Atvaļinājuma pēdējā nedēļā pirms došanās uz darbu Ukrainas galvaspilsētā Kijevā Jelgavā viesojās Latvijas Republikas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Ukrainā Juris Poikāns. Kaut arī diplomāts bija ieradies Jelgavā neoficiāli, “bez kaklasaites”, apmēram stundu viņš ciemojās pie pilsētas mēra Andra Rāviņa, ar ko tikusi pārrunāta Jelgavas uzņēmumu, sākot ar karameļu ražotni, iespējamā sadarbība ar Ukrainu. J.Poikāns tikās arī domes deputātu Ivaru Jakovelu, ar kuru iepazinās Ukrainā saistībā ar palīdzību militārā konflikta skartajiem reģioniem. Taču uz Jelgavu J.Poikāns bija atbraucis arī cita iemesla dēļ, proti, tā ir viņa bērnības un jaunības pilsēta. “Jelgava ir mans spēka avots,” pirms gadiem simt rakstīja uzņēmējs un sabiedriskais darbinieks Janis Bisenieks. Šādus vārdus J.Poikāns pilnībā attiecina arī uz sevi.
– Kā jums bērnībā un jaunībā gāja Jelgavā?
Es piedzimu Rīgā, ģimene pārcēlās uz Jelgavu, kad man bija četri gadi. Mamma Rūta Poikāne 25 gadus vadīja pilsētas poliklīniku un vēl tagad, būdama pensionāre, piestrādā Zemgales slimokasē. Skolas gaitas sāku Jelgavas 1. vidusskolā, bet 1992. gadā pabeidzu Jelgavas 1. ģimnāziju. Klases audzinātāja bija Aija Eiklone, bet vēsturi mācīja Baiba Geidāne. Skolas direktors Elmārs Sakne. Paralēlklasē mācījās “Prāta vētra”. Ar aktieri Artūru Skrastiņu es biju kopā no 7. līdz 12. klasei. Sešus gadus trenējos Jelgavas Specializētajā peldēšanas skolā pie treneres Gaļinas Brokas. Tur gan man nebija tādu panākumu kā māsai Aijai, kas draudzējās ar vēlāko olimpieti Agnesi Ozoliņu un vienu brīdi bija Latvijas rekordiste. Diemžēl uz peldēšanas skolas 50 gadu jubileju 2017. gada septembrī no Kijevas atbraukt nevarēju.
– Pusaudža gadi un jaunība pagāja atmodas laikā. Var spriest, ka tā laika vēsturiskie notikumi, Latvijas valsts atjaunošana mainīja arī jūsu nākotnes plānus?
Atmodu atceros ļoti labi. Kaut ko tādu dzīvē pārdzīvot ir liela vērtība. Klases audzinātāja Aija Eiklone atklāti nostājās neatkarības pozīcijās jau pašos atmodas pirmsākumos. Atmoda atspoguļojās arī rokmūzikā. Latvijas Radio “Mikrofona” aptaujā skolā katram bija savi favorīti, un, atceros, klasē izcēlās liels sašutums, kad 1989. gada “Mikrofona” aptaujā uzvarēja Jura Kulakova un Viktora Kalniņa “Mēs pārtiekam viens no otra”, bet mūsu iemīļotā “Jumpravas” dziesma palika ceturtā.
Mana interese par ārpolitiku sākas ar interesi par vēsturi vēl padomju laikos. 4. klasē es jau vairāk vai mazāk biju izdomājis, ka iešu mācīties uz vēsturniekiem. Taču 1992. gadā, kad stājos Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē, tur tika izveidots starptautisko attiecību studiju virziens. Tikko pabeidzis augstskolu, es aizgāju uz Ārlietu ministriju. Tad jau man bija sapnis darboties ārlietās.
– Pieņēma bez konkursa?
Jā. Nebija jau tā, ka 90. gados iestādēs trūka darbinieku. Taču, šķiet, 90. gados un vispār bija svarīgāka paša vēlme. Ārlietu ministrija un Latvijas Universitātes pasniedzēji darbojās roku rokā.
– Kā izvērtās karjera Ārlietu ministrijā?
