Pēc Labklājības ministrijas iniciatīvas uz 256 lappusēm veiktais pētījums par dzimumu līdztiesības aspektiem mani rosina uz pārdomām.
Pēc Labklājības ministrijas iniciatīvas uz 256 lappusēm veiktais pētījums par dzimumu līdztiesības aspektiem mani rosina uz pārdomām. Piemēram, lasot pa diagonāli un izlases veidā šo biezo sējumu, uzmanību saistīja, piemēram, teikums: “Latvijas Nacionālais rīcības plāns atzīst, ka pašreiz valdības rokās nav pietiekošu instrumentu, ar kuriem panākt dzimumu līdztiesības faktisku, nevis formālu īstenošanu.” “Formāla īstenošana” ir neīstenošana.
Mans vērojums nav unikāls. Daudzi piekritīs, ka netieša dzimumu diskriminācija sākas ja ne ģimenēs, kur mājas pienākumu sadale tradicionāli ir nesabalansēta, tad noteikti skolās, kur zēnus māca galvenokārt skolotājas. Un te nu varam runāt par abpusgriezīgu zobenu. Secinājums – diskriminācija ir traģisks vārds. Smags. Un attiecas uz abiem dzimumiem. Tikai netiešās diskriminācijas veidi ir atšķirīgi.
Nez kāpēc, par dzimumu līdztiesību runājot, vairāk slejamies domāt par sieviešu līdztiesības jautājumiem. Lieliski. Latvija bija viena no pirmajām valstīm, kurā balss tiesības vēlēšanās ieguva sievietes. Mūsu sievietes ir skaistas, koptas, izdarīgas. Viņām tas dažreiz jāspēj “pāri lūpai”.
Bet varbūt ir laiks pievērst uzmanību mazo zēnu un pusaudžu diskriminācijai? Ja jau mums šis vārds tā tīk.
Nu jau labu laiku saprotam, ka sieviešu un vīriešu fizioloģija, fizioloģiskās funkcijas atšķiras un ka atšķirīga ir arī domāšana. Bet domāšanas atšķirības nenozīmē intelekta atšķirības. Iespējams, var teikt – domāšanai var būt un parasti arī ir dzimuma īpatnības, bet intelektam – ne.
Vīrišķība un sievišķība ir vērtība. Tā būtu jāattīsta visa mūža garumā. Bet skolās, kur konsekventi viss ir sieviešu rokās, zēni tiek audzināti pēc tā paša principa kā meitenes. Nav jābrīnās, ka zēni mācās sliktāk, biežāk pamet skolu. Viņiem ir apnicis “vecmāmiņu uzlidojums” no rīta līdz vakaram skolā, mājās, uz ielas.
Tāpēc, runājot par sieviešu diskrimināciju, jāatceras, ka tie, kas nabaga sievietes “diskriminē”, ir vīrieši, kurus viņas pašas audzinājušas.
Vēlāk viņi atspēlējas – sagrābj varu, apprec sievietes (nav jābrīnās, ka arvien biežāk vīrietis prec vīrieti), strādā savā biznesā un vairs nerēķinās ar nogurdinošo, visur galveno, visur aktīvo sievieti.
Bet sieviete ir aktīva, jo vismaz vienam jāuzņemas atbildība par bērniem, māju, skolu. Tāpēc ir labi, ja blakus dažādiem pētījumiem par sieviešu diskrimināciju parādās arī pētījums “Tētis mājās”, kurā izzinātas Latvijas vīrieša iespējas. Nav noslēpums, ka viņi biežāk strādā “kaktu darbus”, lai nopelnītu sev un ģimenei iztiku. Nav noslēpums, ka viņi agrāk mirst, vairāk dzer un mazāk runā.
Bet dzīvnieku pasaulē par vienu mātīti sacenšas daudz vīrišķo. Latvijā ir otrādi. Ņemot vērā, ka zēnu dzimst mazliet vairāk par meitenēm, jājautā, kāpēc vīriešu ir mazāk. Varbūt tās ir netiešās diskriminācijas sekas? Bet tas diezgan tieši attiecas uz sociālās drošības jautājumiem.
