Baltu vienības diena, ko latvieši un lietuvieši svin 22. septembrī, jau pieder pagātnei.
Arī jelgavnieki šogad tajā deva savu artavu. Vispirms jāpiemin, ka par svētku centru šoreiz bija izvēlēti otrpus robežai esošie Birži, kas ir seno sēļu zeme un ar laiku pārgāja Žemaitijas kunigaitijas pārvaldījumā. 1455. gadā to piešķīra Radzivilu dzimtai, kam šī zeme piederēja līdz 19. gadsimta vidum, bet pēc tam pārgāja Tiškēviču īpašumā. Ir vērts atgādināt, ka 2012. gadā Biržos savus darbus rādīja Jelgavas Mākslinieku biedrība. Savukārt šīgada Baltu vienības diena bija pamudinājums tam, ka uz šo pilsētu tika aizvesta Ģederta Eliasa gleznu izstāde, kļūdama par nozīmīgu svētku sastāvdaļu.Vienlaikus Baltu vienības dienu svinēja mūsu sadraudzības pilsētā Šauļos, kas, sekojot Jelgavas piemēram, bija iecerējusi arīdzan darināt šamota skulptūras. Vadība bija uzticēta Šauļu mākslas skolas direktorei, keramiķei un divu šamota skulptūru autorei mūsu pilsētā Irenai Šļuželienei. Viņa savukārt lūdza palīdzību pieredzējušam keramiķim un lieliskam tehnisko jautājumu pārzinātājam, arīdzan Jelgavas šamota skulptūru tehnisko lietu risinātājam Aleksandram Djačenko. Viņš piekrita līdzdarboties un tehniski uzraudzīt.Tādēļ desmit dienas Šauļos strādāja gan leišu kolēģi, mūsu labi draugi Vitalija Kurtinaitiene un Viļus Šļuželis, kurus pazīstam no iepriekšējiem šamota simpozijiem Jelgavā, gan mūsu pilsētas labākie keramiķi Ilze Emse-Grīnberga un Mārīte Djačenko, kurai brīvos brīžos gāja talkā uzticamais mūža draugs un palīgs Aleksandrs Djačenko.Viss pasākums tika nodēvēts par uguns skulptūru festivālu “Saules stabi”, kas noritēja baltu vienības zīmē, pirms atklāšanas koncertos uzstājoties folkloras kopām un postfolkloras ansambļiem, tostarp latviešu. Šamota skulptūrām nebija īpašas tēmas, tādēļ katrs izvēlējās savu risinājumu. I.Emse-Grīnberga izveidoja mītisku dzīvnieku, saules mīlētāju, savukārt abi Djačenko izgatavoja keramikā “Saules sveci”.Par festivāla norises vietu bija izraudzīta Talšas ezera mala, kas piekļaujas Šauļiem. Diemžēl skulptūru veidošana bija liels pārbaudījums māksliniekiem. Valdošais vējš varēja ieskrieties no ezera puses un sagādāt viņiem krietnas galvassāpes. Un ne tikai. Nācās pacīnīties arīdzan ar aukstumu, cauru dienu ar slapjām rokām veidojot tēlus. Kādu dienu vēja krustdēls sadomāja patrakot, pūzdams, cik vien bija spēka plaušās, un spēka, izrādījās, viņam bija daudz. Ezera krastā ir veca kapsēta ar kupliem un labi noaugušiem kokiem. Tos vēja krustdēls locīja tā, ka lauzīja vecākos kokus, taču arī keramiķi dabūja kārtīgi trūkties. Visvairāk sirdsēstu sagādāja jaunākajai māksliniecei – I.Emsei-Grīnbergai, kuras telti, kas sargāja viņu un topošo skulptūru no lietus, vienā mirklī pacēla gaisā un aiznesa tālāk. Paldies Dievam, darbu tas nesamaitāja, taču nervus pakutināja gan.Laikam jau tas bija Dievam tīkams darbs, ko veica mākslinieki, ja pēdējā dienā laiks nomierinājās, smagie padebeši pavērās un uz vakara pusi visus skatītājus iepriecināja ar sauli. Šaulēniešiem dedzināšanas šovs bija jaunums, tādēļ salasījās krietni liels pulks un ilgi negribēja izklīst.Vai būs turpinājums? Kā likās, pilsētas mēram redzētais patika. Ja tikai būtu dāsns arī naudas piešķiršanas reizē! Diemžēl nekas par velti netop.
