Digitālās tehnoloģijas ir kļuvušas par ikdienu ne tikai pieaugušajiem, bet arī bērniem. Kā virzīt digitālo prasmju apguvi un jēgpilnu izmantošanu jau no bērnudārza? “Skolas 2030” vebinārā “Digitālās tehnoloģijas pirmsskolā” ekspertes Arita Lauka un Ginta Kārkliņa stāsta par to, kā saturīgi lietot tehnoloģijas, kā arī min konkrētus piemērus to izmantošanai gan no savas pieredzes, gan pasaules prakses.
Jābūt līdzsvarotībai un jēgai
A.Lauka mudina pirmsskolas pedagogus padomāt, ko viņi tehnoloģiju jomā jau dara un ko gribētu darīt turpmāk. Viņasprāt, tehnoloģiju izmantošanu bērnudārzā vislabāk raksturo vārdi: mēķtiecīga, jēgpilna, mērena, un ar viedierīcēm šajā vecumā vajadzētu darīt tikai to, ko nevar izdarīt ar papīru, grāmatu vai citiem rīkiem. Mācību procesam jābūt līdzsvarotam, jo bērns mācās darbībā, kustībā un ar visām savām maņām, tāpēc nebūtu pieļaujams, ka pārmērīgas tehnoloģiju lietošanas dēļ viņa pasaule kļūtu “četrkantīga”, jo tai ir jābūt apaļai, ar smaržām, garšām, tausti un citām sajūtām, tādai, ko bērns var piedzīvot. Bērnam ir arī jāiet un jāvēro daba, jāspēlējas ar akmentiņiem un čiekuriem, ne tikai ar viedierīcēm un tehnoloģijām, kas arī ir aizraujoši un noderīgi, bet ir jābūt līdzsvarotībai, uzsver ekspertes.
“Digitālās tehnoloģijas nav pašmērķis un nenozīmē, ka tagad pilnīgi visām pirmsskolas izglītības iestādēm tās steigšus vajadzētu ieviest un visiem obligāti lietot, drīzāk tehnoloģijas ir jāizmanto ar mēru un saprātu. Ne velti pašlaik pedagoģijā, jo īpaši mācoties attālināti, daudz tiek runāts par bērnu pie datora pavadīto laiku, tā dēvēto ekrāna laiku, cik tas ir vai nav veselīgi. Dienā stundu skaits nemainās, un, ja palielinām ekrāna laiku, mēs atņemam laiku kam citam, un tad ir jāizsver, kas ir svarīgākais šajā brīdī,” uzskata G.Kārkliņa.
Bērni ar tehnoloģijām sastopas jau pirms nokļūšanas bērnudārzā un nereti pazīst vairāk aplikāciju un spēļu nekā pieaugušie, bet tās vairāk ir izklaidei, laika pavadīšanai pie ekrāniem. Ekrāni piesaista bērnu uzmanību, jo tur ir krāsaini attēli, kas ātri mainās, un nekāda liela piepūle nav vajadzīga. Viņi izmanto tās arī ārpus pirmsskolas izglītības iestādes un darīs to turpmāk. Parādīt bērniem dažādas tehnoloģijas un kopā ar viņiem tās lietot vajag, bet jēgpilni, un pirmsskolai ir iespēja parādīt šo jēgpilnumu, pārliecinātas ekspertes. “Jebkura tehnoloģijas izmantošana skolā un vispār dzīvē ir noderīga tikai tad, ja tā dod kādu pievienoto vērtību.” (No “Skolas 2030” materiāla “Digitālā caurvija”.)
Tikai to, ko nevar citādi
Arita stāsta, ka diezgan ilgi turējusies pretī tehnoloģiju izmantošanai un pirms deviņiem desmit gadiem uzskatījusi, ka bērnudārzā tās nav vajadzīgas, līdz brīdim, kad bērni paši sākuši nest tehnoloģiju rīkus uz bērnudārzu. Viņa sapratusi, ka tagad ir īstais brīdis, kad bērniem parādīt, ko tad vēl var izdarīt ar tehnoloģijām, bet joprojām ir pārliecināta, ka ar tām jādara tikai tas, ko nevaram citādi, piemēram, varam aizceļot uz svešām zemēm, kas ne vienmēr visiem ir iespējams, vai izdarīt kaut ko ātrāk un efektīvāk – nosūtīt īsziņu, e-pasta vēstuli, ieraudzīt ekrānā omi utt.
