Jelgavniece Inese Mičule padziļināti pēta tradicionālo mūziku un gatavojas etnomuzikoloģes bakalaura darba aizstāvēšanai
Inese Mičule un vēl trīs viņas kursa biedrenes šogad būs pirmās bakalaura grāda ieguvējas Latvijā salīdzinoši jaunajā studiju programmā – etnomuzikoloģijā – Jāzepa Vītola Mūzikas akadēmijā. Padziļināta interese par tautas mūziku Inesei radusies vidusskolas pēdējās klasēs, un brīdī, kad nācās izšķirties par sirdij tuvu vai uz biznesa iespējām orientētu studiju virzienu, viņa drosmīgi izvēlējās pirmo variantu. Tagad jāatzīst, ka maizi dzīvei pelnīt ar to nevarēs, vismaz pagaidām. Taču zināšanas, kas iegūtas studiju gados, ir neatsveramas un vērtīgas. Turklāt neatlaidīgās studentes prātā nu iesēdies drosmīgs un ambiciozs mērķis – pievērsties padziļinātai tautas mūzikas izpētei Zemgalē No dejošanas uz dziedāšanuFolkloras kopas «Dimzēns» vadītāja Velta Leja Inesi sauc par «Dimzēna» bērnu, jo kolektīvā viņa ienākusi kā mazs, drosmīgs desmitgadīgs meitēns. Pati Inese to sauc par nejaušību un tic, ka dzīvē viņu vada kāds spēks, kas domas un darbus allaž iegrozot pareizajā virzienā. «Kad biju pavisam maza, dejoju tautas dejas kolektīvā «Ieviņa», bet tad mēģinājumi tika pārcelti uz kultūras namu «Rota» un vecāki mani nespēja uz turieni izvadāt. Mamma mēģināja atrast kādu citu pulciņu kultūras namā, kur man darboties. «Vēja zirdziņā» tajā gadā uzņēma tikai puišus, tāpēc radās priekšlikums pamēģināt dziedāšanu «Dimzēnā». Pamēģināju un «aizmēģinājos». Pirmajā tikšanās reizē bijām tikai daži jauni cilvēki, bet pārējie – tantes un onkuļi. Es nezinu, kas tur piesaistīja, bet man patika. Velta ir cilvēks, kas cenšas katram pievērsties individuāli, un, iespējams, viņas attieksme pret darbu un ikvienu dalībnieku bija tā, kas mani noturēja «Dimzēnā». Vēlāk jau bija stipri interesantāk,» vērtē Inese.Paralēli meitene mācījās arī Jelgavas Mūzikas skolā, tikai nevis iecerēto klavierspēli, jo lielā konkursa dēļ tika atsijāta, bet čellu.Teicējas mantinieceInese atceras, ka saistībā ar profesijas izvēli ilgi šaubījusies un daudzas naktis nav varējusi mierīgi gulēt. «Mūsu rados un ģimenē visi ir grāmatveži, ekonomisti, un arī es vēl desmitajā klasē biju pilnīgi pārliecināta, ka nākotni saistīšu ar šo jomu un studēšu finanšu menedžmentu. Nāca tuvāk izlaidums, un šaubas ņēmās spēkā – vai tas būs tas, kas mani interesē? Nolēmu riskēt un klausīt savai sirdsbalsij – iestājos akadēmijā Mūzikas vēstures un teorijas apakšnodaļas etnomuzikoloģijas virzienā.»Solis nebija velts, jo jau pirmajā kursā, patiesi sajūtot savu vietu un dziļu aicinājumu pēc tautas mūzikas, šaubas izklīda. Viņa atzīst, ka sākums nenāca viegli, jautās mūzikas vidusskolas «robs», taču arī tas nebija šķērslis turpināt mācīties. «Studijas ir ļoti interesantas, īpaši ekspedīcijas, kad braucam uz laukiem pie teicējām un vecajām dziedātājām. Pirmā tāda bija uz Medņevu Ziemeļlatgalē, otra – pie suitenēm. Tas bija tik aizraujoši, un es pa īstam sapratu, ka folklora un etnogrāfija ir lietas, kas mani interesē un saista,» priecīgi stāsta Inese. Šogad mēģināts izlūkot arī Zemgales pusi. Teicēju meklējumos apbraukāti Glūdas un Zaļenieku pagasti, kur nekādas «pērles» Inese nav atradusi, taču pavedieni rasti uz teicējām Svitenē, Džūkstē, kur iecerēts doties šovasar. «Bija vairākas sievas, kas atvēra grāmatiņas un kaut ko mēģināja