Sāku kā daudzi – kā vecākais referents. Esmu strādājis vēstniecībās Krievijā, Baltkrievijā, Ukrainā, Slovēnijā. Pusotru gadu biju vēstniecības vadītāja vietnieks ASV. Tas, protams, deva dziļas zināšanas un plašu pasaules skatu. Latvijas diplomātiskais dienests ir neliels – kopā ar administratīvajiem darbiniekiem kādi piecsimt cilvēki. Lielvalstu ārlietu ministrijās diplomāti var specializēties kādā noteiktā valstī vai reģionā, bet nelielā valstī tas ir visai pagrūti. Mūsu Ārlietu ministrijā ir nerakstīts likums, ka viens termiņš ir jānokalpo Austrumos, viens – Briselē… Bet lielās valstis var nolīgt vienu cilvēku, kas varbūt visu mūžu nostrādā specifiskā Āzijas novirzienā un tamlīdzīgi.
– Ar ko ukraiņiem saistās Latvija?
Pirmā atbilde ir Raimonds Pauls. Absolūtais atpazīstamības līderis vidējai un vecākajai paaudzei. Pērn daudzu Raimonda Paula dziesmu izpildītāja Laima Vaikule sarīkoja festivālu Odesā. Pirms viņas koncerta bija preses konference. Domāju, ka neviens Latvijas politiķis tik daudz žurnālistu sapulcināt nevarētu. “Prāta vētra” ir regulārs viesis Ukrainā. Kad janvārī vienā mūzikas klubā viņiem bija beidzamais koncerts, sanāca ļoti daudz cilvēku. “Prāta vētru” arī bieži spēlē Ukrainas radiostacijas, tomēr atpazīstamības ziņā tā nevar konkurēt ar Raimondu Paulu.
Ukrainā zina latviešu sportistus Helmutu Balderi, Valdi Valteru, taču arī viņi vairāk saistās ar padomju laiku. Sporta veids numur viens Ukrainā ir futbols, kas savukārt Latvijā ir ļoti vājš. Tagad Ukrainas izlasi basketbolā trenē latvieši Ainārs Bagatskis un Kārlis Muižnieks, volejbola izlasi – Uģis Krastiņš, bet tas interesē nedaudzus.
– Vai Ukrainā jūt pateicību pret latviešiem, kas piedalījās Černobiļas atomelektrostacijas avārijas seku likvidēšanā. Zināms, ka šajos darbos bija iesaistīti vairāk nekā seši tūkstoši Latvijas iedzīvotāju.
2016. gadā Ukrainā tika atzīmēti trīsdesmit gadi, kopš notika šī milzīgā traģēdija. Atbrauca eksprezidents, savulaik katastrofas seku likvidators Valdis Zatlers. Viņš sēdēja svinīgās sanāksmes prezidijā kopā ar Ukrainas eksprezidentu Kravčuku. Pasaulē lielu interesi par Černobiļas katastrofu ir izraisījusi amerikāņu filma “Černobiļa”. Ukraiņi cenšas šos interesi pavērst tūrisma virzienā. Arī es esmu bijis ekskursijā Černobiļā. Laiks iet, un tiem jauniešiem, kas tagad dzīvo Ukrainā, Černobiļa nav nekas personisks. Latvijas vēstniecība Ukrainā gan ir īpaša ar to, ka pastāvīgi uztur interesi par šo traģēdiju. 1986. gadā, kad pēc AES ceturtā bloka avārijas cilvēkus evakuēja no enerģētiķu pilsētiņas Pripetes (tā atradās radioaktīvi piesārņotajā trīsdesmit kilometru zonā), ātri vien septiņdesmit kilometru attālumā no Černobiļas AES tika uzcelta pilsēta Slavutiča. No turienes vēl joprojām brauc darbinieki, kas strādā Černobiļā. Savulaik Slavutičas celtniecībā piedalījās “brālīgo padomju republiku” celtnieki. Pilsētā ir Rīgas, Tallinas iela, kā arī bērnudārzs “Mārīte”, kura darbiniekus un bērnus Latvijas vēstniecība katru gadu brauc sveikt Ziemassvētkos.
