Vēl pāris dienu, līdz Aglonā norisināsies Svētās jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētki.
Vēl pāris dienu, līdz Aglonā norisināsies Svētās jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētki. Es gan neesmu to svētceļnieku vidū, kas uz pasākumu pirms kāda laika devās kājām no tuvām un tālām Latvijas pilsētām. Diemžēl arī nesanāks piedalīties vērienīgajos svētkos svētdien, taču Aglonas baziliku lūkoties devāmies mēnesi pirms tiem. Nē, tā nebija pirmā reize, kad klātienē apskatīju vareno dievnamu. Tas atmiņā bija iespiedies jau kopš bērnības, kad Latvijas skaistākās vietas iepazinu ekskursijās kopā ar vecākiem. Un tomēr atgriezties bija svētīgi. Lai arī celtne tā pati vecā, izjūtas – pilnīgi jaunas. Pirmkārt, ieejot Aglonas bazilikas teritorijā, pārsteidza tik šķīsti baltais un spožais… Ieradāmies skaidrā vasaras dienā, un koši baltā bazilika saulstaru mirdzumā pastiprināja izjūtu, it kā mēs atrastos uz īpaša zemes pleķīša tuvu, tuvu Dievam.
Draugu pāris apskatīt Aglonas baziliku bija ieradušies pirmo reizi. Lai pastiprinātu apgarotības izjūtu, puisis ierosināja dievnama teritorijā ieiet ne pa galvenajiem vārtiem, nostāties pretī bazilikai un tikai tad tā īsti paskatīties uz to – lai pārsteidz ēkas varenība. Tā arī darījām. Aizgājām, nostājāmies, paskatījāmies un…, spēji apžilbināti, samiedzām acis, cik spoži tā mirdzēja. Taisni neticami, cik baltā var būt koša krāsa!
Devāmies arī iekšā apskatīt Aglonas bazilikas centrālā altāra svētbildi “Aglonas Dievmāte”. Paziņas iepriekš bija stāstījušas nostāstus, ka daži redz Dievmāti raudam vai smaidam. Tas akcentēja pacilātību, kaut gan mēs izmaiņas Dievmātes sejas vaibstos nesaskatījām. Piegājām svētbildi apskatīt tuvāk, kā arī ar vienu ausi ieklausījāmies kādas tūristu grupas gida stāstījumā. Viņš zināja teikt, ka tieši Svētās jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētku laikā Dievmāte vairāk uzklausīs cilvēku lūgšanas. Taču katrs klusībā parunāt ar viņu var arī ikdienā. Lūgt veselību un laimi visiem mīļajiem, izstāstīt rūgtumu, kas sakrājies sirdī, ar cerību, ka Dievmāte uzklausīs un palīdzēs. Un tikai pastiprinājās pārliecība, ka ir kāds milzīgs par mums pārāks spēks, kas vada, izšķir cilvēku likteņus. Tā izskatu varam iztēloties, kā vien labpatīkas, kaut vai kā sirmu večuku ar garu bārdu un spieķīti, kas sēž uz mākoņa maliņas un te domīgi, te, smaidot noraugās uz visu, kas notiek plašajā pasaulē.
