Pagājušā gadsimta 70. gados pasaulē ieroču bija saražots tik daudz, ka zemeslodi varētu iznīcināt vairākkārt. Visdrīzāk cilvēces pašsaglabāšanās instinkta garā sākās process, ko starptautiski apzīmēja ar franču vārdu «detente» – saspīlējuma mazinājums starp Austrumiem un Rietumiem. Tādējādi kaut mazliet pacēlās pēc Otrā pasaules kara novilktais un arī uz Latvijas starptautisko izolāciju vērstais «dzelzs priekškars». Šķiet, visjūtamāk cilvēcisko strāvojumu apmaiņa starp Rietumiem un Austrumiem notika popmūzikā, kas izplatījās arī radioviļņos. Mēdz teikt, ka 60. gados Lielbritānijā tapusī grupa «Beatles», ko pazina visā pasaulē, novērsa trešo pasaules karu. Pēc «bītliem» nāca Elviss Preslijs, Eltons Džons, «Queen», «Deep Purple», «Led Zeppelin», «Boney M», vesela plejāde grupu un izpildītāju, kurus Latvijas Televīzijā un radio atskaņoja varbūt pusstundu nedēļā, bet Latvijā translētajā Maskavas radio un televīzijā – ne tik. Taču jaunā paaudze, kurai vēlāk bija lemts piedzīvot lielās 90. gadu pārmaiņas, dažnedažādos ceļos centās tikt pie Rietumu mūzikas ierakstiem. Zēni audzēja garus matus, izvairījās no Padomju Savienībā obligātā militārā dienesta, centās būt kaut cik brīvi cilvēki.
Iedvesmojas no «Queen»
Jelgavnieks Aivars Rokjānis, kurš 1976. gadā mācījās 2. kursā Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas «automobilistos» (tagad LLU Tehniskā fakultāte), tolaik mūziku bija nolicis malā. Puisis studēja par inženieri. Tas, ka viņš līdz tam bija beidzis mežraga klasi Jelgavas bērnu mūzikas skolā, spēlējis Jelgavas 2. vidusskolas pūtēju orķestrī, palika arvien tālākā plānā. Tomēr ģimenē valdošā muzikālā gaume darīja savu. Tēvs Broņislavs Rokjānis, LLU Meža fakultātes profesors, ģimenei iegādājās tiem laikiem labāko Rīgas Radio rūpnīcas ražojumu – radiolu «Simfonija». Aivars piebilst, ka tā maksāja 397 rubļus. Tāda mēnešalga tolaik bija vienīgi labiem strādniekiem. Inženieriem un profesoriem sanāca mazāk. Taču Rokjāņu ģimenē mūzikas klausīšanās bija kas īpašs, un tāds tēriņš bija tēvam pieņemams.
«Tad kādu dienu ciemos atnāca mans kursabiedrs rīdzinieks Gvido Janēvičs. Viņš bija paņēmis līdzi no ārzemēm atsūtītu skaņuplati, ko gribēja uz «Simfonijas» noklausīties. Tā bija «Queen» «Nakts opera». Ieraksts 32 balsīs… Es biju autā. Tas bija āķis lūpā,» atceras Aivars. Gribējies, lai draugs nes ierakstus vēl un vēl. Tā radās doma par diskotēku – veidu, kā ar šo mūziku iepazīstināt arī citus jauniešus.
Tolaik LLA Lauksaimniecības mehanizācijas fakultātē darbojās vokāli instrumentālais ansamblis, kuram bija skaņu aparatūra. Tādēļ pirmās diskotēkas veidotājs bija arī 2. kursa students Aleksandrs Semjonovs, kas ansamblī spēlēja soloģitāru. Pirmā uzstāšanās bija 1977. gada 20. aprīlī, tajā piedalījās arī jelgavnieks Aigars Feldmanis, kas ar apskaņošanas iekārtām turpina nodarboties arī mūsdienās.
Gvido Janēvičs brīvi tulkoja no angļu valodas, kas bija svarīgi, lai iegūtu informāciju un publikai varētu pastāstīt par ansambļiem, kuru mūzika diskotēkā tika atskaņota. Aivars Rokjānis atceras, ka toreizējā Studentu kluba vadītāja teātra zinātniece un aktrise Janīna Brance nokārtoja Viļa Lāča bibliotēkā atļauju, ar kuru diskotēkas vadītājiem bija pieejams vienīgais eksemplārs popmūzikai veltītajam žurnālam «Melody Maker», ko varēja saņemt tikai Rīgā lasītavā uz vietas.
