Pārdomas raisoša bija atklātā diskusija par Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā, kas notika 2. februārī LLU aulā.
Pārdomas raisoša bija atklātā diskusija par Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā (ES), kas notika 2. februārī LLU aulā. Pārdomas tālab, ka diskusijas organizatori
bija patiesi parūpējušies, lai tā būtu saistoša.
Diskusijā piedalījās tādi sabiedrībā pazīstami cilvēki kā žurnālists un Eiropas Kustības Latvijā prezidents A.Dimants, publicists V.Lācis, politologs M.Ašmanis, politoloģe Ž.Ozoliņa un 1998. gada Eiropas cilvēks Latvijā E.B.Deksnis. Nepārprotami, šie dalībnieki ir gana respektabli, lai viņos ieklausītos.
Pirms diskusijas tika rādīta kvalitatīvi veidota videofilma, kurā tika apspēlēti «par» un «pret» argumenti attiecībā uz ES. Lai arī filma bija visai objektīva, taču dažviet bija manāms tās mērķis – jums jāizvēlas ES.
Diskusija bija radīta pēc principa: vieni aizstāv viedokli par to, ka Latvijā ir izdevīgi iestāties ES, savukārt otri – ka nav izdevīgi. Lai arī cik prominentas personas neatradās abās «ierakuma» pusēs, par galvas tiesu pārāki un ar krietni spēcīgāku argumentāciju bija tie, kas ir par ES (Deksnis, Ozoliņa un Dimants). Nevar apgalvot, ka eiroskeptiķu rokās nebija pāris spēcīgu pamatojumu. Taču vai nu oponentu spēcīgā atspēkošanas māksla, vai arī – atšķirībā no eiroskeptiķiem – zināmas konsekvences ievērošana ļāva iestāšanās atbalstītājiem būt pārliecinošākiem un ticamākiem. No eiroskeptiķiem vienīgais nopietnais diskutētājs bija politologs M.Ašmanis, kas kaut cik pamatoti centās pārliecināt klausītājus un oponentus par ES neizdevīgumu. Atklāti runājot, eiroskeptiķiem izkristalizējās tikai viens spēcīgs arguments, proti, ES Latvija zaudēs savu suverenitāti, par kuru tā ir tik neatlaidīgi cīnījusies. Šī nostādne patiesībā tā arī palika atvērta, jo bez oponentu «ar to ir jārēķinās visiem» nebija dzirdams neviens cits konstruktīvs atspēkojums. Turpretī otra ES pretinieka V.Lāča argumentācija vairāk atgādināja tukšu salmu kulšanu, kas aprobežojās ar emocionāliem un brīžiem aloģiskiem prātuļojumiem. Šķiet, neviens neapšaubīja viņa plašās zināšanas lietās, kas saistītas ar ES, tomēr aptuveni 70% sniegtās informācijas mēs varētu apzīmēt ar formulu H2O, tas ir, ūdens liešanu. Pamatoti daudzos ieinteresētajos klausītajos smieklu šaltis izraisīja tramīgā V.Lāča bezjēdzības. Piemēram, viens no, tā teikt, kulta faktiem, ko pazīstamais publicists neskaitāmas reizes atkārtoja un apspēlēja, bija latviešiem pazīstamā labdara Dž.Sorosa nopelšana. Sazin ko šis filantrops bija nodarījis Lācim attālā pagātnē, ka tagad viņš bija dažādi jāapsmej? Vienīgi nu nekādi no V.Lāča nevarēja skaidri saprast, kāds Sorosam sakars ar Latvijas iestāšanos ES. Laikam jau tā vairāk bija tāda kā publisku rēķinu kārtošana auditorijas priekšā. Taču, kā jau minēju, tieši V.Lācis izraisīja klausītājos vislielāko sajūsmu, ko viņš panāca ar savām apskaužamajām oratora dotībām. Ej nu sazini, vai diskusijas organizētāji, aicinot V.Lāci tajā piedalīties, apzināti rēķinājās ar to, ka respektablais publicists vairāk būs tāds kā šova veidotājs, kas pamatīgi izcelsies, piemēram, uz ES lietās pieredzējušā E.B.Dekšņa konstruktīvās, bezkaislīgās runas fona. Tajā tika uzsvērts, kālab Latvijai ES būtu izdevīga, kā prioritāti akcentējot ekonomisko un politisko drošību, kas ir kļuvusi par hrestomātisku ES atbalstītāju argumentu. Hrestomātija var kļūt garlaicīga, taču iestāšanās atbalstītāju populārzinātniskais veids, kādā informācija tika pasniegta, padarīja to interesantu.
Pēc diskusijas oponentu starpā bija dota iespēja simboliskai zāles diskusijai. Interesenti varēja uzdot viņiem aktuālos jautājumus. Plašas debates izraisīja jautājums par notikumiem Austrijā, kurai ES valstis ir piedraudējušas izmantot politiskas sankcijas, ja tā valdības koalīcijā iesaistīs radikāli labējo Brīvības partiju ar tās līderi J.Haideru priekšgalā. Šajā sakarā atkal jāmin varen runīgais V.Lācis, kas uzskatīja, ka tādējādi izpaužas ES negatīvā attieksme pret valsts nacionālo politiku. Vai kādas starptautiskas organizācijas iebildumi pret nacisma uzplaukšanu kādā valstī būtu vērtējami negatīvi…? Kaut gan nevar noliegt apgalvojumu, ka tieši šajā gadījumā izpaužas ES demokrātu dubultmorāle – sludinot demokrātiskās vērtības, taču aizmirstot par plurālisma neievērošanu, jo netiek respektēta šīs valsts politisko uzskatu daudzveidība.
Tāpat aktuāli bija studentu jautājumi par Latvijas tautsaimniecības stāvokli nākotnē ES kontekstā. Nepārprotami, ka puspilnā LLU aula liecināja, ka ES problēma, kaut gan tā tiek nemitīgi malta, tomēr ir aktuāla.
Nobeigumā tomēr jāpiemin, ka uz autora jautājumu eiroskeptiķiem, vai ir arguments, kas spētu viņus pārliecināt par nepieciešamību Latvijai integrēties ES, abi kungi izskatījās visai apmulsuši un principā nespēja uz to atbildēt. Un tas apliecina šo, ja ne visu, eiroskeptiķu vienpusību. Varbūt patiešām labāk ir pārstāt nodarboties ar tukšvārdību un censties novērtēt arī «monētas» otru pusi?
