GOVS: Atvainojiet, lūdzu, nevajag mūs, govis, vienmēr tā zākāt. Vai mēs visus nejaukos sētas krančus vai lauka peles, kas nepatīk, apsaukājam par cilvēkiem? Nē, protams. Un par ko tas liecina?
GOVS: Atvainojiet, lūdzu, nevajag mūs, govis, vienmēr tā zākāt. Vai mēs visus nejaukos sētas krančus vai lauka peles, kas nepatīk, apsaukājam par cilvēkiem? Nē, protams. Un par ko tas liecina? Par to, ka mums, atvainojiet, govīm, inteliģences līmenis ir daudz augstāks nekā jums. Kas gan vainas govīm? Man, piemēram, tāds šiks, pēc jaunākās modes pašūts brūns mētelītis. Mans dēls, ļaujiet palielīties, jau no teliņa par brangu bulli izaudzis – ne vienā vien kaimiņsētā gaidīts viesis.
Taču vienmēr šie apvainojumi! Kāds saka «tā resnā govs» un domā pārdevēju veikalā, «tu tizlā govs» sauc vīrs pakaļ sievai, un tā bez gala.
ES: Es jau nemaz tā…
GOVS: … tā nedomājāt, vai ne? Protams, protams, cilvēkiem jau nav pierasts domāt. Jums tik jāskrien visu dienu riņķī vien, riņķī vien, kur tad nu laiks padomāt. Nav jau kā mums, inteliģentām govīm, pa dienu pietiek laiciņa pagremot…padomāt… arī jums, ja drīkst ieteikt, derētu tam kādu brītiņu veltīt.
ES: Bet tās meitenes uz gājēju pārejas tā vilkās, un man … man vienkārši izspruka tāds apzīmējums. Es nebūt negribēju apvainot jūs, visas jaukās un labās govis.
Diena taču nebija vēl ne kārtīgi pusē, bet viņas, jaunas un smukas, ar cigaretēm rokās lēni, lēni, gurnus šūpodamas, vilkās pāri ielai un, izaicinoši smīnēdamas, lūrēja uz visiem tiem šoferīšiem, kas, labu gribēdami vai ierastu principu vadīti, pie gājēju pārejas savus automobiļus bija apturējuši. Tikušas pāri ielai, viņas skaļi nosmējās un tikpat izaicinoši, tāpat smīnot, tikai vēl divreiz lēnāk nāca pa to pašu gājēju pāreju atkal atpakaļ. Ne viens vien noteikti nožēloja to brīdi, kad pieklājīgums bija ņēmis virsroku pār vēlmi steigties.
GOVS: Es jau gan tās meitenes vienkārši par cilvēkiem nosauktu. Nekādas cieņas pret otru, kur nu vēl pret dzīvniekiem. Tomēr mēs, govis, kā jau iepriekš teicu, esam inteliģentas, tāpēc atvainojos, ka viņas nosaucu par cilvēkiem gluži kā lamājoties. Mēs, govis, taču saprotam, ka jūs, cilvēki, esat tik dažādi. Viens otrs to vien zina, kā visu dienu riņķī bizot un gremot, cits tomēr izrāda apbrīnojami inteliģentu spēju domāt. Tikai tas jau gan nav smuki, mūs, govis, tā apvainot, un es gribētu arī par citu lopiņu aizstāvi nosaukties un piebilst, ka arī kazas, vistas, zosis un citi nav laimīgi, ka viņu vārds ikdienā tiek nepatīkamās lietās pieminēts. Un jums, cilvēkiem, satiksmes dalībniekiem, vispār vajadzētu pie noteikumu grāmatām izdot īpašu lamuvārdu vārdnīcu visiem tiem daudzajiem gadījumiem, kad gājēji vai šoferi uz ielas izturas nejauki. Un ticiet man, mēs, govis, zinām – mūsu vārdu šādos gadījumos parasti piesauc, un tas notiek bieži…
