Bīskaps Edvards Pavlovskis savā ceļā uz priesterību atteicās no nelūgtiem padomdevējiem.
Drīzo Vasarsvētku noskaņā, atzīmējot bīskapa Edvarda Pavlovska 65 dzīves un 40 priesterības gadu jubileju, Bezvainīgās jaunavas Marijas katoļu katedrālē viņu sveica gan Jelgavas draudze, gan visas diecēzes pārstāvji, pilsētas un novada, kā arī Ozolnieku novada pašvaldību vadītāji. E.Pavlovskis priesterību pieņēma 1975. gadā. Tolaik Latvijā okupācijas vara pūlējās atrunāt jauniešus no kalpošanas ticīgajiem, taču jauneklis izrādījās stiprāks par tiem, kuri noliedza Dievu.
«Es jau neesmu tik ļoti uz jubileju svinēšanu, to ieteica bīskaps Antons Justs, un man nācās viņu klausīt,» dažas dienas pirms svinībām «Ziņām» smaidot atzina E.Pavlovskis, piebilstot, ka A.Justs, kurš bija pirmais 1996. gadā izveidotās Jelgavas katoļu diecēzes bīskaps, būdams pelnītā atpūtā jeb emeritus statusā, vēl joprojām darbīgi dzīvo līdzi notiekošajam.
Tēva vēlēšanās piepildās
Jubilārs piedzima 1950. gada 22. augustā Latgalē, Dagdas novada Pauļukalna sādžā, kā trešais dēls kalēja Dominika un zemnieces Teklas Pavlovsku ģimenē. Skolā Edvards mācījies labi, piedalījies mācību priekšmetu olimpiādēs, paslepus arī gājis baznīcā. Reiz bērnībā tēvs dēlam teicis, ka būtu labi, ja viņš kļūtu par priesteri, taču pašam tādas domas vēl tajā laikā neradās. Apkārtnē gan ļaudis runājuši, ka baznīcā trūkst prāvesta, jo vecais vairs nespēj veikt šos pienākumus.
E.Pavlovskis atzīst, ka padomju laika propaganda skolā bija iespaidojusi viņa pasaules uzskatu. Izlaiduma klasē Dagdas vidusskolā puisis jau domājis par studijām, piemēram, Rīgas Politehniskajā institūtā. Te, piepeši, kāds «izpūtis» informāciju, ka Edvards taisās mācīties Rīgas Garīgajā seminārā. Pats viņš nevienam neko tādu nebija teicis, bet runas aizgājušas līdz klases audzinātājai, kas to kā sliktu ziņu izstāstīja Pavlovsku kaimiņienei. «Ja klases audzinātāja tā runā, tad varbūt tiešām jāiet uz Garīgo semināru,» atceroties jaunības spītu, saka E.Pavlovskis.
Pret jaunekli nu vērsās ne tikai skola, bet arī politiskās slepenpolicijas jeb Valsts drošības komitejas darboņi. «Kaut Padomju Savienībā «uz papīra» pastāvēja ticības brīvība, patiesībā tā tika apspiesta. Padomju vara vienkārši slēgt Garīgo semināru baidījās, jo tas būtu radījis negatīvu nostāju Rietumos. Taču tika mēģināts panākt, lai uz semināru jaunieši nenāk un tas izput it kā pats no sevis,» stāsta bīskaps. Toreiz Dagdas vidusskolā viņam piedāvāts palīdzēt iekļūt visvēlamākajās augstskolās. «Tad es apskaitos un teicu, ka iztikšu bez citu palīdzības un pats zinu, kurp iešu,» atceras E.Pavlovskis. Kopā ar viņu 1968. gadā Garīgajā seminārā iestājās pieci puiši.
