Ne mesas, ne rekviēmi, ne «Stabat Mater», bet divi Koncerti un skaņdarbs, tapis kinofilmas iespaidā, – tāda būs Jelgavas kamerorķestra un Mūzikas vidusskolas stīgu orķestra koncerta «Ticība, Cerība, Mīlestība» programma, ko Jelgavas kultūras namā augstvērtīgas mūzikas cienītāji varēs baudīt 28. martā pulksten 16. Lieldienu laikam (tāpat kā valsts svētkiem, Pilsētas svētkiem vai kādiem citiem svarīgiem notikumiem) veltīti koncerti, ko diriģents Aigars Meri praktiski katru gadu gatavo jelgavniekiem, kļuvuši par labu tradīciju. Tradīcija ir arī tā, ka tajos ne pārāk bieži skan tradicionāli un labi pazīstami skaņdarbi. Esam radināti gan pie Latvijas pirmatskaņojumiem, gan citām ne tik bieži klausāmām «ekstrām».
Šoreiz nebūs nopietnās mūzikas koncertu programmās parasti praktizētā klasikas un mūsdienu mūzikas salikuma. Visi skaņdarbi tapuši tūkstošgades mijai pietuvinātā laikā, bet, šķiet, neviens nepieder to muzikālo eksperimentu kategorijai, kurās komponisti grib spīdēt ar savu māku ikvienu vienkāršu lietu padarīt pēc iespējas sarežģītāku un paniski bēg no mazākās norādes uz melodijas klātesamību.Kāpēc tāda skaņdarbu un solistu izvēle, «Ziņas» jautāja koncerta mākslinieciskajam vadītājam Aigaram Meri.
– Ar Džona Tavenera mūziku tev (un solistam Maksimam Beitānam) noteikti nav pirmā sastapšanās.
Jā, pirms pirms diviem gadiem Latvijas Nacionālās operas kora koncertā līdzās citiem skaņdarbiem programmas otrajā daļā tika atskaņots arī (starp citu, toreiz pavisam nesen mirušā Džona Tavenera (1944–2013)) «Svjati» ar Maksima Beitāna čella solo.
– Kas ir «The Protecting Veil», ko kopā ar Maksimu Otrajās Lieldienās atskaņosiet Jelgavā?
Korporācija BBC 1989. gadā pasūtīja seram Džonam Taveneram skaņdarbu atskaņojumam Henrija Vuda Promenādes koncertu sērijā. «The Protecting Veil» pirmo reizi atskaņoja 1989. gada 4. septembrī Karaliskajā Albertholā Londonā čellists Stīvens Iserliss un BBC simfoniskais orķestris Olivera Knussena vadībā.
Bet es nepastāstīšu labāk par pašu seru Taveneru:
«Dievmātes Sargājošā plīvura svētki Pareizticīgo baznīcā tika izveidoti, lai svinētu Viņas brīnumaino parādīšanos Vlahernas ciemata dievnamā Konstantinopolē 10. gadsimta sākumā, kad grieķi tika pakļauti saracēņu uzbrukumiem. Dievmātes plīvurs tika pārklāts kā sargājošs vairogs pār kristiešiem (grieķiem). Vīzijas iedvesmoti, grieķi izturēja sarecēņu uzbrukumu, devās pretuzbrukumā, pārrāva aplenkumu un padzina ienaidniekus.
Es vēlējos radīt skanisku svētbildi vai vēl precīzāk – kokgriezuma ikonu skaņā. Čella solo izmantojot kā «birsti», kura attīra senu koka grebumu no gadsimtiem senas putekļu kārtas.
Skaņdarbu caurstrāvo grieķu Pareizticīgās baznīcas dziedājumu stilistika, tas ir ar ģeometrisku uzbūvi un tomēr meditatīvs raksturā. Tas darīts apzināti – tikai šādi es spēju atklāt Dievmātes kosmisko varenību un spēku. Dievmāte skaņdarba gaitā ir raksturota ar čella solo – tas caurvij skaņdarbu. Stīgu instrumentu orķestris ir kā gigantiska atbalss Dievmātes mūžīgajai dziesmai.