– Tūrisms starp Ukrainu un Latviju ir attīstījies sekmīgi?
Pirms 1991. gada latvieši brauca uz Karpatiem, Krimu. Atguvuši valsts neatkarību, steidzām apskatīt pasauli. Tāpat ir ukraiņiem. Visai maz viņi brauc atpūsties uz Jūrmalu, bet tā vietā ceļo uz Grieķiju vai Turciju. Reiz Latvijas Goda konsuls Černovcos (pilsēta atrodas pie Rumānijas robežas) man kā joku stāstīja, ka 80. gadu sākumā viņš sastrīdējies ar sievu un izdomājis, ka kaut kur jāaizlido. Aizgājis uz Černovcu lidostu un aizlidojis uz Rīgu. Tagad tāda tieša reisa vairs nav. Tomēr tūrisms starp Ukrainu un Latviju attīstās. To sekmējis arī bezvīzu režīms Ukrainai ar ES. 2015. gadā, kad sāku strādāt Kijevā, pie Latvijas vēstniecības stāvēja daudz cilvēku, kuri gaidīja vīzas. Pēc tam vairs tās nebija vajadzīgas – nopērc biļeti un brauc! Vēl svarīgi, ka Latvijā vairāk nekā divi procenti valsts iedzīvotāju ir ukraiņi – tā ir dzīvā saite ar Ukrainu. Pirms “Covid-19” krīzes starp Kijevu un Rīgu bija pieci seši avioreisi dienā un lidmašīnas bija pilnas. Lidoja gan “AirBaltic”, gan Ukrainas nacionālā aviokompānija. Tas gan saistās arī ar to, ka kopš konflikta sākuma 2014. gadā starp Ukrainu un Krieviju ir slēgta aviosatiksme un Rīgas lidostu ukraiņi izmantoja tranzītlidojumiem.
– Ukrainas un Krievijas attiecību saasinājums 2014. gadā paaudzei, kas piedzīvojusi padomju laikus, bija ļoti negaidīts. Nesaprotami, kā izcēlās karš starp brāļu tautām un kā varēja notikt tā, ka Krievija ir okupējusi apmēram desmito daļu Ukrainas teritorijas. Latvija ir atbalstījusi Ukrainas neatkarības cīņu, un tomēr – cik ilgtspējīga ir Ukrainas neatkarība? Zināms, ka dabas resursiem bagātajā un autoritārajā Krievijā daudzi iedzīvotāji dzīvo pārticīgāk nekā demokrātiskajā Ukrainā. Vai tas nav drauds tās neatkarībai?
Ne jau viss ir izvērtējams algās un ienākumos. Konflikts, kas 2014. gadā sākās ar Krieviju, vēl aizvien ir ļoti ass. Ukraiņu patriotiem Krimas aneksija ir nacionālā trauma. Esmu ticies ar daudziem Krimas tatāriem, kas tagad dzīvo Kijevā. Viņi ir pārliecināti, ka Krimā, kad to ir anektējusi Krievija, viņiem dzīvot nav iespējams. Donbasā, kur biju aizbraucis šogad janvārī, it kā nav nekāda pamata konfliktam. Abās frontes pusēs dzīvo tie paši ukraiņi, ir sašķeltas ģimenes. Taču krievi ukraiņiem vairs nav brāļi kā agrāk. Ap pusotra miljona ukraiņu ir emigrējuši no Donbasa uz citiem valsts rajoniem. Ir aizbraukuši uzņēmēji, inteliģence, veselas augstskolas. Cilvēki neredzēja nākotni savai palikšanai okupētajās Luhanskas un Doņeckas teritorijās.
Katrai nācijai ir sava identitāte un pašapziņa. Padomju Savienības laikos Ukraina un Baltkrievija ir bijušas rusificētākās padomju republikas, tradīcijas un valoda tika nīcināta. Kopš 2014. gada ukraiņu nacionālā identitāte ir ļoti nostiprinājusies. Nostiprinājusies arī ukraiņu valoda. Kaut gan ukraiņu politiķi savā starpā bieži vien runā krieviski, publiski viņi runā tikai ukrainiski. Daudz grāmatu ir nodrukāts ukraiņu valodā. Tāpat Ukrainas pareizticīgās baznīcas atdalīšanās no Maskavas. Tagad Ukrainā ir divas pareizticīgās baznīcas – viena Maskavai pakļautā un otra – neatkarīgā. Pat gāzi Ukraina kopš 2015. gada vairs nepērk pa tiešo no Krievijas, bet pastarpināti caur Slovākiju, Poliju un Ungāriju.