“Lai parādītu citiem, kā bērni mācās, ļoti labi palīdz tehnoloģijas – foto, video, audio ieraksti –, jo citādi var šķist, ka bērns mācās tikai tad, ja ar zīmuli vai krītiņu liek uz papīra kaut ko, ko var pielikt pie sienas vai ievietot mapē. Bet tas tā nav,” ir pārliecināta Ginta, jo tā labi iespējams iemūžināt, saglabāt un parādīt gaistošos momentus, kas vienu brīdi ir un tad atkal nav. Tā ir liela un svarīga bērna mācīšanās daļa. “Piemēram, 3D māla darbiņus un citus radošos darbus, kam mājās uz plaukta varbūt nepietiek vietas, var iemūžināt, tā parādīt citiem, skatīties pats un priecāties,” viņai piekrīt Arita.
Digitālā pratība – caurviju prasme
Digitālā pratība ir viena no caurviju prasmēm caurviju prasmju grupā. Digitālo pratību sākam mērķtiecīgi attīstīt tieši pirmsskolā, un tehnoloģijām obligāti nav jābūt pašām jaunākajām, darām, kā varam, veidojam bērniem veselīgus ieradumus, un tad viņi nesēdēs pie pusdienu galda ar telefonu vai datoru, skaidro A.Lauka. Ar visām caurviju prasmēm, tajā skaitā arī ar digitālo pratību, pedagogi var iepazīties metodiskajā līdzeklī “Caurviju prasmes pirmsskolā”.
Digitālo prasmju apgūšanu sākt var ar to, ka rotaļnodarbībā bērns iztēlojas, ka lieto digitālās ierīces, piemēram, zvana pa tālruni vai fotografē, tam izmantojot kādu klucīti, maciņu, grāmatiņu vai citu priekšmetu, kā arī atpazīst dažādas digitālās ierīces (zina, kāda ierīce jāpaņem). Prasmes turpina apgūt, rotaļnodarbībā iztēlojoties, ka meklē informāciju. Bērns ir apguvis tehnoloģijas, ja pieaugušā pārraudzībā prot lietot digitālās ierīces noteiktam mērķim – zvanīt pa telefonu, fotografēt, meklēt informāciju –, bet ir apguvis padziļināti, ja digitālās tehnoloģijas izmanto ikdienas saziņai un mērķtiecīgām mācību darbībām. G.Kārkliņa iesaka pedagogiem “Skolas 2030” “YouTube” kanālā noskatīties desmit minūšu video par bērnu digitālajām prasmēm dažādos vecumos – no pirmsskolas līdz vidusskolai.
Rotaļājoties bērni, piemēram, gatavo datorus no kartona, pamatnēm izmantojot klučus, izveidojot klaviatūru un rakstot uz tās, kā arī skatoties cits cita ekrānā. Skolotājs var šo brīdi izmantot, lai mācītu burtus, rakstīt, ciparus un citas lietas, kas ir saistītas ar datoru. Un tas nekas, ka ekrāna vēl nav, bet bērns jau to iepazīst. Četru piecu gadu vecumā jau ir liela interese par burtiem, un kāpēc gan neizmantot tehnoloģijas, kas bērniem tā patīk, lai tos apgūtu? Pēc tam bērni sāk lietot īstas ierīces, bet visu laiku – pieaugušā uzraudzībā.
G.Kārkliņa atgādina, ka šis laiks, kad bērni rotaļājoties iztēlojas, kā lieto kādu digitālo ierīci, skolotājam ir ļoti svarīgs vērtēšanai, lai aptvertu, ko bērni jau saprot un zina. Jau rotaļu laikā pedagogs, mērķtiecīgi iesaistoties, var mācīt piezvanot sasveicināties, atvadīties, pateikt, kas zvana, pirms fotografēt, pajautāt, vai drīkst utt.
Svarīgs ir pieaugušo paraugs
A.Lauka akcentē frāzi ”pieaugušā uzraudzībā”, jo pieaugušajiem ir liela nozīme bērnu digitālo prasmju attīstībā. Svarīgs ir paraugs, bērni noskatās, kā pieaugušie lieto tehnoloģijas, un bieži vien uz pirmsskolu atnāks jau ar kādiem saviem novērojumiem. Otrs ir modelēšana – kā skolotājas rādīs, kā pašas lieto tehnoloģijas. Bērni vēros, viņiem veidosies ieradums, un viņi gribēs darīt to pašu. Skolotāji bieži jautā, ko nozīmē modelēt. Tas ir darīt pašam to, ko gribētu, lai bērni dara, nevis nosēdināt viņu sev priekšā un tad demonstrēt, bet attiecīgās situācijās darīt pašam. Tā būtībā ir dabiska rīcība, bet visu laiku piedomājot un reizē komentējot, skaidro ekspertes.
