik tiešām no visas sirds aicinu visus aplūkot šos apcerīga miera, atklātas sirds un bagātas dvēseles darbus. Tiem, kas prot novērtēt reālistisku pasaules atainojumu, labu glezniecību, šī izstāde sagādās patiesu gandarījumu. Var jau būt, ka daži mākslas cienītāji atcerēsies Lolitas Zikmanes gleznas no minētās Rīgas ekspozīcijas, taču arī viņiem iesaku vēlreiz tās aplūkot. No vienas puses, Jelgavas Mākslas skolā, kaut arī izstāde ir neliela, gleznas jaunā kārtojumā, uz gaišās sienas un labā apgaismojumā šķita citādas, varbūt intīmākas. šoreiz, kā liekas, tās uzrunā ikvienu personīgi. No otras – labas gleznas var skatīt atkal un atkal. Tas ir tāpat kā atkārtoti pārlasīt iemīļotu, saturā bagātu grāmatu – katra jauna sastapšanās atklāj kaut ko agrāk neievērotu, bet uz citu ko paraugies no nebijuša rakursa, gūstot padziļinātu iespaidu. Katra nodzīvota diena taču nāk ar jauniem piedzīvojumiem, izjūtām, domām. Tas nozīmē – mēs iekšēji maināmies. Mainās arīdzan mūsu uztvere, tai skaitā mākslas darba uztvere.
Lielu daļu Lolitas Zikmanes gleznu esmu redzējis daudzkārt. Varētu šķist – ko vēl nemanītu varu tajās saskatīt?
Bez šaubām, tā sakot, jaunu Ameriku Jelgavas izstādē neatklāju. Cik reižu var? Un tomēr piepeši sapratu, kā padziļinājusies Lolitas Zikmanes glezniecība, pasaules uztvere. Septiņdesmito gadu darbos vēl jūtamas ciešas saites ar tā laika visas latviešu mākslas kopējām tendencēm, izpildījuma veidu, krāsu un formu valodu, kas zināmā mērā apslāpēja viņas individuālo balsi, tobrīd varbūt diezgan biklu un nejaušu, tagad maz pamazām Lolita Zikmane, tēlaini izsakoties, nostājās pati uz savām kājām, ievilka dziļāk elpu, ciešāk ielūkojās apkārtnē un gleznoja to, kas pašai bijis būtisks.
Māksliniece glezniecībā ir ļoti intīma, tas ir, viņa nemeklē tīši sadomātus sižetus, nemeklē sevišķus notikumus, ar izvēlētajiem tēliem netiecas kompozīciju darīt aktīvāku, kādas ir viņas grafikas lapas. Gleznās viņa ataino tuvāko pasauli, kurā paiet viņas dzīve. Māksliniece glezno sev, nedomājot par skatītāju reakciju. Lolitas Zikmanes temperas, eļļas vai akrila darbi ir savdabīga dienasgrāmata. Viss tajos ir vienkāršs un nesamākslots. Tiesa gan, mākslinieces iekšējos pārdzīvojumus, maldus, traģēdijas, viņas vājumu, nespēku, izmisumu, bezcerību gleznās neieraudzīsim. Tik dziļi viņa neļauj ielūkoties savā dvēselē. Gleznojot Lolita Zikmane noglezno savas sāpes un priekus no sevis, līdz iegūst apskaidrību. Mākslinieces darbi ir apskaidrotības liecinieki, tādēļ tie ir tik apgaroti, mierīgi un ļauj arī skatītājam nomest dienu sūrumu, ikdienas nešļavu piezemētību un smagumu, lai pavērtos dzīvē citām acīm un apzinātos ikvienas dienas neatkārtojamību un vērtību.
