Kipras kontrasti – skrupulozas robežpārbaudes un dzeloņstiepļu žogi, smalki kazino un lēnīgi turki.
Nobeigums. Sākums 30. maija numurā.
Nākamās dienas rītā dodamies izdzīvot salas «realitātes šovu» – tā par robežas šķērsošanu izsakās daži kiprieši. Ievākuši informāciju un mazliet sabaidīti, ka rūpīgi pārbaudītas tiekot ne tikai pases, bet arī mašīnu saloni un bagāžnieki, pārliecināmies, ka dokumenti visiem pie rokas un esam gatavi piedzīvojumam. Jāmin, ka mūsu nelielā ceļotāju kompānija ir daudznacionāla – divas latvietes, divi grieķi un astoņpadsmitgadīga albāniete Ambra. Pieminu to tāpēc, ka Albānija nav ES, un jau esam brīdinātas, ka tā saukto trešo valstu pilsoņiem robežu šķērsošana vienmēr saistās ar sarežģījumiem. Tā kā Ambra ir Nikosa draudzene un bez viņas puisis nesper ne soli, morāli sagatavojamies arī šim pārbaudījumam.
Ziemeļkipras Turku Republika
Ziemeļkipra ir interesanta zeme ar neparastu statusu. Turcijā to dēvē par Kipras Turku Republiku, Grieķijā – par turku okupēto Kipras teritoriju. Lai gan turku okupācija notika 1974. gadā, pirmais robežu šķērsošanas punkts starp abām daļām atvērts tikai 2003. gadā. Tātad nelielās salas divas kopienas tikpat kā nekontaktējās 29 gadus.Kipras universitātes studenti nesen veikuši pētniecisku darbu, lai novērtētu, kas šajā laika posmā mainījies abu savulaik naidīgo kopienu uzskatos. Pēdējos desmit gados reģistrēti 7,5 miljoni Kipras grieķu vizīšu salas ziemeļu daļā un apmēram 13,5 miljoni Kipras turku vizīšu dienvidos. Kā liecina pētījumā apkopotie dati, grieķi uz ziemeļiem dodas, lai apmeklētu baznīcas vai aplūkotu savus pirmsokupācijas laika īpašumus, turki «Zaļo līniju» šķērso, lai iepirktos. Pirmajos gados Kipras grieķiem okupētājā teritorijā bija atļauts uzturēties tikai diennakti, taču visai drīz šis rīkojums ticis atcelts. Pēc aptaujas datiem arī noskaidrojies, ka katrs trešais Kipras turks draudzējas vismaz ar vienu grieķi, bet tikai 15 procentu Kipras grieķu atzīst, ka viņiem ir paziņas turku pusē. Abas puses laika gaitā sākušas vairāk uzticēties viena otrai. Interesanti ir arī tas, kā mainījusies abu kopienu kolektīvā atmiņa: turki visbiežāk piemin to, ka viņi tikuši izolēti no Kipras dienvidu puses, bet grieķi atceras laiku, kad viņi bijuši tuvos draugos ar turkiem. Ir septiņi robežpunkti, ko ES pilsoņi, uzrādot identifikācijas kartes vai pases un aizpildot nelielu talonu, kas tiek dēvēts par vīzu, var šķērsot bez jebkādiem ierobežojumiem. Divi no caurlaides punktiem domāti kājāmgājējiem – uz Ledras ielas un viesnīcas «Ledra Palace» rajonā, bet pieci – tiem, kuri brauc ar automašīnām. Tā kā esam Nikosijā, izvēlamies tuvāko – «Aijos Dometios».Kad piebraucam pie robežpunkta, rindu veido kādas divdesmit automašīnas. Taču tas nenozīmē, ka jāgaida būs ilgi, jo vietējiem gan vīzas, gan obligātā transportlīdzekļa apdrošināšana ceļošanai otrā pusē nokārtota ilgākam laikam, tāpēc tagad to atliek tikai uzrādīt. Kamēr gaidām, ievēroju, ka priekšā redzamie plašie, saulē izkaltušie, nekoptie un neapdzīvotie līdzenumi jau iztālēm liek saprast – mūs sagaida cita Kipra, ne tā, ko esam pieradušas redzēt dienvidu pusē.