Pieaugušo paraugs un mērķtiecīga mācīšana ir ļoti svarīgi. Tādēļ ir jāsaprot, kāda jēga būs tehnoloģiju izmantošanai, lai nebūtu tā, ka tagad mums ir tehnoloģijas un mēs visu darīsim ar tām. Tehnoloģija nepadara procesu vērtīgāku tikai tāpēc, ka to izmantojam.
Piemēri, kā bērns pieaugušā pārraudzībā noteiktam mērķim var izmantot dažādas digitālās ierīces: meklēt informāciju kopā ar pieaugušo (to, ko nevar atrast grupiņā esošajās grāmatās); rast pieeju tam, kam citādi netiktu klāt; sazināties ar citiem; saglabāt savu radīto saturu; atspoguļot savu sniegumu. Un pieaugušajam vienmēr jābūt solīti priekšā – jāredz, ko bērns jau zina un prot, un jāvirza uz nākamo soli.
Bērni jau zina, ka informāciju meklē “gūglē”, bet, kā tieši meklēt, kā formulēt jautājumu, izvēlēties atslēgvārdu, ir jāmācās. Vēl var uzdot zīmēt bērnam, piemēram, zaķi. Bet tā vietā, lai skolotājs rādītu priekšā, kā to zīmēt, vispirms var sameklēt pēc iespējas dažādākus zaķa attēlus internetā, pārrunāt to izskatu, izpētīt, kā zīmēt katru dzīvnieka ķermeņa daļu, iedrošinot bērnu, ka zīmējumi var būt dažādi un zaķim nav jāatbilst kādam vienam noteiktam paraugam.
Kādas lietotnes izmantot?
Tām ne vienmēr ir jābūt aplikācijām angļu vai citās valodās. Arī Latvijas Dabas fondam ir izliktas kameras, un mēs varam internetā novērot putnus un zivis. Tā, piemēram, Arita stāsta, ka, mācoties par putniem, viņas grupiņas bērni ļoti aizrāvās ar jūras ērgļa ligzdas vērošanu. Viņi pētīja, kas ligzdā ir mainījies, gan vienatnē, no rīta uzreiz ienākot grupiņā, gan sestdienās un svētdienās mājās kopā ar vecākiem. Iegūto informāciju bērni izmantoja, lai mācītos, kā arī, ilgstoši novērojot, tika attīstīta pacietība, prasmes novērot un pamanīt atšķirības.
Savukārt G.Kārkliņa atceras, ka pagājušā gada pavasarī, kad arī pirmsskolas mācījās attālināti, viņas skolā piecgadīgie bērni Latvijas Dabas fonda mājaslapā katrs izvēlējas savu ligzdu, novēroja un veica pierakstus dienasgrāmatā, pēc tam, satiekoties mazās grupās, dalījās ar to, ko ir novērojuši. “Digitālā tehnoloģija kā iespēja, bet patiesībā tur notiek liela mācīšanās,” secina Arita, piebilstot, ka ir ļoti svarīgi, lai bērns būtu redzējis arī īstos, dzīvos putnus, kas atrodas turpat blakus, un tos novērojis, lai būtu līdzsvars.
Tehnoloģijas varam arī izmantot, lai redzētu to, kam mēs citādi netiktu klāt, – lai vērotu paātrinājumus un palielinājumus. Ginta stāsta, ka pieredzes apmaiņas braucienā Itālijā redzējusi, kā skolotāja klasē ar četriem bērniem ar mikroskopu, kas izskatās kā flomāsters un ir savienots ar datoru, pētīja koka mizas gabalu, ekrānā skatījās palielinājumu, izvēlējās, kurus kadrus nofotografēt un saglabāt. Skolotāja nepārtraukti rakstīja piezīmes un sarunājās ar bērniem.
Iespēju ir daudz: teātru izrādes, izstādes, koncerti (Latvijas Leļļu teātris – virtuālā teātra telpa “Dīvānzāle” u.c). “Kad laiks mainīsies, mēs droši vien izvērtēsim, ko doties apskatīt klātienē, bet ko varam aplūkot virtuāli,” piebilst A.Lauka.