Domājot par vēsturiskajām paralēlēm ar Latviju, Baltijas valstīm, var teikt, ka mēs, 1991. gadā atgūstot valsts neatkarību, labi apzinājāmies, kas mēs esam. 1995. gadā ļoti loģisks bija Saeimas lēmums, ka mums ir nepieciešams integrēties ES un NATO. Ukrainā jautājums par to, kas mēs esam, 90. gados vēl nebija tik skaidri atbildēts. Ukrainā reģioni ir ļoti dažādi, viena daļa vēsturiski bijusi saistīta ar Austroungāriju, otra – ar Krieviju. Arī ukraiņu valodas lietojums Harkovā un Ļvovā ļoti atšķiras. Šī neskaidrība par to, kas mēs esam, Ukrainai neļāva strauji attīstīties. Taču pienāca 2014. gads, un tā balansēšanas daudzvektoru politika beidzās. Kopš 2019. gada Ukrainas konstitūcijā ir noteikts virziens uz valsts pievienošanos ES un NATO. Starpība starp Ukrainu un Baltijas valstīm politiskās attīstības ceļā ir 20–25 gadi.
– Kad Krievijas un Ukrainas konflikts varētu izlīdzināties?
Konflikts ir ļoti nopietns, un pasaulē ir daudz piemēru, kad konflikti pastāv ļoti ilgi. Starp armēņiem un azerbaidžāņiem tas turpinās jau ilgi. Domāju, ka arī Krievijas un Ukrainas konfliktam nav vienkārša risinājuma.
– Kādas, jūsuprāt, ir prognozes par Ukrainas iestāšanos ES?
Spekulēt, kad tas notiks, negribu. 2004. gadā, kad Latvija iestājās ES, šī savienība bija citāda. Tagad ES plosa daudz iekšēju pretrunu un arī ES dalībvalstīs vēlme savienību paplašināt ir mazāka. Taču, ieviešot Ukrainā ES normas, viņu likumdošana, biznesa vide kļūst sakārtotāka un labvēlīgāka gan mums, gan pašiem ukraiņiem. Ja mums ir vienotas vērtības un standarti, varam sekmīgāk attīstīties. Jāņem gan vērā arī tas, ka, par spīti konfliktam ar Krieviju, ir vēl daudz ukraiņu, kas savu ārpolitisko redzējumu pirmkārt saista ar sakariem ar Krieviju. Tomēr, jau trīsdesmit gadu Ukrainas valstij pastāvot atsevišķi, tās valstiskums nostiprinās. Cilvēki pie tā pierod.
– Pirms pieciem gadiem bija mēģinājums Ukrainas konfliktu ar Krieviju atrisināt, Baltkrievijas galvaspilsētā Minskā noslēdzot vienošanos, ko parakstīja ne tikai Ukrainas un Krievijas, bet arī Vācijas un Francijas līderi. Kopš augusta pati Minska ir kļuvusi ne vairs par stabilitātes un miera, bet gan brīvības cīņu simbolu.
Mūsu izpratnē Minskas vienošanās galējā izpilde būtu Donbasa atdošana Ukrainai. Turpretī Krievija Minskas vienošanās punktus traktē atšķirīgi, tādēļ lielu panākumu tās izpildē nav. Taču mēģinājums saglabāt pamieru joprojām ir aktuāls. Apmēram divus mēnešus apšaudes Donbasā ir samazinājušās. Saskaņā ar ANO aplēsēm kopš 2014. gada abās karojošajās pusēs kopā gājuši bojā ap 13–14 tūkstoši cilvēku. Ir psiholoģiski smagi, kad tu ieslēdz TV ziņas un tajās ir ziņu sižeti par kaujām un bojāgājušajiem. Ukrainas mērķis ir atjaunot teritoriālo integritāti un pašiem lemt savu likteni, turpretī Krievijas ārpolitiskais stratēģiskais skatījums ir cieši piesaistīt gan Ukrainu, gan arī Baltkrieviju. Krievijas impēriskās ambīcijas ir pretrunā ar vēlēšanos nostiprināt Ukrainas valstiskumu.