Ārzemju plates – uz pāris stundām
Diskotēku lieta Lauksaimniecības mehanizācijas fakultātē jeb «mehos» kļuva populāra. 1977. gadā «mehos» pat bija divas diskotēkas. Paralēli Aivaram Rokjāņa un Gvido Janēviča diskžokeju grupai attīstījās grupa, ko vadīja tagadējais uzņēmējs Jānis Anspoks. «Gadījās tā, ka sanāca pilna zāle ar cilvēkiem un pēdējā brīdī sadega no vokāli instrumentālā ansambļa aizlienētais skaņas pastiprinātājs. Pēc tās reizes nolēmām abas grupas apvienot. Janka ar puišiem paši būvēja skaņu iekārtas un pastiprinātājus,» stāsta Aivars. Viņš piebilst, ka Jāņa kolēģis Ints Klismets pat bija uzbūvējis īpašu magnetofonu, ar kuru momentāni varēja pārbaudīt no platēm uz lentām pārrakstītā materiāla kvalitāti. «Tas bija svarīgi, jo ārzemju plates mums dažkārt iedeva uz pāris stundām. Tas bija sava veida bizness,» stāsta Aivars. Viens no avotiem, kas puslegāli «mehiem» piegādāja šīs plates, bija jelgavnieks Guntars Cedriņš. Viņš tās saņēma no radiem ārzemēs un «mehiem» piedāvāja tikko atsūtītas plates, uz kurām nebija ne mazāko skrāpējumu. «Svarīgi bija arī tas, ka Aivaram māte strādāja pilsētas partijas komitejā – tas mazināja dažādu ideoloģisko pieskatītāju dedzību,» stāsta Jānis Anspoks. Viņš vēl tagad satiekot agrākos studiju biedrus, kuriem šī pieskatīšana, visticamāk, bija priekšniecības uzdota, taču, viņaprāt, arī šie cilvēki dzīvoja rokmūzikā un viņus piesedza.
Par savu motivāciju pievērsties diskotēku vadīšanai Jānis teic, ka viņu interesējis viss jaunais. «Tolaik vēl izaicinājums bija tas, ka neko no nepieciešamā nevarēja nopirkt. Pašiem vajadzēja attīstīt savu tehnisko jaunradi, lai skaņas kvalitāte būtu pieņemama. Tagad visu var nopirkt. Piemēram, virs futbola laukuma viens prožektors, kas atkarībā no dienas gaismas automātiski regulējas, maksā sešus tūkstošus eiro. Samaksā, un galva nesāp. Tolaik vajadzēja gudrot pašiem,» saka Jānis.
Savukārt Aivars piebilst, ka starptautiskās atbruņošanās laikā Padomju Savienībā parādījās kvalitatīva aparatūra, ko ražoja militārās rūpnīcas, kurām bija uzdots kaut ko ražot arī civilām vajadzībām. Tikai, protams, bija vajadzīgas zināšanas, ko pirkt.
Diskotēkas nosaukums rodas no «Diska metēja»
Svarīgi bija diskotēkai izgudrot nosaukumu. «Sākumā domājām, ka varētu saukties «Q» – pirmais burts no grupas «Queen». Tas bija galīgi garām! Tad viens no diskotēkas apmeklētājiem ieteica «Diskobolu». Nosaukums ņemts no 5. gadsimta pirms mūsu ēras antīkās mākslas – sengrieķu tēlnieka Mirona statujas «Diska metējs». Diskotēkas dalībnieks toreiz teica, ka pie mums ir daudz cilvēku un tik karsts, ka gribētos līdzīgi sengrieķu sportistiem mesties plikam un ka mēs arī zināmā mērā sviežam diskus jeb izplatām skaņuplašu ierakstus,» atminas Aivars Rokjānis.
«Diskobolā» iesaistījās vairāki «mehu» puiši, arī vēlākais «Latvenergo» šefs Kārlis Miķelsons. Diemžēl saistībā ar korupcijas skandāliem viņš zaudējis savu reputāciju sabiedrībā, taču «Diskobola» vēsturē palicis kā spējīgs, izdarīgs jauneklis no klasiskās mūzikas tradīcijām bagātas ģimenes. Diskotēkas vadīt viņš brauca arī no savas pirmās inženiera darbavietas Bauskā. Materiālus par grupām un mūziķiem «Diskobolam» tulkoja arī LLA Svešvalodu katedras pasniedzējas Daina Grasmane un Larisa Maļinovska.
Diskžokejs bija arī tagad pazīstamais filozofs žurnāla «Rīgas Laiks» izdevējs Ilmārs Šlāpins un tagadējais vīnzinis Einars Zalcmanis, kā arī Ints Indriksons. Aivars Rokjānis atceras, ka Ilmārs bijis «kluss, mierīgs, ļoti dziļš puika», kas smagi pārdzīvojis neveiksmi mīlestībā un arī diskotēku vadītāju skatē. Jūtu uzplūdā Ilmārs aizgāja uz Kara komisariātu un pieteicās dienestam Afganistānā. «Ilmārs bija gudrs, nekur tālāk par Kabulas štābu viņu neaizsūtīja, un viņš laimīgi atgriezās,» Aivars ar smaidu atceras vēstules, ko viens otram tolaik rakstījuši. Tajos gados «Diskobola» diskotēku skaits svārstījās no trīsdesmit līdz piecdesmit, tā studentiem un jaunajiem inženieriem bija arī iespēja piepelnīties.
