Aizvadītajā nedēļā izstāžu kompleksā Rāmava notika nu jau 12. starptautiskā lauksaimniecības, mežizstrādes, kokapstrādes, lauksaimniecības produkcijas pārstrādes, vides veidošanas un labiekārtošanas izstāde.
Aizvadītajā nedēļā izstāžu kompleksā Rāmava notika nu jau 12. starptautiskā lauksaimniecības, mežizstrādes, kokapstrādes, lauksaimniecības produkcijas pārstrādes, vides veidošanas un labiekārtošanas izstāde, kas faktiski iekļāva divas ekspozīcijas vienā: «Lauksaimniecības tehnika 2003» un «Lauku sēta 2003».
Iespējams, ka vienam otram šķita: šā rudens ekspozīcija Rāmavā neko daudz neatšķīrās no iepriekšējām. Pagalmā jau it kā ikdienišķi traktori un cita tehnika, laukumā viņpus paviljona augstu vilni sit andelēšanās ar stādiem, dažādiem krāsainiem grabuļiem, Zviedrijas armijas ekipējumu – blašķēm, apģērbu, apaviem un pat valkātām zeķēm (par vienu latu pārī) –, bet pašā paviljonā kārtējo reizi ir gan stendi ar brīnumnažu, rīvīšu, cietmetāla urbju, vilnas izstrādājumu un apģērbu stendiem. Tomēr nenosakāmi uztveramas arī neparastas vēsmas. Kaut kā ļoti biedriski vienā ekspozīcijā sadzīvo gan savā klasē pasaulē jaudīgākais traktors, gan, piemēram, klūgu grozu pinējs. Tajā pašā laikā tehnikas pieblīvētā laukuma zālājā nesatricināmi gremo debešķīgi zila govs.
Tradīcijas jaunā ievirze
Šogad sadarbībā ar Zemkopības ministriju un Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameru rīkotā izstāde bija īpaša tādēļ, ka notika pēc referenduma, kurā Latvijas pilsoņi apliecinājuši savu vēlmi pievienoties Eiropas Savienībai (ES). Tādēļ, «bez piecām minūtēm» būdama ES pilntiesīga dalībvalsts, Latvija gatavojas attīstīt ne tikai lauksaimniecību, bet lauku vidi kopumā. Tas arī izpaudās izstādes tajā daļā, kas veltīta lauku sētai. To, atklādams ekspozīciju, uzsvēra lauksaimniecības ministrs Mārtiņš Roze.
Patiešām, izstādē bija pietiekami daudz stendu, kuros varēja smelties gan ierosmes, kā iekārtot lauku sētu tūristu uzņemšanai, gan arī konkrētas biznesa idejas.
Daudzi apmeklētāji ar neviltotu interesei vēroja, kā plašā stendā it kā nesteidzīgi savā nodabā darbojās klūgu pinējs. Viņam apkārt bija ne tikai grozi, bet dažādas klūgu mēbeles un interjera elementi. Turpat netālu aplūkojamas profesionāla kokgriezēja darinātas dārza mēbeles, kas, šķiet, par ērtiem krēsliem un zvilņiem pārveidotas tikai ar dažiem prasmīgiem kalta pieskārieniem. Tur arī varēja smelties idejas, kā savā dārzā no grubuļaina koka stumbra uzburt graciozu meža laumas figūru un citas kokā darinātas skulptūras.
Daudz interesentu piesaistīja stends, kurā eksponēti tikai trīs koka dēlīši, dažas pudelītes un rasējumi. Kāds vīrs iepazīstināja ar paša izgatavotajām dabīgajām krāsām koksnei. To pamatā ir linu eļļa un pigmenti, kas iegūti no vietējiem minerāliem. Skatītāju interese lika nojaust, ka šim rūpalam varētu būt laba perspektīva.
Tā pati tehnika, tikai… citāda
Pavisam Rāmavā piedalījās 140 eksponentu no daudzām pasaules valstīm. Zemniekos lielāko interesi, kā parasti, izraisīja tehnika. Somijas koncerna «Valtra» pārstāvniecības vadītājs Juris Narubins tradicionālajās izstādēs Rāmavā piedalās jau kopš 1998. gada, katru reizi demonstrēdams kaut ko līdz tam neredzētu. Šoreiz viņš ar neviltotu lepnumu stāstīja par «Valtras» pēdējo jaunumu – modeļa M – 150 agregātu, kas atzīts par pasaulē visjaudīgāko četrcilindru traktoru vidū. Lai gan pēc izmēriem to ij nepateiksi.
Ne tikai Somijas, bet arī citu pasaules valstu traktoru ražotāji beidzamajos gados ir būtiski pārorientējušies jauno mašīnu izstrādē un ražošanā. Mūsdienu tehnikai kļūstot arvien komplicētākai, «gudrākai» un arī līdz ar to dārgākai, nedrīkst pieļaut, lai tā strādātu tikai dažas dienas sezonā, bet pārējo laiku stāvētu «pie sētas». Tādēļ konstruktori un ražotāji cenšas pilnveidot tehnikas manevrēšanas un transformācijas spējas. Lai, piemēram, zemnieks arī ziemā varētu racionāli izmantot savu traktoru, kaut vai tīrot sniegu no pagasta ceļiem, vai arī vajadzības gadījumā ne vairāk kā 15 minūšu laikā noņemtu arklu un tā vietā traktoru pārveidotu par ekskavatoru.