Skaņdarbam ir astoņas daļas – gluži kā bizantiešu skaņurindā, kurā ir astoņi toņi. Katrs no toņiem (daļām) simbolizē kādu notikumu: 2. daļa – Dievmātes dzimšana, 3. daļa – Marijas pasludināšanas diena, 4. daļa – Iemiesošanās, 5. daļa – Dievmātes raudas pie krusta, 6. daļa – Augšāmcelšanās, 7. daļa – Dievmātes svētīšana, 1. un 8. daļa – Dievmātes kosmiskā skaistuma un varenības apliecinājums pār sagrauto pasauli. Skaņdarbu noslēdz Dievmātes asaru attēlojums mūzikā.»
– Līdzās šādam garīgi piesātinātam skaņdarbam programmā iekļauts Astora Pjacollas Koncerts bandoneonam un stīgu orķestrim. Atslodzei? Un ko nozīmē nosaukums «Aconcagua»?
Vienmēr esmu uzskatījis, ka Lieldienās pārdzīvojam tādas gaišās skumjas, pēc kurām seko svētki un prieks. Vienīgi nepiekrītu par to atslodzi tīri muzikālā ziņā, jo «Aconcagua» ir Andu kalnu augstākā virsotne, un Pjacollas producents esot ieteicis šādu nosaukumu ar domu, ka tieši šis skaņdarbs ir komponista daiļrades augstākā virsotne.
– Bandoneons – tas ir viens no harmoniku tipiem? Vai to speciāli vedīs uz šo koncertu, jo diez vai Jelgavā tāds ir?
Bandoneons ir akordeona paveids, ko tālajā 1840. gadā izgudroja Heinrihs Bands. Ar emigrācijas vilni instruments no Eiropas nokļuva Dienvidamerikā, kur ieguva lielu popularitāti. Instrumentam ir vairāki modeļi, bet Argentīnā izmanto 71 pogu instrumentu. Koncertam Jelgavā bandoneona solopartijai Inita Āboliņa no «Lauku muzikantiem» izveidojusi pārlikumu, lai to varētu atskaņot uz akordeona.
– Vai tā nav pirmā reize, kad sadarbojies ar šīs nozares (kā «Lauku muzikanti») mūziķiem?
Inita Āboliņa ir izcila akordeoniste, viņa ir arī Latvijas Nacionālās operas un baleta bibliotekāre, ieguvusi Lielo mūzikas balvu par dalību izrādē «Cantando y Amando», regulāri piedalās operu un baletu izrādēs, dažādos kamermūzikas projektos. «Lauku muzikanti» ir tikai aisberga redzamā daļa…
– Ar Giju Kančeli tev arī nav pirmā sastapšanās – esi pat Jelgavā spēlējis «Simi» kopā ar Maksimu Beitānu. Ko nozīmē «A Little Daneliade»? Daneliade – tas ir vietas nosaukums vai varbūt gruzīnu deja?
«A Little Daneliade» ir veltīts slavenajam gruzīnu kinorežisoram Georgijam Danelijam un ne mazāk slavenajam vijolniekam Gidonam Krēmeram. Skaņdarbs sarakstīts 2000. gadā, un tam par pamatu ir mūzika no Danelijas režisētās kinofilmas «Kin-dza- dza». Kad Danelijam jautāja, par ko īsti ir šī filma, režisors atbildēja: «… par mūsu ilgām pēc patiesa krietnuma…» Savukārt mūzikas autors ir teicis šādi: «A Little Daneliade» man ir īpaši tuva, jo ar šo skaņdarbu es atklāju, ka ne vienmēr asaras pārpludina manu mūziku, esmu spējīgs arī pasmaidīt.»
– Maksims Beitāns un pianists Mārtiņš Zilberts (tāpat kā koncerta vadītāja muzikoloģe Liene Jakovļeva) ir tavi seni partneri. Par Initu Āboliņu tikko pastāstīji. Kā solistu sarakstā iekļuva vijolnieks Ivars Brīnums?
Ivars Brīnums ir Jelgavas kamerorķestra pirmo vijoļu grupas koncertmeistars. Reiz viņš man piedāvāja kopīgi atskaņot Toma Šārpa džeza svītu, tomēr dažādu iemeslu dēļ nesanāca šo ideju realizēt. Kad koncerta programmā iekļāvu «A Little Daneliade», nolēmu solistu no malas nemeklēt un vērsos pie Ivara ar šo piedāvājumu. Man par lielu prieku viņš to pieņēma.