Dzeloņstiepļu žogs liek justies neomulīgi
ANO izveidotā neitrālā zona šajā robežpunktā – starp baltām būdiņām grieķu pusē un tām, kas atrodas labu gabalu priekšā turku pusē – ir tikai pārdesmit metru plata, toties no visām pusēm labi ierobežota – starp būvēm redzams vairākkārtīgs dzeloņstiepļu žogs, kas liek justies mazliet neomulīgi. Par ES pasēm Kipras grieķu puses robežsargi neizrāda īpašu interesi, tik vien tiek prasīts, kā pašiem aizpildīt nelielas lapeles, ko viņi lepni dēvē par vīzām. Tad jāpagaida, kamēr mūsu personas kodi, vārdi un uzvārdi tiek ievadīti datu bāzē (vēlams bez burtu mīkstinājumiem) un – vīzai tiek uzspiests tik svarīgais zīmogs. Vēl jānokārto auto apdrošināšana – prasība no turku puses –, tā izmaksā 25 eiro, kas arī ir vienīgā maksa uz robežas. Visa procedūra aizņem ne vairāk kā trīs minūtes, un mēs varam doties tālāk, ja vien ne… Kāds no ierēdņiem, it kā garāmejot, ieskatās mašīnas salonā, un ir labi redzams, ka īpašu interesi viņš pievērš simpātiskajai blondīnei Ambrai. Viņas dēļ sarunas izvēršas garākas, jo robežsargs vēlas ieskatīties viņas uzturēšanās atļaujā. Par laimi, nekas vairāk par pāris jautājumiem šoreiz neseko. Un mēs priecīgi traucam tālāk – uz to Kipras pusi, kur, kā ceļvežos rakstīts, atrodas lepnākās un skaistākās šīs salas pludmales.
Uz košo baznīcu fona izceļas mošejas
Jau pirms došanās uz salas otru pusi tūrisma bukletos esmu pamanījusi pretrunīgu informāciju. Tā vēsta: viens no daudzajiem Ziemeļkipras pievilcības aspektiem ir tas, ka nav milzīgu tūristu pūļu, un tajā pašā laikā tur ir simtiem kazino, kas padara to līdzīgu tādai kā «Vidusjūras Lasvegasai». Ceļojuma laikā gan to uzskatāmi nemanām – dzīve kūsā tikai atsevišķās pilsētās, turpretim aiz loga redzamā panorāma, ko veido bezgalīgie neapdzīvotie plašumi, pamestās ēkas, patiešām ir klusa un neizteiksmīga. Par to, ka kādreiz arī šajā salas pusē dzīvojuši grieķi, liecina pamestās, izpostītās vai laikazoba sagrauztās grieķu katoļu baznīcas, uz kuru fona izceļas spilgti krāsotas mošejas.Iepriekš, meklējot informāciju dažādos avotos, saskāros ar faktu, ka pilsētu un vietu nosaukumi atšķiras – turki, kas ienākuši salas ziemeļu pusē pirms trīsdesmit gadiem, nomainījuši nosaukumus visiem ciemiem un pilsētām pēc saviem ieskatiem, piemēram, Ammochostos tagad saucas Famagusta, Lefkosija – Nikosija u.c. Uz ceļa rādītājiem lielākajos krustojumos to patiešām arī redzam. Mazākajos norāžu vispār nav. Arī šeit, tāpat kā Kipras grieķu daļā, pēc Anglijas parauga satiksme notiek pa ceļa kreiso pusi. Vēl viena šai pusei raksturīga iezīme – daudzviet (gribas teikt – visur) izvietoti Turcijas un Ziemeļkipras karogi, pat starp pāris neapdzīvotām ēkām. Tas liek domāt par to, cik nozīmīga vai varbūt nepārliecināta ir iedzīvotāju piederības izjūta šai salas pusei. Turku kipriešiem ir sava valūta – turku lira, bet norēķināties var arī ar eiro, ko lieto grieķu pusē (1 EUR = 2,38 TRY). Tiesa, atlikumu jums izdos vietējā valūtā.
