LLU muzeja vadītājai Gintai Linītei šogad jāsvin abu savu objektu – Jelgavas pils un lauksaimniecības augstskolas – apaļās jubilejas.
Nupat, maija beigās, nosvinētās Jelgavas pils 275 gadu jubilejas pamatotība netiek apšaubīta, tāpat kā fakts, ka pēc vecās pils uzspridzināšanas un nojaukšanas jaunā, kuru nedaudz pārveidotā veidolā esam paraduši skatīt arī tagad, pēc Frančesko Bartolomeo Rastrelli projekta sākta būvēt 1738. gadā.Citādi ir ar otru šogad svinamo gadskārtu – Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) 150. gadadienu. Pilī Jelgavas Lauksaimniecības akadēmija (LLA) kā mācību iestāde darbu sāka 1939. gadā, kad lika pamatus jaunajam pils rietumu spārnam un brīvo atvērumu pret Driksas upes krastu un pilsētu aizbūvēja ar korpusu, ko projektējis profesors Eižens Laube.(Mēļo, ka LLU 150. gadadienas svinēšanai aprēķini piemeklēti, daļēji pateicoties rektora Jura Skujāna ambīcijām, kuram, viesojoties Latvijas otrajā lielākajā pilsētā, bijis grūti nepamanīt tur daudzināto faktu, ka Daugavpils Universitāte šogad svinot jau 80. gadskārtu.)«Patiesībā pirms 150 gadiem, 1863. gadā, Rīgas Politehnikumā izveido Lauksaimniecības nodaļu, kurā sāk gatavot kvalificētus lauksaimniecības speciālistus ar augstāko izglītību,» precizē Latvijas Lauksaimniecības universitātes muzeja vadītāja Ginta Linīte. Bet kā lauksaimniecības izglītība nonāk līdz Jelgavai (turklāt divos mēģinājumos), jau ir krietni garāks stāsts. «Savukārt 1919. gadā atklāj Latvijas augstskolu, kuras Lauksaimniecības fakultātē ir divas nodaļas – Lauksaimniecības un Mežkopības. Vienlaikus pirmo reizi studentus uzņem arī Veterinārmedicīnas fakultāte.»1939. gada 3. jūlijā atklāj Jelgavas Lauksaimniecības akadēmiju, kurā ir divas fakultātes: Lauksaimniecības un Mežsaimniecības. Pēc Otrā pasaules kara postījumiem Latvijas Lauksaimniecības akadēmija darbojās Rīgā, bet 1957. gada 1. septembrī Jelgavā darbību sāk Mežsaimniecības, Mežtehnikas, Hidromeliorācijas un Zemes ierīcības fakultāte. Pārējo fakultāšu pārcelšanās no Rīgas uz Jelgavu turpinās līdz 1964. gadam. Kad Lauksaimniecības fakultāte pārnāk uz Jelgavu, tad visa pils visai stingri tiek pieskaņota mācību iestādes vajadzībām.
– Tas ir ieguvums vai trūkums?
Šajā gadījumā drīzāk jau ieguvums, jo citādi uzturēt milzīgās telpas, ieskaitot visus padomju laikus, diez vai būtu iespējams. Domāju, ja nebūtu augstskolas, būtu drupas ļoti bēdīgā paskatā. Augstskola nozīmē arī pils nākotni un attīstību, jo ēkā tiek ieguldīti ļoti nozīmīgi līdzekļi.
– Ja jau jubilejas, ko svinat, ir divas, gribas precizēt vēl kādu lietu – telpa, kurā atrodamies un kurā saimniekojat, tātad ir Latvijas Lauksaimniecības universitātes muzejs.
Sāksim jau ar to, ka visas pils telpas pieder Latvijas valstij. Kas attiecas uz hercogu dzimtas kapenēm, tad telpām saimnieki esam mēs, bet ekspozīcija un tās restaurācija ir Rundāles pils pārziņā.
– Ekskursanti laikam parasti grib apskatīt abus? Vai īstā tūristu sezona jau sākusies?
