Lai cik interesanti tas arī būtu, zinātnieku domas dalās pat par datorspēļu spēlēšanu. Vieni uzskata, ka tās izraisa atkarību, citi – ka uzlabo darba kvalitāti.
Lai cik interesanti tas arī būtu, zinātnieku domas dalās pat par datorspēļu spēlēšanu. Vieni uzskata, ka tās izraisa atkarību, citi – ka uzlabo darba kvalitāti.
Kāds nesens Nīderlandes universitātes pētījums liecina, ka vienkāršu datorspēļu spēlēšana darbavietā ļauj kompāniju darbiniekiem strādāt labāk un vairo viņu apmierinātību ar darbu.
Pētījuma laikā 60 pārstāvju no piecām apdrošināšanas kompānijas nodaļām sadalījās grupās. Dažām atļāva spēlēt vienkāršas “Windows” spēles, piemēram, “Pasjansu” vai “Mīnu meklētāju”, bet citām grupām šāda iespēja netika dota. Pētījuma rezultāti liecināja, ka datorspēles nav darba laika izšķiešana, jo tās var palīdzēt uzlabot darba ražīgumu un vairo cilvēku pozitīvu attieksmi pret pienākumiem. Ja cilvēki var spēlēt datorspēles noteiktu limitu ietvaros un ja viņiem ir lielāka izvēle, kā pavadīt savu darbdienu, tas veicina viņu apmierinātību ar darbu.
Savukārt cits uzskats liecina, ka esot pierādījumi tam, ka spēles stimulē tās pašas smadzeņu daļas, kuras alkohols un citi apreibināšanās līdzekļi. Taču pret nepārvaramu tieksmi spēlēt nav zāļu.
Pēdējo gadu laikā zinātnieku interese par miljardiem dolāru vērto spēļu industriju ir ievērojami palielinājusies. Kā vienu no iemesliem var minēt gadījumus vairākās valstīs, kad pusaudži pēc vardarbīgu spēļu spēlēšanas izdarījuši pašnāvību vai nogalinājuši citus. Dažu valstu valdība jau izdara spiedienu uz šo industriju, lai uz spēļu iesaiņojumiem tiktu drukāti brīdinājumi par iespējamo kaitējumu veselībai.
Neviens vairs nav jāpārliecina par to, ka īpaši jauniešiem patīk savu brīvo laiku pavadīt pie datoriem, vēl jo vairāk, ja tajā iespējams uzspēlēt aizraujošas spēlītes. Ne velti pat vismazākajās Latvijas pilsētās neiztrūkstoši ir dažādi datorsaloni, kuros par samaksu var spēlēt kaut visu dienu.
Arī Jelgavā jauniešu vidū datorspēļu cienītāju netrūkst. Sešpadsmitgadīgais Jānis atzīst: “Es piekrītu, ka datorspēles savā ziņā tiešām ir narkotika. Man, piemēram, nav lielāka prieka, kā uzspēlēt tīklā ar citiem un vienā telpā. Izveidojas īsta sacensība. Datorspēlēm kādu brītiņu atrodu katru dienu. Vecāki gan laikam nav pārāk apmierināti, taču pašam mājās man datora nav un spēlēt jāiet uz salonu. Bet tur savukārt ir jāmaksā. Mēnesī tam iztērēju diezgan daudz. Gribētos sakrāt naudu savam datoram, bet tas ir tāds apburtais loks – naudu sakrāt gribas, bet neiznāk, jo iztērēju to par salonu apmeklējumiem.”
Arī 25 gadus vecajam Armandam ļoti patīk datorspēles. Tā kā viņš strādā labi atalgotu darbu, uz salonu spēlēt nav jāiet – mājās ir jauns dators un visas iespējas. Viņa draudzene gan par puiša aizraušanos pārāk laimīga nav, jo pirmais, ko Armands dara, pārrodoties mājās, protams, ir ieslēdz datoru.
Inese godīgi atzīst: “Dažkārt liekas, ka pārsprāgšu aiz dusmām. Piemēram, kad pusstundu esmu runājusi ar Armandu, bet viņš pat lāgā nepaskatās uz manu pusi. Atskan tikai dažas vispārīgas piekrišanas frāzes. Visvairāk ir kauns, kad aizbraucam ciemos pie draugiem, kuriem arī mājās ir dators, un Armands gluži kā mežonis, kas tādu aparātu pirmoreiz ieraudzījis, metas izpētīt, kādas spēlītes tur atrodamas. Ir bijušas ciemošanās reizes, kad ne tikai man, bet arī saimniekiem neizdodas visu dienu viņu atraut no datora. Armands tik atņurd, ka viņš jūtoties labi un nevienu taču netraucējot. Bet es mokos vainas apziņā pret draugiem par to, ka viņš vispār nepievērš uzmanību. Godīgi sakot, pāris reižu esmu iedomājusies, ka Armandam vajadzētu apmeklēt kādu speciālistu. Bet kādu? Nav taču ārsta, kas specializējas datorspēļu atkarības jautājumos. Turklāt kādam palīdzēt var tikai tad, ja viņš pats apzinās, ka ir problēma, un vēlas no tās atbrīvoties. Armands neuzskata, ka viņa pārmērīgā aizraušanās ar datorspēlēm kādam (kur nu vēl viņu pašam) traucētu vai kaitētu.” Arī 18 gadu vecais Aldis piekrīt, ka aizraušanos ar datorspēlēm savā ziņā var uzskatīt par atkarību, bet, viņaprāt, tādā gadījumā par atkarību nodēvējama arī televizora skatīšanās vai kāršu spēlēšana ar draugiem. “Vai varbūt arī regulāra boulinga zāles apmeklēšana ir atkarība? Kāpēc gan vienā gadījumā cilvēkiem to labpatīk nodēvēt par sportu, bet otrā – par atkarību?” jautā Aldis. Viņš uzskata: “Nav godīgi zolītes mačus iekļaut sporta spēlēs, bet uz datorspēļu mīļotājiem rādīt ar pirkstu un saukt bezmaz vai par narkomāniem. Nezinu, kāpēc, bet aizraušanās ar datorspēlēm pie mums tiek uztverta pārāk negatīvi. Apmēram kā slimība vai narkomānija. Es uzskatu, ka tas ir tieši tāds pats hobijs kā citam zemledus makšķerēšana”.