Mācās sazināties ar citiem
Digitālos rīkus, ar kuriem internetā iespējams sazināties ar citiem, bērns var mācīties jau bērnudārzā. Tie var būt pašreiz aktuālie “Skype”, “Zoom”, “Google Meet” vai kādas aplikācijas vai citi rīki, ar kuriem skolotāji sazinās ar skolēniem, grupas bērniem, vecākiem. Šāda saziņa ir kļuvusi arī par pirmsskolēnu ikdienu.
Bet Gintai pagājušā gada pavasarī bija zvans no dārza, jo viņa ārkārtējās situācijas un attālinātās mācīšanās laiku pavadīja savu vecāku mājās Grobiņā. Tā kā viņas skola atrodas pilsētā un grupiņas bērni pārsvarā dzīvo daudzdzīvokļu māju dzīvokļos, pavasarī audzinātāja ar bērniem sazinājās no piemājas dārza, un visi kopā skatījās ābeles, kurām vēl nebija ne pumpuru, ne ziedu vai lapu un kur nu vēl ābolu. “Runājām par to, cik ilgs laiks paies, kamēr kaut kas būs,” sacīja G.Kārkliņa.
Bērni viņas grupiņā arī mācās sazināties pa telefonu, piemēram, pieteikties ekskursijai. Kad Ginta ar bērniem plāno doties ekskursijā, viņa piezvana uz izvēlēto vietu un sarunā apmeklējumu. Pēc tam viņa pabrīdina darbiniekus un uzdod zvanīt bērniem, kuri mācās pieteikties, paskaidrot, ko vēlas, sarunāt laiku utt.
Viens no veidiem, kā Aritas bērnudārzā izmanto tehnoloģijas ir, lai saglabātu bērnu darbiņus. Tie var būt mākslas darbu foto, runas, lasīšanas audio, mūzikas, kustību, dramatizācijas video, rotaļu, lomu spēļu video, kam seko pārrunāšana par to, ko esam iemācījušies un ko darīt nākamreiz. Tāpat eksperte stāsta, ka ir ierakstījusi, kā bērni mācās lasīt. Šos ierakstus var izmantot ne tikai, lai salīdzinātu, kā veicas, cik tālu esam tikuši, bet arī sarunās ar pedagogiem.
Fotografē, filmē, analizē, uzlabo – piemēram, ieraksta mēģinājumu, meiteņu sagatavotu priekšnesumu, un tas ir dabisks un jēgpilns digitālo tehnoloģiju izmantojuma veids, lai izvērtētu, kas vēl ir jāiemācās, un arī vienotos par tērpiem. Gan satura saglabāšana, gan reflektēšana veido bērna digitālo portfolio, kur var saglabāt viņa darbus dažādos veidos. Ir daudz tādu darbu, kur bērns rotaļājoties var veidot stāstu, kur darbība iet uz priekšu, un, šos mazos veidojumus pa ceļam nofotografējot, pēc tam bērns var stāstu izstāstīt. Ir dažādas aplikācijas, kur iespējams ierakstīt un izveidot audiogrāmatu – ielikt fotogrāfiju vai bērna zīmējumu, un bērns ierunā tekstu. Saglabāt var arī ar interaktīvo tāfeļu palīdzību – gan to, kas uz tām uzrakstīts, uzzīmēts, gan piezīmes dažādu diskusiju laikā. Tomēr Ginta atzīst, ka viņai labāk patīk rakstīt uz baltās A3 tāfeles vai lielās lapas, jo tad viņa var būt kopā ar bērniem, viņu vidū uz grīdas vai pie galda.
Ir arī aplikācijas, lai veidotu multiplikācijas filmas, filmas ar bērnu darbiem. Bērni var arī stāstīt par savu izvēlēto dzīvnieku un ar skolotāja palīdzību izveidot populārzinātnisku filmu.
Ginta min vēl kādu Itālijā redzētu piemēru, kad divus un trīs gadus veci bērni bija aizbraukuši uz pļavu un visu dienu dzīvojušies tur starp puķēm. Skolotāja izbraukuma dienā nofilmēja nevis bērnus, bet pļavu tuvplānā – margrietiņas, kas šūpojas vējā. Nākamajā rītā, ierodoties grupā, šo video projicēja ar projektoru uz visas sienas. Bērniem ienākot klasē, šīs margrietiņas, kas pļavā bija līdz ceļiem, tagad viņiem šūpojas pāri galvām. Tā viņi visu dienu pavadīja, darbojoties starp milzu puķēm, un tikai nākamajā dienā sāka tās zīmēt un attēlot to, ko redz.
