1. septembri ar pamatotām bažām gaidīja ne tikai Latvijas izglītības reformas atbalstītāji/pretinieki.
1. septembri ar pamatotām bažām gaidīja ne tikai Latvijas izglītības reformas atbalstītāji/pretinieki. Kādā citā Eiropas malā – Francijā – stājās spēkā ļoti pretrunīgi vērtētais reliģisko simbolu nēsāšanas aizliegums skolās. Tas ir arī pamats versijai par divu Francijas žurnālistu nolaupīšanu Irākā. Ne jau par žurnālistiem, bet gan par reliģiskajiem simboliem ir šis stāsts, kas runā tikai par redzamo aisberga daļu, kura raisa un acīmredzot raisīs satraukumu pirmkārt jau “vecajā” Eiropā.
Francijas politika reliģisko simbolu valkāšanā ir kļuvusi par nosacītu precedentu. Proti, Vācijas federālās zemes Bādenes – Virtembergas varas iestādes aprīlī arī nolēma ierobežot reliģisko simbolu nēsāšanu, nosakot, ka valsts skolās musulmaņu skolotājas nedrīkstēs valkāt tradicionālo musulmaņu galvassegu. Jāpiebilst, ka aizliegumus plāno ieviest vēl citas piecas no 16 federālajām zemēm. Drīzumā arī Itālijas parlamentā paredzēts izskatīt likumprojektu, kas valsts skolās aizliegtu musulmaņu galvassegas.
Ar augstu tolerances līmeni raksturojamajā Dānijā un Zviedrijā imigranti, sevišķi musulmaņi, jaunajos apstākļos grib “iekonservēt” savas tradīcijas, tai skaitā ģērbšanās stilu. Protams, šajās Skandināvijas valstīs nekādi aizliegumi tuvākajā laikā nav gaidāmi, tomēr, piemēram, Zviedrijas tiesībsargam pret etnisko diskrimināciju ir nācies uzklausīt imigrantu sūdzības par to, ka darba devējs aizliedz strādāt tradicionālajā ietērpā.
Vairs nevar runāt tikai par izņēmumu, bet gan par zināmu tendenci, kas briest “vecajā” Eiropā. Cik tas ir attaisnojams? Uz šo jautājumu nav viegli sniegt kategorisku atbildi. No vienas puses, ikvienai valstij ir tiesības pasargāt tās sabiedrību no eventuāliem etniskiem konfliktiem, kam par pamatu varētu būt reliģiskie simboli; Francijā tieši šo iespējamo konfliktu arguments bija viens no būtiskākajiem, jo musulmaņu izcelsmes skolēni bieži izteikuši nekorektas piezīmes ebreju vienaudžiem. No otras puses, gan Vācija, gan Francija, kurās mīt lielākās musulmaņu kopienas Eiropā, faktiski ir nonākušas duālā situācijā, kad tās runā par atvērtību un plurālismu kā savu demokrātiju pamatvērtībām un vienlaikus uzliek etniskajām minoritātēm kaitinošus ierobežojumus. Saduras divi tradicionāli domāšanas modeļi: pragmatiskais un ideālistiskais. Neatbildēts paliek jautājums – vai, akceptējot pirmo, demokrātijas vērtības patiesībā nekļūst par fikcijām?
Runājot par aisberga neredzamo daļu, nevar nepamanīt, ka Francijā, Itālijā un Dānijā pēdējos gados sabiedrībā pietiekami lielu atbalstu ir guvuši tā sauktie labējie populisti. Citiem vārdiem, nav nekāds noslēpums, ka deviņdesmito gadu liberālā imigrācijas politika, kā arī citi politiski faktori sabiedrībā ir iniciējuši jaunu islamofobijas un antisemītisma vilni, ko arī apstiprina vairāki nopietni Eiropas rasisma un ksenofobijas uzraudzības centra pētījumi. Tāpēc, manuprāt, reliģisko simbolu, it sevišķi musulmaņu galvassegu, aizliegšana ir tikai politiķu loģiska reakcija uz sabiedrībā valdošo noskaņojumu. Līdz ar to šāda tendence ir bīstama, jo ar laiku var pilnībā degradēt multikulturālas un atvērtas sabiedrības ideju.
Skaidrs, ka visā Eiropā dominējošā sabiedrības novecošanās neļaus Francijai vai Zviedrijai aizvērt savas robežas citvalstu laimes meklētājiem. Taču, kamēr ES imigrācijas politika paliks miglā tīta, tikmēr pastāvēs musulmaņu vai kādas citas etniskās kopienas diskriminācijas draudi.
