Šovasar plašā ļaužu lokā Zaļenieku baznīcā tika atzīmēta Annas Zamlovskas deviņdesmitā dzimšanas diena. Tas bija sirsnīgs pasākums, kas aizritēja dziesmās un skaistos stāstos, atceroties Anniņas pašaizliedzīgo dabu, labos darbus un lielo dzīvesprieku.
Kaimiņos
Anniņas tanti es zinu un apbrīnoju visu savu mūžu, un tā tas arī paliks. Jo stiprāku un dzīvespriecīgāku cilvēku par viņu es vienkārši neesmu sastapusi. Un tas nav tikai rūpīgs vērojums no malas, bet dziļa un patiesa zināšana. No tā laika, kad ar māsu zem viņas virtuves loga maisot dzesējām vaniļas krēmu, pusi katliņa iemaisot savos vēderos, ir aizritējuši daudzi gadi. “Kādreiz bija tā, ka pēc tās maisīšanas švaki kas bija palicis pāri, un tad tava māsiņa teica: kāpēc tik maz vārīji? Es tad solīju, ka nākamreiz ievārīšu vairāk,” Anniņa joprojām sirsnīgi smaida, atceroties to, kā divas kaimiņu meitenes notiesāja krēmu, kas bija paredzēts viņas slavenajām pasūtījuma tortēm. Jo priecīgi bērneļi ir svarīgāki par greznu garnējumu.
Slavenās Zaļenieku tortes
Daudzus gadus Jelgavas apkaimes ļaudis zināja, kur cep labākas tortes – pie Anniņas Zaļenieku Eglītēs un vēlāk Kāvužās. “Tortes iesākām cept ar māsu Elīzi. Bija jāiet ciemos, bet dāvanas nebija, tad māsa teica, ka jācep torte un jāgrauzdē pārsliņas. Viņa bija ēdusi tādu torti vienā vietā, un bijis dikti garšīgi. Tā mēs uzcepām, apbērām ar grauzdētām pārslām un gājām ciemos. Pamazām cilvēki sāka tortes pasūtīt, un vienu laiku man par darbu maksāja ar bundžiņu šķīstošās kafijas, ko tolaik bija grūti dabūt. Produktus saveda paši, bet par darbu deva kafiju,” atceras Anniņas tante, sakot, ka nekādas īpašās receptes viņas tortēm nav, tā izveidojusies gadu laikā. “ Man vienmēr bija i vistas, i govs, i kāda zapte ievārīta, nebija nekādu problēmu. Ja vēl ir citrons, kakao un vanilīns, ko tad vairāk vajag?”
Anniņas tant, cik tortes pa šiem gadiem izceptas? “Kas tad to ir skaitījis! Daudz! Gandrīz katras brīvdienas bija kāda torte jācep, citreiz pat divas trīs. Toreiz man bija paliela panna, cepu plītī, tagadējā elektriskajā krāsnī tik labi nesanāk, panniņa arī pa mazu. Plīti mēs toreiz pārmūrējām, bet cepām tik ilgi, ka tā beigās pavisam izdega.”
Parasta lieluma tortei bija vajadzīgas vismaz 32 olas, biskvīta ripām par šablonu bieži izmantoja veļasmašīnas Rīga vāku. Bet lielākā torte cepta uz kādām kāzām trijos stāvos. “Es izcepu milzīgu torti, pat neatceros, no cik olām. Apakšējais stāvs bija vēl lielāks kā veļas mašīnas vāks. Bet pēdējo torti es jau vairs pati necepu, tikai stāstīju, kas jādara,” atceras Anniņas tante.
Uz velosipēda
Lai kur ar dotos, Anniņai vienmēr pie rokas bija velosipēds. “Vēl pirms trīs gadiem braucu ar riteni. Tā es vienmēr tiku visur, kur vien vajadzēja, gan uz tuvajiem, gan tālajiem kapiem, gan rullīšus izcepu un vedu ar riteni, gan uz dziedāšanu braucu.” Ar riteni braukts i pa gaismu un tumsu, i ziemā un vasarā. “Jā, ko ne?” Anniņas tante enerģiski attrauc. “Tumšs jau ir tikai, kad izej ārā, bet, kad ieskatās, visu var labi redzēt. Vienreiz naktī braucu un brīnījos, kāpēc tik gaišs, izrādās, staigāja ziemeļblāzma. Draudzene pēc tam uz mani dusmojās, ka nebiju piezvanījusi un pasaukusi skatīties.”