Izdomātie tēli pārņem mūsu dzīvi
Izmantojot digitālās tehnoloģijas, jāraugās, lai bērns spētu atšķirt reālus tēlus un darbības no izdomātām un realitātē neiespējamām – jābūt arī saiknei ar īstām lietām. “Bērnam jau viss ir īsts, arī tas izdomātais. Viņa dzīvē tas ir tik īsts, pat īstāks par īsto, jo tas ir redzēts, bet īstais nav redzēts un pazīstams, tādēļ ir pamazām jāmācās, kas ir patiesībā un kas nav,” uzsver Ginta, piebilstot, ka izdomātie tēli pārņem mūsu dzīvi, ja paskatāmies kaut vai uz rotaļlietām, tērpiem, tur ir daudz multiplikācijas filmu varoņu. Un, kad bērni spēlējas ar šīm mantām, vairs neredz viņu pašu izdomu, bet gandrīz jau ieprogrammētas rotaļas, kuras bērni spēlē vienādi – dara vienu un to pašu ar vienām un tām pašām rotaļlietām. Bet mēs vēlamies, lai parādītos bērnu individualitāte, radošums un domāšana attīstītos un pilnveidotos, nevis viņi tikai kopētu no citiem. Lai gan, arī no citiem kopējot, bērni mācās, paskaidro G.Kārkliņa.
Skolotājs un digitālās tehnoloģijas
Skolotāji tehnoloģijas izmanto, lai plānotu mācības, izvērtētu, vai bērniem rezultāta sasniegšanai būs nepieciešamas digitālās tehnoloģijas – vai būs pievienotā vērtība, vai varēs izdarīt ātrāk un ērtāk. “Ļoti vērtīgi ir izmantot dažādus attēlus ar reālām lietām,” iesaka Ginta – ja mācās būvēt tiltus, skatīties, kā izskatās īsti tilti, nevis sekot vienam paraugam, dzīvniekus skatīties attēlos, nevis stilizētos zīmējumos.
Gatavojot uzdevumus un spēles, skolotājam ir kritiski jāizvērtē, vai bērni ekrānā tikai pildīs darba lapas vai tikai spēlēs aizraujošas spēles, jo tās ir spēles un neko daudz neiemācīsies. Vai uzdevumi liek bērnam domāt, pieļauj dažādus atbilžu variantus un darbību iespējas vai arī kā vairums darba lapu ir tendēti uz iegaumēšanu, atkārtošanu un vienu pareizo atbildi, kas jāiegaumē vai kuru var uzminēt.
Tāpat pedagogi var plānot kopīgā “Google” dokumentā, lai grupu skolotāji, kuri strādā dažādās maiņās, var redzēt, kas darīts iepriekš, bet sporta un mūzikas skolotāji redz, ko plāno grupās. Kopīgotajos dokumentos iespējams veidot vērtēšanas lapas, atstāt informāciju par bērnu.
Ja pirmsskolas pedagogi pašlaik nevar tikties vienā telpā, tad “Google Meet” vai “Zoom” iespējams satikties un plānot. Bet, lai tiktu ievērota datu aizsardzība, jāatceras – neglabāt bērnu fotogrāfijas un citus materiālus savos telefonos vai “Google Drive”, bet gan skolas, atgādina ekspertes.
Profesionālā pilnveide, e-kursi, vebināri, saziņa ar citām izglītības iestādēm, profesionālās literatūras lasīšana, podkāstu klausīšanās, pieredzes rakstu lasīšana blogos, vebināru apspriešana skolotāju grupās – arī patlaban skolotājiem ir ko darīt, lai iegūtu jaunas zināšanas un pilnveidotu savas prasmes.
Lietotnes, kuras var izmantot pirmsskolā
■ AS “Latvijas valsts meži” izstrādātā “Sēnes Latvijā” (var izmantot, mežā sēņojot)
■ “BirdNET” – ieraksta putnu balsis un nosaka putnu
■ “PlantNet” – nosaka augus
■ “MyNature Animal Tracks” – nosaka dzīvnieku pēdas u.c.
■ “Google Lens” – nofotografē, un parādās informācija par to, kas nofotografēts, (nepieciešams “Google” konts)
■ “BookCreator“ – grāmatu veidošanai
■ “Artsonia” – mākslas darbu galerija, kur var izveidot kontus un par brīvu likt bērnu darbus
■ “Seesaw” – vietne uzdevumiem, atbildēm, komentāriem, kurai ir arī bezmaksas sadaļa
■ “Explore.org” – “dzīvās kameras” putnu, zivju un dzīvnieku vērošanai
