Kad kārtējais gads kļuvis par veco, ir paradums atskatīties atpakaļ, lai izvērtētu padarīto, piedzīvoto, pārskatītu gada sākumā nospraustos mērķus un to piepildījumu 366 dienu laikā.
Kad kārtējais gads kļuvis par veco, ir paradums atskatīties atpakaļ, lai izvērtētu padarīto, piedzīvoto, pārskatītu gada sākumā nospraustos mērķus un to piepildījumu 366 dienu laikā.
Vilces pagasta Ziedkalnē Sprīdīšos dzīvo Klemeru ģimenes “celms”, no kura riesušās atvases šodien kopj netālo “Gauju” saimniecību ar 300 hektāriem zemes. Par “celmu” nosauktie ir Sprīdīšu saimnieki Modra un Uldis Klemeri, bet atvasītes – zemnieku saimniecības “Gaujas” saimniece Gunita Klemere un viņas bērni Artis un Monta. Gunita gan ir tāda kā “uzpotēta” atvase. Kad pirms vairākiem gadiem aizsaulē aizgāja vīrs, zemnieku saimniecības “Gaujas” īpašnieks, idejiskais akumulators un praktiskais vilcējs, Gunita izvēlējās sākto turpināt. To varēja, tikai pateicoties vīra radu un viņa vecāku krietnajam atbalstam, un šodien Gunita nostājas pie jaunās mājas, kas drīz būs gatava dzīvošanai.
Atskats pagātnē
Klemeri ir rimti darba darītāji, kas soli pa solim attīsta savu saimniekošanu. Skaistākais ir tas, ka, kopā saimniekojot vairākām paaudzēm, kopts ne tikai darbs, bet arī sirsnīgs atbalsts un izpratne citam par citu.
Sprīdīši, kur dzīvo vecie Klemeri, ir 1970. gadā būvēta neliela ģimenes māja, ko cēlis kolhozs “Ziedkalne”. 1995. gadā tā par pajām privatizēta, un Uldis Klemers atzīst, ka tam, vai māja pieder kolhozam vai pašiem, ir milzīga nozīme. “No vienas puses, agrāk nomaksājām mēnesī nepilnus trīs rubļus par īri, un kārtībā, bet, no otras, – tomēr savs ir savs.” Uldis Klemers, kā jau daudzi no viņa paaudzes, bērnību pavadījis Omskas apgabalā. Kā viņš pats saka, ģimeni represēja par to, ka tā strādāja, tai bija trīs zirgi, rati un kuļmašīna. Kad atgriezušies no izsūtījuma, bijis grūti mācīties – pusi sapratis latviski, pusi – krieviski. “Ziedkalnē” viņš (kaut arī sens) ir ienācējs, bet droši vien neviens ziedkalnietis to vis neteiktu. Tie ir seni un kaimiņu aizmirsti notikumi.
Modra cēlusies no Rijkuru dzimtas. Viņa un abi brāļi – Andris un Uldis – izauguši Ziedkalnes “Gaujās” un tagad turpat darbojas katrs savā piemājas saimniecībā, bet vienmēr ir izpalīdzīgi, ja vajag padoma vai cita atbalsta.
Pepe un Tetajs
Sprīdīšu māju saimniekiem ir piecas slaucamas govis, divas telītes un sivēnmāte. Viņi ir arī starp tiem, kas saņem 600 eiro gadā kā Eiropas atbalstu piemājas saimniecībai. Tā ir summa, kas nav jāatmaksā, bet ir labs atspaids. Par to abi Sprīdīšu saimnieki ir ļoti priecīgi.
Vecie Klemeri – Modra un Uldis – no mazbērniem iesaukti par Pepi un Tetaju. Tā viņus sācis dēvēt mazdēls Artis, un nu jau visi ģimenes cilvēki tā sauc. Artis ir vecvecāku un mammas lepnums. “Viņa dēļ vien ir vērts censties. Artim patīk zeme. Spēj ļoti agri celties, vēlu iet gulēt,” ar savu mazdēlu pamatoti lepojas Pepe. Artis Klemers mācās Kandavas Lauksaimniecības tehnikumā. Viņam patīk sportot. Divus gadus Ziedkalnes futbolisti, tajā skaitā arī Artis, rajonā izcīnījuši ceļojošo kausu futbolā.