Šogad deviņdesmit gadu jubilejas torte nejaušības pēc nokritusi zemē, bet Anniņas tante tik smejas: “Visiem bija lieli pārdzīvojumi, bet es teicu: vai dieniņ, tas nav nekas! Kādreiz, kad strādāju bērnudārzā, izcepu lielu torti kolēģim uz 60 gadu jubileju. Vedu uz riteņa, ziemā uz ceļa ledus un sniegs, es apgāžos un nokrītu, torte arī gar zemi. Pieceļos, atveļu torti atpakaļ un braucu tālāk. Bērnudārzā to salāpīju, un nekādas vainas.”
Vienmēr darbos
Brigaderes svētā trīsvienība – Dievs, daba, darbs – tas ir par Anniņu. Kara un tam sekojošā terora laikā tika zaudēti vecāki un vecāmāte, tā abas ar māsu Elīzi palikušas bāreņos. Dzimtas mājas “Suteņi” ar piecpadsmit hektāriem zemes nu gūlās uz meiteņu pleciem. Darba bijis pārpārēm, taču Anniņa atceras, ka cilvēki bijuši labi un nākuši viņām palīgā. Vēlāk Elīze pārcēlās uz Rīgu, bet Anniņa vienmēr palikusi Zaļeniekos, tuvāk pie dabas un lauku darbiem. Vēlāk viņa apprecējās ar Paulu Zamlovsku, un ģimenē piedzima meita Liana un dēls Arvis.
Smags fizisks darbs Anniņu pavadījis visu mūžu, gan savā saimniecībā, gan kolhoza lopu fermā, vēlāk bērnudārzā “Zvaniņš” nostrādāts vismaz divdesmit gadu. Anniņai vienmēr bijuši gan lopi, gan suņi un kaķi. Suņi dzīvojuši brīvā dabā, gandrīz nekad nav sieti, un ar to arī piedzīvojumu nav trūcis. Taču Anniņa visas ķibeles stāsta ar smaidu un humoru, gan to, kā suns Duksis kviešu laukā ķēris izbēgušos sivēnus, gan karojis ar jenotiem.
“Re, kur esmu savās pirmajās mājās Suteņos, man ir kādi trīs gadi,” Anniņa rāda mazu bildīti ar smaidīgu meitēnu, “un te es esmu savos deviņdesmit gados. Vēl kustos – bez bozēm un stumjamiem. Kāpēc es tik līka? Es sevi nekad nežēloju – ja zāle nopļauta, tā jāgubo, gribi vai negribi, darbs jāpadara. Vēl pagājušajā gadā katru dienu kaut ko dārzā padarīju, kaplēju un laistīju. Meita prasa, kāpēc man mugura brūna, bet vēders balts. Es strādāju! Nekad uz muguras neesmu gulējusi sauļodamās.”
To, ka Anniņa vienmēr bijusi strādīga un izdarīga, zina stāstīt visi. Aras Noreika, Anniņas pāragri aizgājušā dēla draugs, atceras: “Atbraucām pie Arvja aliņu padzert, bet kas tev deva! Visus pielika pie darba – vienam sūdi jāved, otram siens.” Anniņa pati nav malā stāvējusi, kopā ar visiem cēlusi un nesusi pat vēl lielākus vezumus nekā pārējie.
Deviņdesmit
Anniņas tant, deviņdesmit gadu ir daudz? “Mani tie gadi kaitina, bet priecājos, ka man tomēr vēl ir spēks,” viņa atbild. “Draudzene Asja iet ar diviem štokiem. Otra draudzene Dzidra, viņai ir 93 gadi, katru gadu atbrauca uz vārdadienu, bet tagad vairs nevar. Citas manas biedrenes palika uz gultas, nemaz nesagaidot deviņdesmit.”