Izstādē manīja, ka Latvijā no jauna atgriežas pirms gadiem desmit, divpadsmit tik ļoti iepatikušies kombaini «Sampo». Tie gan nebija nekur «pazuduši», bet čakli strādājuši zemnieku tīrumos, nevis greznojušies izstāžu stendos. Taču šoreiz Latvijas labības audzētāji varēja iepazīties uzreiz ar diviem «Sampo» modeļiem – pašu lielāko (ar 250 zirgspēku dzinēju un 6,3 m platu hederu) un jaunākās paaudzes vidējās jaudas 2065. sērijas kombainu, kas, piemēram, datorizētās zudumu uzskaites un elektroniskās vadības ziņā pat pārspēj analogus.
Tradicionāli izstādē piedalījās Lietuvas firma «Laumetris». Viens no tās īpašniekiem Jons Putns stāstīja, ka viņš kopā ar kolēģi uzņēmumu dibinājis 1992. gadā, uzsākdams ražot pavisam vienkāršas zemes apstrādāšanas ierīces. Izstādēs Rāmavā viņa firma piedaloties jau astoņus gadus, jo «pirmajā reizē esot izdevies savu piedāvāto arklu nokrāsot tik pievilcīgi», ka par to radusies liela interese. Kopš tā laika «Laumetris» 10 procentu savas produkcijas eksportējot uz Latviju. Putna kungs iesaka arī Latvijā attīstīt lauksaimniecības mašīnu ražošanu. Par savu uzņēmumu viņš saka, ka tas necenšoties no jauna izgudrot divriteni, bet, iepazīstoties izstādēs ar ievērojamu firmu piedāvājumu un savā konstruktoru birojā radoši piemērojot redzēto vietējiem zemes apstākļiem, ražo tieši to, kas vajadzīgs pašmāju zemniekiem. Visvairāk pieprasīta šī Lietuvas uzņēmuma produkcija esot Zemgalē.
«Odziņas» un citi spilgti triepieni
Izstādē bija ko redzēt, iegādāties vai «idejiski aizņemties» gan biškopjiem, gan dārzeņu un ziedu audzētājiem, interjeristiem, amatniekiem, namamātēm un citiem. Krāšņu dārzeņu un augļu kalni nepārprotami liecināja, ka klāt ir rudens un ka tieši tas ir lauksaimniecības gada mērs. Daudzos stendos varēja gan nogaršot, gan iegādāties zemnieku izaudzēto, izcepto, no bitēm ievākto, no piena saražoto.
«Pūres dārzu» stends vilināja ar augļu un ogu bagātību. Ogas atgādināja vai nu pīlādžus, vai aronijas, tikai to bija ļoti daudz un dažādās krāsās. Uzlicis brilles, pētīju sīkiem burtiņiem rakstīto: pīlādžu un bumbieru krustojums. Tavu brīnumu! Jānogaršo. Pastiepies pēc ogas, saņēmu stenda jaunkundzes aizrādījumu: «Baudiet tikai ar acīm, šīs ogas – mūsu vienīgie eksemplāri!» Izrādās, ka Pūri šogad vairākkārt piemeklējusi stipra krusa, ļoti daudz kociņu bojāts, līdz ar to raža tik knapa, ka izstādei tikko izdevies kaut pa trauciņam sagrabināt no daudzajām saldo, dažādu krāsu pīlādžu šķirnēm. Tomēr ar to ir gana, lai pārliecinātos, ka līdz šim esam pazinuši nebūt ne visu, ko iespējams izaudzēt dārzos…
… un, izrādās, arī kūtīs. Jo izstādes pagalmā sastapos ar pavisam vienkāršu govi, tikai – zilu. Tā mierīgi gremoja, skatīdamās Kurzemes virzienā, no kurienes bija Rāmavā ieradusies, kamēr tās aprūpētāji stāstīja par šo neparasto šķirni.
Pirmās ziņas par lopkopību Latvijas teritorijā esot ap 4000 gadu vecas. Kas nu vairs lai zinot, vai zilas krāsas lopiem bijusi vietēja izcelsme vai arī tie radušies, piemēram, no stepes pelēkajām govīm, vai varbūt nākuši no Skandināvijas… Divdesmitā gadsimta pirmajā trešdaļā zilo govslopu šķirne Latvijā sāka izzust. Tikai septiņdesmitajos gados par šķirnes atjaunošanas iedvesmotāju kļuvis dramaturgs Gunārs Priede, sarakstīdams lugu «Zilā». No deviņdesmito gadu sākuma līdz mūsdienām zilo dzīvnieku skaits palielinājies līdz 333 par zilām atzītām piena devējām.
Kā tas nu jau ir kļuvis ierasti, Rāmavas izstādē kaut ko interesantu un vērtīgu tieši sev varēja rast ikviens apmeklētājs. Turklāt vairāki zemnieki un lauksaimniecības uzņēmumi ekspozīcijas svinīgās atklāšanas laikā saņēma arī balvas un Zemkopības ministrijas atzinības rakstus – par lieliskajiem panākumiem nesen notikušajā plašajā starptautiskajā ziedu un stādu audzētāju izstādē Maskavā.
