Trīs spilgti notikumi Vizmas Kūlupas dzīvē jau piešķīruši šai vasarai pavisam citu krāsu un pacilātības garšu. Taču mērķtiecīgajai jaunietei arī priekšdienām ir kas padomā, bet… nākotne vienmēr ir noslēpums!
Trīs spilgti notikumi Vizmas Kūlupas dzīvē jau piešķīruši šai vasarai pavisam citu krāsu un pacilātības garšu. Taču mērķtiecīgajai jaunietei arī priekšdienām ir kas padomā, bet… nākotne vienmēr ir noslēpums!
Nedaudz vairāk kā nedēļu Vizmas Kūlupas darba dienu ritējums ir konstants. Rīts sākas pulksten 6.15 ar modinātāja zvanu, taču tas nenozīmē, ka Vizma ir agrais putniņš. Patiesībā viņa, būdama visīstākā pūce, dzīves gaitā ir piespiedusi sevi par tādu kļūt. Neatlaidīgā pulksteņa zvana mudināta, jauniete cenšas operatīvi piecelties un pēc ik rīta darbībām sēžas savā automobīlī un dodas uz Latvijas Lauksaimniecības universitāti, kur pirmās septiņas darba dienas pavadītas Studiju daļā galvenās speciālistes kreditēšanas jautājumos amatā. Pašlaik – topošo studentu uzņemšanas laikā – ejot visai karsti, tāpēc vakarā par sevi liek manīt nogurums, tālab Vizma Kūlupa mājās pavaļojas, pārskata dienas gaitā pienākušās e – pasta vēstules un, ja izdodas aizdzīt uzmācīgo slinkumu, sarīko kādu deju treniņu stundu.
Deja – tā ir Vizmas dzīve. Ar skatuvi saistās arī viņas senākās bērnības atmiņas. Toreiz mazajai meitenei varēja būt tikai kādi trīs gadiņi, kad viņa stāvējusi aizkulisēs kopā ar vecākiem un gaidījusi savu uznācienu. Uz skatuves Vizma nonāca ļoti agri. Pēc darbošanās folkloras kopā piecu gadu vecumā viņa sāka dejot tautas dejas. Ir mainījušies kolektīvi, taču dejotprieks allaž bijis līdzās.
“Kalve” – tā jau ir diagnoze
Kopš 1998. gada rudens Vizma dejo tautas deju ansamblī “Kalve”. Togad jauniete sevi izaicināja un izšķīrās iekarot kādu nudien spēcīgu deju kolektīvu. Viņa veiksmīgi izturēja lielo konkursu – divu stundu dejošanas eksāmenu. No 80 pretendentēm Vizma un vēl 11 jaunietes kļuva par apmēram 50 cilvēku lielā kolektīva dalībniecēm.
Tagad “Kalves” kolektīvs ir devies pelnītā atpūtā līdz septembrim, kad atkal sāksies mēģinājumu sezona. Dejot viņai vairāk nekā patīk. “Ne par velti dažreiz saka, ka “Kalve” – tā ir diagnoze. Tas ir dzīves stils. Ja man vaicātu, kā pavadu brīvo laiku, es atbildētu teju vienā vārdā – “Kalve”. Un tie ir ne tikai mēģinājumi divas reizes nedēļā un koncerti brīvdienās, bet arī savdabīgs dzīvesveids ar pasākumiem, “tusiņiem” un aktivitātēm,” smaida Vizma. Dejā viņu saista pats dejotprieks. “Ir jābūt dejotājam, lai to saprastu. Tas process vienkārši ievelk iekšā,” zina teikt Vizma. Viņa dejā gūst pozitīvo lādiņu, reizē atbrīvojoties no negatīvām emocijām.
Turcijā – rūgtas un saldas asaras
Starp citu, papildu galvenajam uzdevumam “Kalvē” – lieliski nodejot koncertos – Vizma pilda arī sabiedrisko attiecību vadītājas funkcijas. Vēl šovasar “Kalve” devās koncertēt uz Turciju un Kipru, un par šī brauciena organizatoriskiem jautājumiem atbildēja Vizma. Viņai saulainajā Turcijā vajadzēja būt arī par tulku. “Man tas patika,” pārliecināti teic dejotāja, “tas aizņēma laiku, bija darbietilpīgs process. Tai pat laikā tā bija arī lieliska pieredze, kas modināja apziņu – man tīk darīt to, kur nepieciešams radošums, neordināra pieeja un spēja risināt problēmas.”