Kas jādara, lai deviņdesmit gados būtu tik vesels un priecīgs? Anniņas tante nedaudz padomā un tad saka: “Daudz jāstrādā un jābūt vienmēr kustīgam. Jābrauc ar riteni un, protams, jādzied!” Pēdējos gadus Anniņa dzīvo vairāk pie meitas Lianas Rīgā nekā Kāvužās, taču joprojām katru dienu iet garās pastaigās: “Lai kāds būtu laiks, es izeju ārā un staigāju kādu stundu pa parku. ”
“Un vienmēr jāēd ar mēru,” viņa turpina uzskaitīt garas dzīves noslēpumus. “Piemēram, man patīk trekni ēdieni, bet ne pārmērīgi. Ja ir speķis drusciņ uz rupjas maizes, man garšo, bet, ja jāēd tā riktīgi, tad negribas. Kad man bija govs, taisīju biezpienu, to gan vienmēr labi saēdos. Aizsūtījām radiem, un tie zvana un prasa: kas tas ir – sviests vai biezpiens? To varēja griezt ar nazi, un nelūza un nedrupa. Saldumus es maz esmu ēdusi, pēdējā laikā konfektes vispār nemaz, neprasās, bet no rīta kafiju dzeru ar cukuru, citādi liekas, ka neesmu paēdusi,” Anniņa smejas un piebilst, ka, tā dzīvojot, no resnuma viņai nekad nav bijis jābaidās.
Ar dziesmu sirdī
Anniņ, kāda tev mīļākā dziesma, kādu nodziedāt? Jautā viesi, kas sabraukuši Kāvužās nedēļu pēc lielās jubilejas nosvinēt arī Annu dienu. “Man visas dziesmas mīļas. Kādu nodziedāsiet, tāda būs mīļa.” Viesi uzsāk “Upe nesa ozoliņu”, un Anniņa dzied līdzi. “Tu tikai rakstā piemini, ka Anniņa vienmēr visām dziesmām zināja vārdus no galvas. Citas dziedātājas pierakstīja blociņos, bet Anniņa nekad,” saka Ruta Karlsone, ilggadēja ansambļa vadītāja. Viņa zina stāstīt, ka Anniņa ansamblī dziedāja apmēram 40 gadu, arī Zaļenieku jauktajā korī dziedāts gadu desmitiem.
Anniņas labo atmiņu uz dziesmu vārdiem slavē visi, tāpat kā viņas spēju vienmēr būt klāt īstajā vietā un laikā. “Viņa apbrīnojamā kārtā tika ar saviem darbiem galā un paspēja būt visur, kur bija jābūt, kur viņu kāds ļoti gaidīja,” slavē Arita Liepiņa, kura kopā ar citiem Zaļās draudzes locekļiem un ansambļa dalībniecēm bija noorganizējušas lielās deviņdesmitās dzimšanas dienas svinības Zaļenieku baznīcā. Sveikt Anniņas tanti bija sabraukuši tuvi un tāli, savukārt meita Liana bija sarūpējusi gardus cienastus. “Liana par mani dikti rūpējas,” Anniņas tante to piemin gandrīz katrā sarunā, un to ir ievērojuši arī draudzes ļaudis, uzslavējot meitas rūpes gan par mammas veselību, gan sadzīvi Kāvužu mājās.
Neturēt ļaunu prātu
Lai kas arī piedzīvots, Anniņas tante vienmēr spējusi saglabāt ticību labajam. “Neesmu nekad dzirdējusi, ka kādreiz par kādu cilvēku ko sliktu teiktu,” saka Aija Noreika, “vai vaidētu par dzīvi,” piebalso Aras. Viņi abi tagad saimnieko Eglītēs, bet ar Anniņu pazīstami ir vismaz četrdesmit gadu. Tas tiesa, Anniņa atceras gan izsūtīšanas, gan dažādus pāridarījumus, taču viņas balsī, par to stāstot, jūtams liels žēlums un ne kripatiņas naida vai aizvainojuma. “Nav ko turēt ļaunu prātu,” viņa saka, “es jau reizēm esmu uz vienu otru turējusi, kad mūs te nesa cauri ar zemēm un naudām, bet paiet laiks – un, ai, kas bijis, bijis.”