dziedāt, bet tas nav gluži tas, ko dara teicējas. Viņas dziesmas nav mācījušās, bet pārmantojušas no paaudzes uz paaudzi un tur tās prātā. Pagaidām Zemgalē tādas īstas teicējas vēl neesmu atradusi,» atzīst Inese. Vairāk to esot Latgalē, no kurienes cēlušies arī Ineses senči. «Pirms nedēļas atradu pavedienu, ka mana vecāsmammas vecāmāte arī bijusi teicēja un ir pierakstītas vairākas melodijas. Trīs dienas vienkāršu lēkāju aiz priekiem – esmu teicējas mantiniece!»Folkloras krātuve neizsmeļamaTradicionālā dziedāšana ir pati vienkāršākā, un tāda esot arī folklora. «Principā folkloru var dziedāt arī tādi, kam lācis uz ausīm uzkāpis. Tajā cilvēks var izpausties tāds, kāds viņš ir, – meklēt sevi, savu personību,» spriež Inese un atzīst, ka jauniešiem ir izteikti stereotipi pret šo jomu, kas jaunajai paaudzei pamatā asociējas ar vecām tantēm, lēnām dziesmām un ļoti garlaicīgu ē-ē-ē-ē. Taču Inese novērojusi, ka pēdējā laikā jaunie cilvēki atkal sāk iesaistīties šajā kustībā. Tradicionālo dziedāšanu Inese jau divus gadus pasniedz arī pulciņam «Jundas» jauniešu. «Vēlos, lai jaunieši atrod pareizās un īstās sajūtas folklorā. Kad to uzķer, ir ļoti forši. Latviešu folklorā ir ļoti daudz tautasdziesmu, kas vēl nav «atraktas», neviens tās nedzied. Folkloras krātuve ir pilna tādām dziesmām, arī jautrām. «Jundā» mācu gan dziedāšanu, gan spēlēt vijoli, kokli, dūdas, stabuli un citus instrumentus. To spēli esmu apguvusi, studējot Mūzikas akadēmijā,» stāsta Inese un prāto, ka visbrīnišķīgāk tomēr skanot cilvēka balss, bet pēc tam – vijole. Šķiet, likumsakarīgi, jo vijolnieks bijis arī Ineses vectēvs. 4. aprīlī Inesi kopā ar audzēknēm varēs sastapt Lieldienu pasākumā «Lediņos», kur viņas vadīs rotaļas, dziedās un stāstīs par Lieldienām un citām latviešu tautas tradīcijām.Ar muzikoloģiju maizi nenopelnītInese jūt, ka ar bakalauru viņai būšot «pa īsu», tāpēc studijas tiks turpinātas maģistrantūrā. Pagaidām Latvijā nav īstu darbavietu, kur muzikologs varētu strādāt savā specialitātē. «Igaunijā un Lietuvā tradicionālā mūzika iekļauta mūzikas vidusskolas mācību programmā. Lietuvieši ir spēcīgāki savu tradīciju kopēji. Tur katrā pagastā un pilsētā ir neskaitāmas folkloras kopiņas, muzicējošas «blices», tur jaunieši daudz vairāk zina par savas tautas mākslu. Ja es tagad ieietu kādā no Latvijas skolām un pajautātu, kas ir folklora, tad lielākā daļa teiktu: suitu sievas, vecas tantes un ē-ē-ē-ē. Manuprāt, vajadzētu vismaz vienu folkloras stundu nedēļā. Tā ir mūsu tautas identitāte, kas jāieaudzina jau no bērna kājas un kuras meklējumi latviešiem, izskatās, ir lielākā problēma,» spriež Inese. Viņasprāt, arī tautas tradīcijas Latvijā tiekot nepelnīti aizmirstas. «Tikai retais zina, kāda Lieldienām ir saistība ar olām, to krāsošanu. Cilvēki to dara tikai tāpēc, ka visi tā dara, bet dziļāku jēgu neizprot.»Etnomuzikoloģija Latvijā tikai tagad tā īsti sākusi darboties, kamēr citās valstīs tā pazīstama jau vairākus gadu desmitus. Ziemeļvalstu folklorā vērojama izteikta mūzikas dažādība, tur pat saksofonisti un flautisti spēlē tautas mūziku. «Ļoti ticu, ka Latvijā arī kādreiz tā būs. Mums jau ir, ar ko lepoties, – Ilga Reizniece, Valdis Muktupāvels, Māra Mellēna, «Iļģi», «Stalti», kas lībiešus neaizmirst, «Suitu sievas» ar vadītāju Ilgu Leimani, arī «Dimzēns» – tā ir mūsu tautas bagātība un spēks,» uzskata Inese.
