Par novadniecēm Elizabeti Alunāni, izdevēju, un Margaritu Kovaļevsku, rakstnieci, ilustratori, gleznotāju
Šķirstot Novadnieku kalendāru Jelgavas bibliotēkas mājaslapā, redzu, ka lielākā daļa pieminēto ir vīrieši. Arī mana mamma, katru reizi avīzē izlasot rakstiņu par kāda mēneša slavenajiem jubilāriem, pasmīn: “Nu ja, tu tik par tiem vīrišķiem raksti.” Jā, protams, mani ļoti uzrunā spēcīgie, inteliģentie un daudz sasniegušie vīrieši, bet tam, ka viņu manos rakstos proporcionāli ir vairāk, kā attaisnojumu varu minēt, ka sievietes sabiedriskajā dzīvē un jebkādās radošās darbībās sāka iesaistīties nebūt ne tik sen. Viņu loma bija būt sievām, mātēm un saimniecēm. Un, kā zināms, par izcilām šo jomu pārstāvēm agrāk nerakstīja un viņas skaļi neslavēja. Varu tikai iedomāties, cik grūti gudrai un radošai sievietei bija izlauzt savu ceļu vīriešu pasaulē.
Tieši tāpēc šodienas rakstā par decembra jubilāriem iepazīsim divu spēcīgu un sirdsgudru sieviešu dzīvesstāstus.
Elizabetei Alunānei – 166
“Miris arī Alunāns. Ieejot viņa atstātā grāmatu mājā, kas celta no koka, no visiem stūriem pretim dveš senu laiku godība. Senu laiku plauktos grāmatas viena par otru vecākas (..). Pate kundze, pa senu laiku paradumam ciemiņu, par kādu tieku uzskatīts es, lūdz piesēsties pie galda un pacienā ar veselības tēju. Visapkārt senu laiku grāmatas, guļ plauktos piemēram “Don Karloss”, guļ un gaida uz pircējiem jau 42 gadi un kundze stāsta tik brīnišķīgus atgadījumus no savas ilggadīgās grāmatnieku dzīves, ka prieks klausīties.” (Atis Freinats. Grāmatnieki pa mājām, tirgiem un pilsētām. Rīga, 1939.)
Līze Jačuns pasaulē nākusi 1855. gada 12. decembrī (pēc vecā stila – 30. novembrī) Jaunsvirlaukas Jačunos lauksaimnieku Jāņa un Karlīnes ģimenē. Ģimene drīz vien pārgājusi uz 165 pūrvietas lielajām Sesavas Nārunu Ližu mājām, kuras tēvs iemainījis pret Jačuniem.
Četru gadu vecumā nomirst Elizabetes māte, vēlāk tēvs apprecas ar Karlīni Krauksti, Vensku Edvarda pusmāsu. Dažādos avotos ir atšķirīgas liecības par bērniem – domājams, Elizabetei bijusi māsa, vēlāk viņa iegūst vēl trīs vai piecas pusmāsas. Elizabetes tēvs bijis liels “pātarnieks”, pamāte – laba dziedātāja. Dievvārds Nārunu Ližos tapa uzturēts. Līzes tēvs guvis atzinību arī sabiedriskā darbā, piemēram, 1882. gadā kļuvis par Lielsesavas pagasta savstarpīgās krāšanas un aizlienēšanas kases priekšnieka vietnieku. Savukārt 1862. gadā Nārunu saimniekam Jāņos Jelgavas preču un pie zemkopšanas derīgu lietu un lopu izrādīšanā par brangu paša audzinātu zirgu lielais sudraba medālis dāvināts.
Skolā Elizabete gājusi Jelgavā, dzīvojusi vācu pansijā un labi apguvusi vācu valodu gan rakstos, gan runā. Ap 1874. gadu iepazinusies ar Henrihu Alunānu. Elizabetei tobrīd vien 19, Heinriham jau 39… Periodikā atrodam kādu jauku uzzīmējumu, kā Heinrihs pie līgavas braucis.
“Vasarā reiz Alunāns braucis viesoties pie savas līgavas Elīzabetes Sesavā un ņēmis līdzi arī Lapas Mārtiņu. Šis bijis visai priecīgs, kad uz kumodes ieraudzījis savu dzejoļu grāmatu – Mīlestības un mīlestības gaudu dziesmas. Piesēdis un ierakstījis grāmatiņā šādu pantu:
Es atrodu par brīnumiem
Še savas dziesmas priekšā,
Kaut gan tām maza vērtība,
Bet puķes viņās iekšā,
Ko mīļas rokas plūkušas –
Tās dziesmas to nav pelnīj’šas.”