Kirēnija – venēciešu krāsainā ostas pilsēta
No visiem pieciem Ziemeļkipras reģioniem tuvāk esam izlēmušas iepazīt krāsaināko – venēciešu ostas pilsētu Kirēniju, ko turki sauc par Girni. Kirēnija ir pilsēta ar senu vēsturi – 10. gadsimtā pirms mūsu ēras to dibinājuši Aheijas iedzīvotāji. Viņi šo nosaukumu devuši par godu kalnam, kas atrodas dzimtenē Grieķijā. Cita leģenda gan vēsta, ka pilsētas pirmie iedzīvotāji bijuši feniķieši, kas 9. gadsimtā pirms mūsu ēras piekrastē izveidojuši tirdzniecības ostu. Atrazdamās svarīgu jūras tirdzniecības ceļu krustpunktā, antīkajos un viduslaikos šī pilsēta ieņēmusi ietekmīgu stāvokli. Iebraucēju pirmais iespaids – klusa, sakopta pilsēta, kur balti krāsotās mājas piekrastes zonā diezgan līdzeni izklājušās līdz pat Kirēnijas kalnu pakājei. Pastaigājoties pa šaurajām ieliņām, gan pamanām, ka iekšējos pagalmos māju sienas daudzviet tā arī palikušas nekrāsotas, dabiskā cementa krāsā. Pilsētas senajā daļā joprojām saglabājušās daudzas vēsturiskas celtnes, kas redzētajam piešķir īpašu noskaņu.Zinām, ka, esot Kirēnijā, vispirms jāapskata venēciešu osta, kas skaisti iekļāvusies pakavveida līcī. No visām pusēm to ieskauj venēciešu un osmaņu laikā celtas akmens mājas. Ēkas, kur agrāk atradās muitas iestādes un preču noliktavas, tagad pārvērtušās par mājīgām kafejnīcām, restorāniem un viesnīcām. Jahtas un zvejas kuģu masti šūpojas viļņos tieši pie kafejnīcu terasēm. Ostas īpatnais izliekums to padara viegli pārredzamu, tāpēc tā šķiet ļoti apdzīvota. Gribas teikt – tieši te kūsā Kirēnijas dzīve. Daudzie burinieku masti, kā arī kuģu masīvie korpusi viegli ļauj iejusties senatnes noskaņās. Viena no iespaidīgākajām vēsturiskajām būvēm ir cietoksnis, dēvēts arī par Kirēnijas pili, kas neticami labi saglabājusies līdz mūsdienām. Iespaidīgos mūrus pilsētas aizsardzībai no pirātiem un citiem iebrucējiem 7. gadsimtā cēluši bizantieši. 12. gadsimtā cietoksni pilnveidojis Ričards Lauvassirds, bet 16. gadsimtā vēl paplašinājuši venēcieši. Pārbūves darbu iespaidā cietokšņa iekšpusē nokļuvusi arī Sv.Georga bizantiešu baznīca. Pēdējo uzbrukumu cietoksnis piedzīvojis 1765. gadā. Angļu laikā tur ticis ierīkots cietums, bet pēc tam – policistu kazarmas.Plaša panorāma uz ostu, pilsētu, kalniem un jūru paveras no cietokšņa mūru augšas, no četriem vareniem akmens torņiem, kas izbūvēti taisnstūra pagalma galējos punktos. Cietoksnī izveidoti arī dažādi muzeji. Viens no tiem – Cietuma muzejs – stāsta par savulaik gūstā turētajiem un sodītajiem Templiešu ordeņa bruņiniekiem, par Kipras karaļa Petera I (1328 – 1369) vasali, bruņinieku Džonu Viskonti, kā arī par tā paša karaļa Petera I mīļāko, kuru tur ieslodzījusi karaliene Eleonora. Ekspozīciju spilgti papildina senā moku kambara rīki.Turpat blakus Antīkā kuģa muzejā iespējams aplūkot Maķedonijas Aleksandra laika kuģa vraku, kura vecums ir vairāk nekā 2300 gadu. 1970. gadā amerikāņu zinātnieki to atrada jūdzes attālumā no Kirēnijas krastiem un izcēla ar visu kravu – galda piederumiem, amforām, pilnām ar mandelēm u.c. Tiek uzskatīts, ka tas ir pasaulē vecākais atrastais kuģa vraks.
