Suņu saimnieces ir mākslinieces Inita Vilka un Nellija Skujeniece, kuras, kā jau «Ziņas» informēja, savus mīluļus līdz 3. maijam rāda izstādē «Canicula» galerijā «Suņa taka».Suņu tēma mākslā nav neparasta – arī mākslinieki mīl dzīvniekus – , taču izstādes par tēmu «suns» ir visai liels retums. Vismaz Latvijā, cik zinu. Tēlniecībā suns parādās biežāk, bet glezniecībā tam atvēlēta palīgloma.Tas, ka I.Vilka savās gleznās tik lielu vietu ierāda suņiem, nav nekas ārkārtējs. Māksliniece visai bieži glezno dzīvniekus, viņas darbos tie ir būtiskāki nekā cilvēks. Jaunajā izstādē gleznotāja rāda septiņus darbus, kuru centrā ir suns. Speciālisti droši vien var pateikt pat to šķirnes. Turpretim mani interesē gleznu mākslinieciskās kvalitātes, kā autore tikusi galā ar darbiem.I.Vilka suņus gan, ja tā var izteikties, «portretējusi», gan iesaistījusi kādā darbībā, vēlēdamās izteikt kaut ko vairāk, nevis tikai iemūžināt uz audekla labi zināmu suni, pat izsacīt kādu filosofisku vai ētisku secinājumu.Diemžēl darbu formālais risinājums vēsta, ka mākslinieces doma ir visai labila, klejojoša. Tā metas dažādos virzienos, kas ne vienmēr noved pie konkrēta mērķa vai brīžiem aiztraucas visai neskaidros sapņojumos, kur viņa, kā šķiet, jūtas vislabāk. Bieži suņu «portretējumos» I.Vilka iesaista kādas daudznozīmīgas detaļas (piemēram, zirnekli darbā «Asins suns» vai pavērtas durvis nedefinētā telpā gleznā «Gusto, iesim ārā!»). Šādi papildinājumi gan var būt svarīgi, taču ne vienmēr mērķtiecīgi izsaka galveno ideju vai ir pārlieku klaji. Savukārt telpa starp tēmu un detaļu ir bezgalīgi plaša, pat nenosakāma. Centrālais tēls un detaļa nesakļaujas vienā veselumā vai arī detaļa ir tīši sameklēta, mazliet triviāla, autores domas uztiepta. Arī stilistiskā dažādība pat viena darba ietvaros apliecina I.Vilkas sajūtu, emociju un domas neskaidrību, haotiskumu. Formālais risinājums nesakļaujas ar saturu.Turpretim tēlnieces Nellijas Skujenieces darbi izceļas ar lielisku formas izjūtu, tēlniecisko izteiksmes līdzekļu perfektu pārzināšanu. Nekas nav lieks, izdomāts, «sagūderēts». Viss pakļauts vienam mērķim – gan tēla, gan pamatdomas atklāsmei. Katrs suns mākslinieces interpretācijā iegūst savu raksturu, pat noskaņojumu. Tas pats sakāms par formu, materiāla izvēli un krāsojumu, kas cieši sabalsojas ar saturu.Darbs «Zefīriņš» darināts no ģipša. Māksliniece to neslēpj, tieši otrādi – tēla atveidojumā izmanto tā porainību, kamēr «Mantiņa» liekas salipināta no daudziem gabaliem, nenogludinot virsmu. Arī krāsojums pastiprina nemierīgas virsmas iespaidu, kas acīmredzot sakrīt ar suņuka kustīgumu, iekšējo trauksmainību.«Saucienā» izmantotas ģeometrizētas formas, šķietami racionāli būvēts, bet kubistiskā forma lieti sasaucas ar suņa «emocionālo» kaucienu.Kā īsts portrets radīts «Brālim brālis». Mūsu priekšā ir vīrišķīgs, cēls un gudrs suns. Kā šajā, tā arī citās skulptūrās mēs droši vien varam sameklēt līdzības ar cilvēku.Kā tēlniecībā vispār, tā arīdzan N.Skujenieces gadījumā būtu pievēršama uzmanība arī rakursiem. Ikviens skatupunkts papildinās tēla raksturojumu, atklās jaunas nianses.Vēl jāpiebilst, ka abas mākslinieces šos darbus darinājušas šogad, tas ir viņu jaunākais veikums.