Diskotēku kustība izvērsās arī citviet Latvijā – Rīgā slavens bija Poligrāfiķu klubs, Kuldīgā – «Ventas dzirkstis». No pazīstamākajiem dīdžejiem var minēt ārstu Arvīdu Mūrnieku, kurš 80. gados jau Latvijas Radio vadīja programmu «Būsim pazīstami!». Darbojās tagad pazīstamie brālēni Jānis Šipkēvics, Ainars Mielavs, Arvīds Babris, vēlākais televīzijas raidījumu vadītājs Ēriks Niedra. Jelgavā «Diskobols» bija vienīgā diskotēka, kas piedalījās skatēs. Tās veidotāji paši sevi uzskatīja par kultūras darbiniekiem.
Nepatikšanas ar policiju
Piepeši kādu nakti 1981. gadā Jelgavā, Puškina prospektā (tagadējā Akadēmijas ielā), uz degvielas uzpildes stacijas sienas parādījās uzraksts «Nāvi Vosam». Augusts Voss bija Latvijas kompartijas Centrālās Komitejas pirmais sekretārs, ar viņa vārdu saistījās kārtība, ka Latvijas lauksaimnieku saražotais tika vests uz Krievijas lielajām pilsētām un Latvijā pārtikas veikalos bija pustukši plaukti. Uzraksts uz degvielas uzpildes stacijas sienas bija krievu valodā. Iespējams, tas nebija «latviešu nacionālistu» darbs, taču šī notikuma sekas bija tādas, ka pilsētas partijas komitejas darbiniecei Aivara mātei Lonijai Rokjānei bija amats jāatstāj. Turpmāk viņa strādāja Grāmatu draugu biedrībā.
1982. gadā «Diskobolam» sanāca nepatikšanas ar policiju. Aivars Rokjānis stāsta, ka pēc tolaik oficiāli apstiprinātās takses diskotēkas vadītājs ar augstāko tarifikāciju par viena vakara darbu varēja saņemt trīs rubļus un 54 kapeikas. Reāli tādos izcenojumos nevarēja iekļauties, jo viens skaņu lentas ritulis jau maksāja četrus rubļus un desmit kapeikas. Policisti atrada, ka nelegāli LLA Izdevniecības daļā uz rotaprinta, kas paredzēts mācību materiālu iespiešanai, tiek drukātas diskotēkas biļetes. «Mūs izglāba tēvs, kuram bija daudz draugu un paziņu, tostarp arī policijā,» stāsta Aivars. Tomēr 80. gadu vidū «Diskobolam» sava dzimšanas vieta – LLA Lauksaimniecības mehanizācijas fakultāte – bija jāatstāj, tas pārcēlās uz Jelgavas rajona kultūras namu, kur tā vadītāja Mārīte Pomarņevska «Diskobolu» pieņēmusi ar lielu labvēlību. Savukārt kultūras darbinieks Jānis Kurpnieks sabiedriskā kārtā ieviesis Latvijas diskotēku virsvadītāja amatu. Šis gods tika Aivaram Rokjānim.
Ieraksti Aivara bloknotā liecina, ka Jelgavas rajona kultūras namā «Diskobols», piemēram, 1987. gadā novadīja 62 diskotēkas. 80. gadu otrajā pusē tas veidoja kopīgas programmas ar skatuves māksliniekiem Ievu Akurateri, Voldemāru Šoriņu, Mārtiņu Braunu, Niku Matvejevu, Olgu Rajecku, Viktoru Zemgalu, arī baletdejotāju Zitu Ersu un rakstnieku Vladimiru Kaijaku. Jelgavas rajona Kultūras namā notika arī «Diskotēku mozaīkas», kurās piedalījās, piemēram, Zaļenieku Kultūras nama dīdžejs Uldis Neibergs, Kalnciema Būvmateriālu kombināta dīzdžejs, tagadējais Jelgavas novada pašvaldības izpilddirektors Ivars Romanovs, arī tālāki viesi no Rīgas, Dobeles, Saulkrastiem un citām vietām. «Diskobols» arī brauca ciemos, piemēram, kultūras namā «Draudzība» spēlēja Neredzīgo biedrības ballē, spēlēja skolu izlaidumos un žetonu vakaros, daudz tika izmantoti arī videomateriāli.
Beidzamie ieraksti Aivara Rokjāņa bloknotā ir no 1990. un 1991. gada sākuma. Tad «Diskobols» piedalījās Latvijas Kultūras fonda pasākumos, notika bērnu diskotēkas. Ir ieraksti arī par to, ka «Diskobola» prožektori tiek izmantoti Jelgavas pils Ziemassvētku ballēs, kas turpinās vēl mūsdienās.
Jānis Anspoks atzīst, ka viņam roks vēl aizvien ir tuvs, bet pasaulē rokmūzikas reitingi un arī pārdošanas apjomi ir kritušies. Jaunā paaudze labāk mūziku klausās austiņās. «Ļoti daudzi ir mainījuši savu dzīvesveidu, un diezgan neiespējami būtu diskotēkas rīkot no jauna.»
