Kā skaidro speciālisti, vajadzība ievērot distanci no blakus stāvošā sakņojas cilvēka psiholoģijā. Turklāt vīriešiem šis distancēšanās aplis esot lielāks nekā sievietēm. Pēc praktiskās pieredzes (kaut vai pie bankomāta) dažbrīd gan šķiet, ka atšķirība ir ne vien dzimumā, bet arī mentalitatē – dažs, elpodams pakausī, šķiet, būtu gatavs iesaistīties, lai process notiek ātrāk, kamēr cits pieklājīgā atstatumā rāmi ļauj tam ritēt savu gaitu, jo, kā teiktu TV raidījuma vadītājs Ilmārs Latkovskis, «viss notiek, kā tam jānotiek». Starptautiskos dzelzceļa un lidostu termināļos, kur pie informācijas letes saduras dažādu ļaužu raksturi un vajadzības, distances robeža nereti tiek atzīmēta ar līniju, kas tad nu ir gan labsajūtas, gan, jā, arī lielākas drošības garants.Iespējams, arī ķermeņa distancēšanās vēlmei pamatā ir sevis pasargāšanas instinkts. Diemžēl 21. gadsimta cilvēkam ikdienā tas dod visai vājus signālus, tāpēc saskarsmes jomās, kur neuzmanība draud ar smagākām sekām, piemēram, transporta satiksmē, distanci starp kustības dalībniekiem jau regulē likums. Tas gan nenozīmē, ka uz brauktuves nesatiksi gan pakausī elpotājus, gan tos, kas situāciju izvērtēs no atļautā atstatuma. «Ko čammājies!» – domā viens, «ko trako!» – īgņojas otrs, un, kad abi sastopas, var sanākt tā kā pirmdien Jelgavas centrā, kur vietējais taksometrs iebadīja no Luksemburgas nākuša «golfiņa» pēcpusē.Tikmēr citu distancēšanās aspektu šajās dienās ļauj apcerēt portāls diena.lv. Rīgā apšaudīts maršruta autobuss. Gumijas lodes izsitušas stiklu un pat apskādējušas braucējus, bet salonā ne miņas no satraukuma. «Kā pasažieri var braukt tālāk, ja viņus savaino un autobusam izsit logu?» gandrīz retoriski vaicā šoferis, kuram par 18 metru garā transportlīdzekļa aizmugurē notikušo tikai pēc trim pieturām pavēstījis kāds tikko iekāpušais. Vai, rūpējoties vien par personīgo drošības distanci, neveidojamies par sabiedrību, kur patiesībā vairs nejutīsimies droši?