Soli pa solītim
Pirms gadu mijas nākas atskatīties arī mazliet senākā pagātnē… Toreiz, kad nāca smagais pārbaudījums un Gunita palika viena ar diviem bērniem, sāktajiem vērienīgajiem darbiem zemnieku saimniecībā “Gaujas” un studijām Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā, viņas vīramāte Modra bija tas cilvēks, kas nostājās blakus un iedrošināja. “Apsolīju, ka darīšu visu, lai tikai pabeidz augstskolu. Un tas izdevies, mēs mierīgi ejam katrs savu rūpi. Kopība dod spēku, tā soli pa solītim esam gājuši uz priekšu,” atzīst Modras kundze. Paralēli pedagoģijas studijām Gunitai bija jāiespēj mācīties arī Latvijas Lauksaimniecības konsultāciju un izglītības atbalsta centra organizētajos kursos. Tas bija nepieciešams, lai varētu attīstīt zemnieku saimniecību. Kad šodien Gunitai jautā, kā to visu spējusi, viņa rausta plecus.
Montas mājas solis
Vēl vērā ņemams fakts – Gunita no 1993. gada vēl arī strādā aprūpes centrā “Ziedkalne” par sociālo pedagogu, proti, māca rakstīt, darināt rokdarbus un zīmēt jauniešiem ar garīgās veselības traucējumiem. Dienās, kad mamma ir darbā, mājas soli “Gaujās” veic meita Monta. Viņa ir Vilces pamatskolas 8. klases skolniece.
Tā kā saimniecība nodarbojas ar zemkopību, nevis lopkopību, Montas solis nav grūts – jāpabaro četri suņi, jāiekurina krāsns vecajās Gaujās, kur līdz jaunās mājas celtniecības pabeigšanai joprojām dzīvo Gunita ar saviem bērniem.
Monta smaida. Nē, mājas rūpes neliekoties nekas grūts. Kad četros pēc pusdienas Monta atbrauc no skolas, viņai viena stunda paiet saimnieciskajiem darbiem, aptuveni tikpat, lai sagatavotos nākamās dienas stundām.
Svētības netrūkst
Ziedkalnieki ir labi ļaudis – tā mēdz teikt vilcenieki, stāsta Modras kundze. Un patiešām – mazs miestiņš, cits citam draugos. Klemeriem labs draugs ir kaimiņš Gundars Kunrāds, kurš daudzus gadus strādā “Gaujās”, atbild par tehniku. Tetejs vairāk rūpējas par to, lai pusdienas būtu laikā uz lauka, lai viss būtu savā vietā. Gunita ir projektu agronome un koordinatore, Dainis – Gunitas vīrabrālis – traktorists mehanizators. Ja ir vajadzība, ar tehnikas remontu sabiedriskā kārtā izlīdz arī Modras kundzes brālis Andris Rijkuris.
Četru saticīgu saimnieku aprūpē ir bijušās kolhoza garāžas. Gandrīz visa tehnika zem jumta. Tālredzīgi un mierīgi, bez uztraukuma par to, ka kādam būs biezāks kumoss, bet kādam – plānāks. Un svētības netrūkst nevienai saimniecībai – ne lielai, ne mazai.
Tomēr, kā jau katrā nomaļā vietā, jaunie aiziet pasaulē un neatgriežas. Klemeru dzimtas jaunās atvases varētu būt to reto zemes un darba mīļotāju vidū, kas turpina vecāku un vecvecāku sākto. Monta gan nenoliedz, ka viņai nākotnes plāni vēl neskaidri.
Atpūta uz slēpēm un slidām
Atskatoties uz šā gada veiksmēm, par vienu no tādām var saukt “Gauju” ielēkšanu “pēdējā vilcienā”, ierindojoties to saimniecību vidū, kas saņēmušas Eiropas struktūrfondu atbalstu. Par šiem līdzekļiem iegādāta tehnika.
Ar prieku par darbu un dzīvi? Prieks strādāt, prieks atpūsties. Atpūtas brīžos Gunita ar bērniem aizbrauc uz Kurzemi, uzkāpj uz slēpēm, dodas tepat uz ledus halli paslidot vai uzspēlēt boulingu.
Bet gadu mija tāpat kā visi svētki visbiežāk tiek gaidīta Sprīdīšos pie Teteja un Pepes. Modras kundze gan atzīst, ka galvenais svētku akcents likts uz Ziemassvētku vakaru ar zirņiem, pīrāgiem un dāvanām. Agrāk, kad mazbērni bijuši mazi, nācis vecītis, bet dažreiz, ja tam gadījusies steiga, maiss nolikts pie durvīm. Tagad par rūķi un dāvanu dalītāju pieteikusies Monta. Bet dzejolīši, kopš netrūkst mobilo telefonu, ir viegli nošpikojami. Kopš tiem laikiem, kad Artim un Montai svētvakarā bijusi tāda kā bijība un uztraukums, pagājis laiks, kas skaitāms gados, mēnešos un dienās.