– Kādu saskatāt politiskās situācijas attīstību Baltkrievijā?
Var diskutēt par to, kas Baltkrieviju novedis līdz šādai situācijai. Taču domāju, ka pārmaiņas šajā valstī ir nobriedušas. Katru dienu tur notiek solidaritātes akcijas, svētdienās galvaspilsētā Minskā ielās iziet vairāk nekā simt tūkstoši. Tas pierāda, ka Lukašenko varas modelis īsti nefunkcionē. Jaunatnei vērtības ir citas. Vislabākais situācijas risinājums būtu sabiedrības un varas dialogs, meklējot izejas punktus, kā dzīvot tālāk. Ja valdība turpinās balstīties uz brutālo spēku, tā varbūt var kādu laiku noturēties. 1981. gadā Polijā diktators Jaruzeļskis apspieda protesta kustību. Ar ko tas viss beidzās? Vienalga 1989. gadā komunisti Polijā aizgāja uz neatgriešanos. Ar brutālu spēku varu iespējams noturēt, taču ne ļoti ilgi.
– Tiešām domājat, ka Baltkrievijā Lukašenko spēj runāt ar protestējošo sabiedrību?
Neviena valsts nevar pastāvēt kaut kā atsevišķi. Baltkrievija atrodas Eiropas centrā. Pie Brestas jāpārpeld pāri upei, un tu jau esi Polijā. Novembra sākumā beidzas Lukašenko iepriekšējās vēlēšanās piešķirtās prezidenta pilnvaras. No tā laika viņš ES valstu sapratnē kļūst par kaut kādu pašpasludināto valsts prezidentu, visi politiskie kontakti ar ES valstīm tiek iesaldēti. Taču mēs esam ieinteresēti ekonomiskā attīstībā un sadarbībā, ir 21. gadsimts…
– Kā vērtējat Latvijas tēlu pasaules acīs. Ārlietu ministrija ārzemju viesus parasti ved uz Okupācijas muzeju, nevis tautas sasniegumu izstādi, kādas mūsdienās nemaz nav. Vai neizskatāmies pēc cietējiem?
Ja paskatāmies uz pasaules fona, Latvija ir bagāta valsts – pirmajā piecdesmitniekā starp divsimt pasaules valstīm. Ja skatāmies uz ES fona, tad nabadzīga. Atpaliekam arī no Lietuvas un Igaunijas. Taču Rīgā un arī Jelgavā jau redz indiešu studentus. Es nesaku, ka viss ir perfekti, bet viņi nedomā, ka šeit ir slikta dzīvošana. Ja saliekam lietas kopā, nav katastrofāli, augam lēnītēm uz augšu.
Juris Poikāns
■ Dzimis 1974. gadā Rīgā
■ No 1976. līdz 90. gadu sākumam dzīvojis Jelgavā
■ Absolvējis Jelgavas 1. ģimnāziju (tagad Tehnoloģiju vidusskola)
■ 1999. gadā ieguvis sociālo zinātņu maģistra grādu Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē
■ Papildinājis izglītību Oksfordas Universitātē Lielbritānijā, Diplomātiskajā akadēmijā Islamabadā Pakistānā, kā arī kursos ASV un Zviedrijā
■ Diplomātiskajā dienestā strādājis Krievijā, Baltkrievijā, ASV, veicis atbildīgus pienākumus Latvijas Ārlietu ministrijā, vēstnieka amatā dienējis Slovēnijā un Ukrainā, kur strādā arī patlaban
■ Svešvalodas – angļu, krievu, kā arī slovēņu, ukraiņu un franču (sarunvalodas līmenī)
■ Apbalvots ar Latvijas Republikas Ministru kabineta Atzinības rakstu
