Dzejas dienu ietvaros 11. septembrī Jelgavas Jaunais teātris skatītājiem deva iespēju salīdzināt, bet varbūt tikai nedaudz ieskatīties divu spožu latviešu literatūras dīvu dzīvē.
Dzejas dienu ietvaros 11. septembrī Jelgavas Jaunais teātris skatītājiem deva iespēju salīdzināt, bet varbūt tikai nedaudz ieskatīties divu spožu latviešu literatūras dīvu dzīvē.
Zenta Mauriņa un Aspazija ilgu laiku nav varējušas saprasties. Viņu attiecības bijušas vēsas, lai neteiktu vairāk. Tikai Aspazijas dzīves pēdējos gados abas rakstnieces spējušas viena otru saprast un pieņemt.
Aspazijas dzīves, jūtu un pārdomu šķautnes izskanēja viņas dzejā, vēstulēs un dienasgrāmatas fragmentos uzvedumā «Mīlai ir rokā divi svari». Dzejniece šajā uzvedumā rādīta ne tikai kā spēcīga sieviete, kas cīnās ar sabiedrības dogmām un protestē pret apspiestību, bet arī kā cilvēks, kas šaubās, ir reizēm noguris un nespēj saskatīt dzīves spožumu. Aspazija šajā darbā attēlota kā cilvēks, kam ir tiesības būt gan enerģijas un cīņas spara pilnam, gan nogurušam un patvērumu meklējošam.
Zenta Mauriņa latviešiem ir izcila un apbrīnojama personība, kas gan fiziskās, gan arī morālās sāpes un ciešanas ir spējusi pārvērst garīgā spēkā un enerģijā. Viņa ir pratusi piedzīvotos pazemojumus un izsmieklu pārvērst daiļumā, ko viens var pieņemt, cits nesaprast un noraidīt, bet neviens – noniecināt un neņemt vērā.
Arī Zentu Mauriņu režisore Lolita Muižniece nav centusies pasniegt kā literatūrā ierakušos rakstnieci, kas nekā cita, izņemot rakstāmo, neredz, jo patiesībā tā nekad arī nav bijis. Rakstīt var tikai tas, kas ir jūtīgs un redzīgs, kas māk ieklausīties sevī un citos. Uzvedumā izgaismotas rakstnieces dvēseles tuneļi, kas dažkārt var paslīdēt garām nepamanīti.
Rakstniece cienīja sevi, tādēļ nepieļāva nekādus jūtu uzplūdus plašākā sabiedrībā, taču tas nebūt nenozīmē, ka viņa būtu bijusi nejūtīgāka vai garīgi aukstāka par saviem līdzcilvēkiem. Uzvedums bija veidots kā dialogs starp Zentu Mauriņu un cilvēkiem, kuru jūtas un attieksme pret rakstnieci katram ir citāda, taču tajā pašā laikā tas bija arī Zentas Mauriņas dialogs pašai ar sevi – ar savām atmiņām un pārdomām.
Cik zālē bija ļaužu, tik bija arī viedokļu. Taču kopīga bija viena atziņa, ko nedrīkstam aizmirst: pirmām kārtām mēs visi esam cilvēki. Labāki vai sliktāki, gudrāki vai ne tik gudri, taču visi ar jūtām un emocijām, ar kurām nedrīkst nerēķināties. Un, lai varētu pamācīt citus, vispirms mums ir jāieskatās pašiem sevī.
Abas uzveduma daļas bija patiesas. Ne reizi tās nekļuva uzmācošas vai nogurdinošas.