Visi esam tikai cilvēki ar saviem trūkumiem un vājībām? “Jā,” Anniņas tante piekrīt. “Man bija tāda draudzene, kuras vīrs nopirka puķes viņas vārda māsai, kas strādāja darbnīcās, bet sievai mājās nenopirka. Viņa visu mūžu par to pārdzīvoja. Es teicu: tu esi dumja, viņam taču vajadzēja tās puķes pirkt, jo uz darbnīcām visi šoferi rikšiem skrēja pēc detaļām. Bet viņai tas bija šausmīgs pārdzīvojums. Man gan būtu bijis pie vienas vietas, ka vajag, tad vajag!”
Arita Liepiņa, Zaļās draudzes lietvede
Pirmo informāciju par Anniņu dzirdēju bērnībā, jo mana mamma Zenta Berca kopā ar Anniņu strādāja Suteņu teļu fermā. Eglītēs dzīvoju no 1973. līdz 1977. gadam, kad tuvāk iepazināmies ar viņas ģimeni. Redzēju, ka Anniņa no agra rīta bija jau darbos – kopa lopus, ravēja un darīja vēl citus lauku cilvēka darbus. Tikai vēlu vakarā norima viņas darba gaitas. Redzēju, ka dažādi ļaudis brauca pie Anniņas pēc kūkām. Kad no Rīgas atbrauca māsa Elīze ar meitu Kristiānu, bērns pagalmā spēlējās, bet Elīze atrada kaudžu kaudzēm veļu, ko mazgāt. Anniņa bija apbrīnojami strādīga un vienmēr ļoti laipna, bez jebkādām pretenzijām uz apkārt notiekošo. Viņa tolaik vēl kopa Paula mammu Zuzannu. Mamma nomira 1984. gadā. 1987. gadā nomira Pauls, bet 1990. gadā traģiski bojā aizgāja Anniņas dēls Arvis, savukārt māsa Elīze nomira 1991. gadā. Pilnīga melnā strīpa, bet Anniņa kaut kā tam visam mierīgi tika pāri ar ticīga cilvēka sirdi. Viņa nepārtrauca apmeklēt kori, ansambli un baznīcu. Varbūt arī tur rada zināmu mierinājumu.
Ruta Karlsone, ilggadēja Zaļenieku ansambļa vadītāja
Tas notika tajās tālajās dienās, kad zāle bija zaļāka un saule nespīdēja tik silti kā šovasar. Bija rudens novakare. Mūsu kultūras pilī notika balle, ielūgti bija visi. Skanēja mūzika, tika teikti apsveikuma vārdi, bet visi nepacietībā gaidīja. Gaidīja sirsnīgo, izpalīdzīgo, mīļo, čaklo princesi. Un tad vērās durvis, visu skati bija pievērsti ienācējai melnos garos svārkos, baltā blūzē ar piespraustu sarkanu puķi. Tas bija vienreizēji skaisti! Vēl šodien atmiņās redzu skaisto dāmu, kas elegantā gaitā pievienojās mūsu pulciņam. Tā bija mūsu Anniņa.
Viņa prata visus darbus, mīlēja dziesmu, dodoties uz Dziesmu svētkiem, pat pārdeva gotiņu, lai varētu tajos piedalīties, cepa visgaršīgākās tortes un gardos rullīšus. Katru savu dzīves dienu vadīja ticībā un mīlestībā uz Dievu.
Man ir sevišķas atmiņas. Tā labestība, man palīdzot, kad palikām ar meitiņu vienas. Tortes, bērzu sulu kannas, odziņas. Un, protams, pašaizliedzīgais darbs “Zvaniņā”. Un dziesma. Nekas nebija par grūtu, ne sniegs un ledus, ne lietus un vējš. Anniņa vienmēr bija laikā klāt. Tādēļ šodien gribam teikt lielu paldies par dāvāto labestību, uzticību, atbalstu, izpalīdzību un sirsnību.