Tālajās zemēs “Kalve” viesojās no 29. jūnija līdz 13. jūlijam. Tas bija spilgts laiks. Protams, gāja visādi, kā Vizma teic, piedzīvota un pārdzīvota plaša sajūtu gamma, sākot no sarūgtinājuma asarām, līdz pat neizsakāmam priekam. Kā allaž šādos pasākumos bijušas nelielas vilšanās, ko pilnībā atsvērušas pozitīvās emocijas.
Mīlestības spēkam šķēršļu nav
Taču Turcijā Vizmas sirdij straujāk pukstēt licis kāds viņai personīgi svarīgs notikums. Proti, viņa atkal sastapa savu mīļoto cilvēku – 25 gadus veco Selčuku. Viņš Turcijas galvaspilsētā Ankarā universitātē ir dejas mākslas pasniedzējs un bērnu deju kolektīvu vadītājs dažās citās skolās. Patiesībā tā bija tikai otrā reize, kad Vizma un Selčuks skatīja viens otru vaigā. Pirmo reiz abi liktenīgi tikās 2002. gadā Antālijas festivālā, kurā piedalījās arī “Kalve”, savukārt Selčuks bija pasākuma organizators. “Ikdienā mēs sazvanāmies vai arī sazināmies ar e – pasta starpniecību. Protams, no vecākiem sajūsmas arī pirms pāris gadiem nebija, taču pamazām viņi ir samierinājušies un pieņēmuši to, ka cilvēkus, kurus šķir kultūras, nacionālās atšķirības un liels attālums, tomēr var vienot kāds stiprāks spēks,” teic Vizma. Uz jautājumu par nākotnes plāniem Vizma viltīgi pasmaida un saglabā intrigu, vien sakot, ka nākotne vienmēr ir noslēpums. Lai tas tā arī paliek! Par vienu gan jauniete ir droša – uz Turciju dzīvot viņa nebrauks.
Pārsteigums maģistra diplomā
Vizmas spilgtākie šīs raibās vasaras pārdzīvojumi ir ne vien brauciens uz Turciju un mīļotā cilvēka atkalsatikšana, bet arī maģistrantūras izlaidums un lielais pārsteigums par sekmju izrakstu. “Negaidīju ieraudzīt tik augstu vidējo atzīmi, kas bija 9,1, ja nemaldos. Jā, līdz šim es domāju, ka ir jābūt īpašam izcilniekam, lai kaut ko tādu sasniegtu, bet izrādās – arī vienkāršs mirstīgais var saņemt šādu ierakstu savā diplomā,” par sevi pieticīgi spriež Vizma. Toties apkārtējiem, kas bijuši viņai līdzās un zina jaunietes intelektu, talantus, dvēseles guntiņu, tas nebūt nav pārsteigums.
Taču pie maģistra grāda jauniete neapstāsies. Viņa ies tālāk – stāsies doktorantūrā, un spriež, ka LLU Ekonomikas fakultātē spēs sev piemeklēt atbilstošu specialitāti, kā arī pamazām apdomā savu lektora karjeru.
***
Vizītkarte
Vizma Kūlupa, 24 gadi
Absolvējusi:
– Jelgavas 2. ģimnāziju;
– Rīgas Pedagoģijas izglītības vadības augstskolas studiju programmu “Izglītības darba vadītājs”, iegūstot otrā līmeņa profesionālo augstāko izglītību ar integrētu izglītības zinātņu bakalaura standartu pedagoģijā;
– LLU Sociālo zinātņu fakultātes akadēmisko maģistratūras programmu “Organizāciju un sabiedrības pārvaldes socioloģija”;
Pēc horoskopa – Svari (“Horoskopiem neticu, tomēr izlasu tos un pasmejos, ja solītais piepildās.”)
Mīļākais ēdiens: “Ēdu gandrīz visu, bet, īpaši garšo augļi. Neēdu cūkgaļu.”
Tīkamākā krāsa: zaļā
Mērķis: veidot stabilu akadēmisko karjeru LLU vai citur Latvijā
Moto izteikts tautasdziesmā:
“Dod, Dieviņ, kalnā kāpt,
Ne no kalna lejiņā.
Dod, Dieviņ, otram dot,
Ne no otra mīļi lūgt.”