Senatnes elpa augustīniešu klostera drupās
Vēstures cienītāji senatnes elpu sajutīs, arī apmeklējot augustīniešu klostera drupas – Bellapais abatiju – un Sv.Hilariona bizantiešu cietoksni vai pili, kas atrodas kalnos.Viduslaiku gotikas paraugs Bellapais abatija atrodas divdesmit minūšu brauciena attālumā no Kirēnijas, kalnu ciematiņa pašā vidū. Zināms, ka tā dibināta 1200. gadā, pirmie iedzīvotāji bijuši benediktiešu mūki. Vēlāk no Palestīnas ieradušies augustīniešu mūki, kas valkājuši baltus apmetņus ar kapucēm, tāpēc abatija dēvēta par Balto abatiju. Tās īstais nosaukums gan bijis Miera abatija. Kopš 14. gadsimta, kad abatija tika sagrauta, neviens nav izrādījis īpašu interesi par tās atjaunošanu kādreizējā izskatā. Tikai Otrā pasaules kara beigās angļi atklāja, ka Bellapais abatija ir vērtīgs viduslaiku piemineklis, un to sakopa tā, lai varētu rādīt tūristiem. Šodien abatijā apskates vērtas ir gotiskā stila arkas, kā arī 13. gadsimta baznīca.Lai nokļūtu pie Sv.Hilariona bizantiešu pils, no Kirēnijas jāveic sešus kilometrus garš ceļš pa Bespamarkas kalnu serpentīnu. Tā pašlaik ir vienīgā Kirēnijas kalnos pieejamā un kaut cik saglabājusies pils, ko nevar teikt par Kanataras un Buffavnento pilīm, kas tika sagrautas turku un grieķu kara laikā. Sākotnēji tā celta kā baznīca uz svētā Hilariona kapa, vēlāk pievienots klosteris. Turpmākajos pastāvēšanas gados pārbūvēta par cietoksni, lai aizstāvētos pret arābu uzbrukumiem. Kad 12. gadsimta beigās to iekaroja angļi un Kiprā pie varas nāca Luzinjānu dinastija, sākās pils modernizācija un tā pilnībā tika pārvērsta par karaļa apartamentiem.Tā kā pils celta uz kalna nogāzes, tās teritorija izkārtota trīs līmeņos. Ārējā bijis izvietots garnizons un zirgu staļļi, vidējā – karaļa galms, dzīvojamās ēkas svītai un kazarmas, kā arī bizantiešu baznīca. Augšējā līmenī, protams, karaļa pils. Pils teritorijā iekārtotas vairākas ekspozīcijas, kas iepazīstina ar tālaika dzīvi.Interesanti, ka šā cietokšņa apmeklējums iespaidojis arī Voltu Disneju, kurš pils siluetu un motīvus izmantojis zīmējumos multiplikācijas filmā «Sniegbaltīte un septiņi rūķīši». Atceļā vēl atgriežamies Kirēnijā, lai pastaigātos pa vecpilsētas šaurajām ieliņām. Tad arī pārliecināmies: patiešām – Kirēnija ir Kipras Lasvegasa! Tajā koncentrējušies desmitiem spēļu namu, starp tiem tādi, kas piedāvā spēlēt pokeru, blekdžeku un amerikāņu ruleti, kā arī milzums spēļu automātu. Šādas izklaides iespējas pieejamas arī viesnīcās, turklāt ne tikai to iemītniekiem. Uz Kirēniju brauc vieglas peļņas tīkotāji no Turcijas, Izraēlas un pat Kipras grieķi, lai laimētu miljonu vai arī – lai zaudētu pēdējo monētu. Vēl pusnaktī atvērti neskaitāmi restorāni, krogi un kazino, kas man ir vislielākais pārsteigums. Zinu, ka Turcijā kazino aizliegti ar likumu. Bet te, kur arī ir islāma zeme, tiem atļauts darboties? Kā saprotu, islāma izpausmes te ir ne tik acīm skatāmas kā citās zemēs – reti kura sieviete staigā lakatā. Pavērojot cilvēkus, redzams, ka viņu dzīve rit nesteidzīgi – tā izpaužas turku mentalitātei raksturīgā vajadzība pēc lēnīgas kopā pasēdēšanas un papļāpāšanas. Uz ielas gan pārsvarā manāmi nelielos bariņos pulcējušies turku vīrieši, kas, slinki sarunājoties vai vienkārši klusējot, vēro garāmgājējus, protams, tūristus. Ko dara sievietes? Viena daļa strādā, citas audzina bērnus, vēl citas kādas draudzenes mājās lēnīgi malko tēju un pļāpā par šo un to. ◆