Sastatnes katedrālē, kur palīdz brāļi
Atšķirībā no studentiem valsts augstskolās Rīgas Garīgā semināra audzēkņi nebija atbrīvoti no vispārējā karadienesta, tādēļ semināristiem pēc trim mēnešiem vajadzēja studijas pārtraukt. Trīs gadus dienējot Murmanskā, nācās valkāt zaldāta cepuri ar sarkanu piecstaru zvaigzni. Taču E.Pavlovskim un vēl trim semināristiem padomju armijas dienesta laiks pārliecību par izvēlēto ceļu nemainīja. 1965. gada maijā Rīgas arhidiacēzes palīgbīskaps Zondaks E.Pavlovski iesvētīja par priesteri.
Gadsimta ceturksni viņš kalpoja kā mācību spēks tai pašā Garīgajā seminārā, pasniedza filozofiju un poļu valodu. Paralēli vadīja arī vairākas Rīgas diecēzes draudzes. 2011. gadā Romas pāvests Benedikts XVI E.Pavlovski iecēla bīskapa kārtā un norīkoja par Romas katoļu Jelgavas diecēzes vadītāju. Bīskapa pārraudzībā ir 58 draudzes no Varnavičiem Krāslavas novadā līdz Tukumam. Viņa kompetencē ir gan garīgā dzīve, gan jumtu un citi remonti daudzviet vecajos dievnamos, kā arī jaunu celtniecība. Emeritētais bīskaps A.Justs ievērojis, ka būvdarbos E.Pavlovskis darbojas ar lielu aizrautību. Pats jubilārs iebilst, ka viegli jau šie darbi neiet. Piemēram, Līvbērzē ielikti pamati draudzes mājai, taču nama celtniecība ir apstājusies, jo naudas trūkst. Arī Jelgavas katedrālē vēl stāv sastatnes, turpinās remonts, kas tiek veikts pašu draudzes spēkiem. Tajā iesaistījušies arī bīskapa brāļi, kas dzīvo Rīgā.
Bīskapam jābūt pieejamam
A.Justs pamanījis, ka E.Pavlovskis atrod laiku arī ļaužu pieņemšanai biktskrēslā. Katoļiem ir pieņemts, ka dievkalpojuma laikā jebkurš draudzes loceklis var doties pie bikts un izsūdzēt savus grēkus, izstāstīt problēmas. Taču grēcinieks ir kādam jāuzklausa. «It kā bīskapa pienākumos nav iet uz grēksūdzi, bet mums nav tik daudz priesteru, lai es varētu atļauties to nedarīt. Ja baznīcā notiek dievkalpojums un neesmu aizņemts, nedrīkstu taču sēdēt turpat blakus mājās un skatīties ārā pa logu. Cilvēks ir atbraucis uz katedrāli, piemēram, no Ānes, un bīskaps nevarēs pāri pagalmam aiziet līdz biktskrēslam? Tad jau tas dievkalpojums nav nopietni!» savu rīcību pamato bīskaps. Viņam arī patīkot uzklausīt grēksūdzes. «Tāpēc jau esmu gājis par priesteri, lai varētu būt cilvēkiem pieejams un spētu viņus stiprināt, dot grēku piedošanu,» saka E.Pavlovskis. Viņu priecē cilvēki, kuri vēlas iet pie grēksūdzes un tātad grib laboties.
Galvenais, lai neizputam
Runājot par mūsdienu politiku, E.Pavlovskis uzsver, ka paļaujas uz Dieva gādību. «Skaidrs, ka valsts neatkarība mums 1940. gadā nepelnīti tika atņemta, taču 1991. gadā Dievs mums to uzdāvināja. Cerēsim, ka Dievs savu dāvanu arī ļaus saglabāt,» saka bīskaps. Viņu uztrauc izceļošana uz ārzemēm, zemi atstājot mazapdzīvotu. «Es jau saprotu, ka tehnika attīstās un laukos ir mazāk darbavietu nekā agrāk, tomēr mana laucinieka un Latvijas patriota sirds pustukšos ciemus nepieņem,» saka E.Pavlovskis. Bīskapu uztrauc arī ģimenes saišu vājināšanās, nepilnās ģimenes. «Varbūt kādreiz ir vajadzīgs tāds morāles pagrimums, lai cilvēki beidzot attaptos: «Jā, nu nav labi. Ir jāmainās»,» spriež bīskaps. ◆