Francūži un spāņi ir uzķēruši, ka klimata ziņā mūsu vasaras ir daudz piemērotākas ceļošanai. Savukārt maijā un jūnija sākumā notiek ļoti daudz pasākumu, kaut vai tie paši pilsētas svētki, kuriem var pieskaņot arī piļu apskati. Vēl viens variants ir piedāvāt telpas konferenču un semināru rīkošanai.Runājot tieši par apmeklētājiem, vasaras vidū tie vairāk ir individuālie tūristi, maijā, septembrī un oktobrī – skolēni un citu mācību iestāžu audzēkņi. Pagājušajā gadā mums bija vairāk nekā desmit tūkstoši apmeklētāju – domāju, tādam nelielam muzejam kā mūsējais tas nav slikts rādītājs.Bet tas, ka ekskursanti pie vienas reizes grib apskatīt arī hercogu kapenes, ir pilnīgi dabiski, un ieguvēji galu galā esam visi, apmeklētājus ieskaitot, – tādu objektu Eiropā nudien nav daudz.Pils teritorijā 2001. un 2002. gada vasarā veikti arī arheoloģiskie izrakumi vēstures zinātņu doktora Gunta Zemīša vadībā. Nelielā platībā iegūts bagātīgs senlietu klāsts, tostarp dekoratīvi krāsns podiņi un monētas. Savukārt 2003. gada jūlijā, atjaunojot fasādi, pils sienā atrasts iemūrēts galvaskauss.
– Vai gadās ekskursanti ar kādām speciālām interesēm?
Itāļus, piemēram, piesaista fakts, ka pilij ir itāļu arhitekts, franču tūristiem – ka tajā dzīvojis Francijas karalis Luijs XVIII. Jau šie divi fakti vien liecina, cik ievērojama, vēsturiski un arhitektoniski nozīmīga ir celtne. Netrūkst arī citu delegāciju, piemēram, nupat bija delegācija no Kazahstānas. Viņi gan bija Lauku inženieru fakultātes uzaicinātie ciemiņi, bet pie mums ierastā prakse ir tāda, ka vienalga, pie kā mūsu augstskolā ciemotos viesi, kā likums, viņi iepazīst arī Jelgavas pili.Viesojoties pilī, noteikti jāapskata tās pagalms. Tur var redzēt ēkas lielumu, izjust tās grandiozitāti. Īpašas ir arī kapenes, jo sarkofāgi kā mākslas darbi piešķir pilij mistisku dvesmu. Nozīmīga ir pils aula, kas nav vēsturiski veidota, bet ir prestižākā vieta ēkā, un tajā notiek dažādi lietišķi un svinīgi pasākumi.
– Vai netraucē tas, ka pagalms tagad ir slēgts un neatbilst Rastrelli iecerei?
Var vērtēt dažādi, bet no drošības un uzkopšanas viedokļa slēgts pagalms noteikti ir parocīgāks.
– Tas ciemiņiem, bet vai paši vienmēr esam pietiekami kompetenti?
Pirmā kursa studentiem praktiski visās specialitātēs tiek stāstīts un rādīts gan par LLU, gan Jelgavas pils vēsturi, lai viņi zina, kādā vēsturiskā celtnē nonākuši. Tiek izrādītas arī hercoga kapenes.
– Esmu priecīgs, atkal ieraugot LLU mēnešrakstu «Plēsums», kas kādu laiku taču nebija manāms. Vai tas nu kļuvis par muzejisku vērtību?Gan jā, gan nē. «Plēsums» iznāk jau no 1952. gada, diemžēl pēdējā laikā tikai digitālā formātā. Šis numurs, kas veltīts Jelgavas pils 275 gadiem, kā arī tas, kas domāts augstskolas jubilejai, būs, var teikt, ekskluzīvi, žurnālpapīra eksemplāri.
– Vai uzreiz pēc LU Vēstures fakultātes nonācāt Jelgavas pilī?
Nē, esmu strādājusi arī Jelgavas Ģederta Eliasa Vēstures un mākslas muzejā.
– Tad jau pati dzimusi jelgavniece?
Ne gluži, bet mani vecāki ir šīs augstskolas absolventi, tā ka esmu izbaudījusi gan dzīvi kopmītnēs, gan mācības Jelgavas 2., vēlāk 4. vidusskolā.
– No kopmītnēm – pilī, gluži kā pasakā. ◆