Abu savienība šajā laikā oficiāli noslēgta tomēr netiek. Iespējams, vecuma starpības dēļ, varbūt izšķiroša bijusi arī Heinriha neskaidrā finansiālā situācija – tikai nupat viņš Jelgavā uzsācis uzņēmējdarbību, atverot grāmatveikalu ar plašu maksas lasāmbibliotēku un apgādu, nav vēl bijis zināms, cik attaisnosies ieguldītie līdzekļi.
Grāmatnieka dzīvesbiedre
1889. gadā Elizabete kļūst par nu jau pazīstamā grāmatnieka Heinriha Alunāna dzīvesbiedreni. Abu ģimene nav bērniem svētīta, tās interešu centrā nostājas nesavtīga kalpošana grāmatai.
“Viņa atceras sen pagājušos gadus, tos laikus, kad Indriķis Alunāns izdeva brāļa Jura Alunāna Dziesmiņu pirmās daļas papildinātu otro izdevumu, Kaudzīšu ievērojamo grāmatu “Mērnieku laiki” u.c. Lūk, tur pie sienas mākslinieka Šēnberga darināts Indriķa Alunāna portrets, tur fotogrāfiski uzņēmumi!
– Es jums visu to rādu, – saka laipnā Alunāna kundze, – lai jūs nedomātu, ka lielu mantu esam iekrājuši. Rau, kā te pat bija reiz izrunāts – Alunāns ir bagāts. Blēņas, blēņas! Te nu jūs redzat to šauro istabiņu; tāda pati viņa bijusi vienmēr. Un to mājiņu, to jau nopirkām tikai tādēļ, lai vecuma dienās nebūtu jāiet nabagu mājā.” (J. PL. Daži vecie Jelgavas grāmatnieki. Grāmatnieks, nr. 1, 1936.)
Pārņem vīra darbu
Kad 1904. gadā mūžībā aiziet Heinrihs Alunāns, Elizabete uzņemas plašās spiestuves, apgāda un abu grāmatu tirgotavu – Lielajā ielā 21 un Katoļu ielā 32 – vadību, ko veic četrus gadu desmitus – līdz pat savai aiziešanai 1944. gadā.
E.Alunānes tipogrāfijai secen nav gājušas cīņas par labāka atalgojuma un darba apstākļu nodrošināšanu grāmatrūpniecībā strādājošajiem. Par to vēsta, piemēram, neliels rakstiņš laikrakstā “Tēvija” 1912. gadā rubrikā “Jelgavas notikumi”.
“Par grāmatrūpniecības strādnieku laikraksta “Neuer Baltischer Bucharbeiter” izvedēja Pruvlija nosodīšanu. (..) Pruvliks nodevis Elizabetes Allunan tipogrāfijā Jelgavā nodrukāt 3000 eksemplārus jautājumu listes anketai par grāmatrūpniecības aroda darba apstākļiem. Tipogrāfijas pārvaldnieks neatļāvis tās drukāt un liste nodota Kurzemes gubernatoram. Tas atradis, ka gatavojoties grāmatdrukātāju un burtliču streiks un šo jautājumu listu apstellēšana nozīmējot musināšanu uz streiku, kamdēļ piespriedis A.Pruvlijam administratīvā kārtā 1 mēnesi aresta.”
20. gadu vidū acīmredzot ar nespēju nodrošināt konkurētspējīgu atalgojumu saskārusies pati Elizabete. Laikraksts “Balss” 1925. gadā raksta par burtliču streiku, kad nozarē strādājošie 9. septembrī Jelgavā uzsākuši streiku, pieprasot algas paaugstinājumu par 10 procentiem.
Līdz 30. gadu vidum Alunāna izdevniecība vēl aizvien dēvēta viņa vārdā, šis apstāklis radījis arī vairākus pārpratumus mūsdienu pētnieku darbos, nelaiķim Heinriham Alunānam piedēvējot patiesībā jau Elizabetes apgādībā izdoto. Tikai ar 1935. gada janvāri firma iegūst Elizabetes Alunāns vārdu.
Viņas apgādībā, piemēram, latviešu sabiedrība pirmoreiz iepazīstas ar jaunās norvēģu rakstnieces Sigrijas Unsetes darbiem – kalendārā “Jauns Kurzemes un Vidzemes kalendārs 1915. gadam” ietverts stāsts “Smita Telefsena jaunkundze”. E.Alunānes apgādībā visvairāk iznākuši atkārtoti Ādolfa Alunāna lugu izdevumi, sākuma gados arī Nikolaja Alunāna nošu izdevumi. Bieži izdoti mūsdienās arī piemirstu vācu autoru romāni un stāsti. 1921. gadā vienā krājumā ietverts Selmas Lāgerlēvas stāsts “Vineta” un Helenes Kristalleras stāsti “Kad svecītes izdziest” un “Lorīte”. Izdoti arī atsevišķi filozofiska rakstura apcerējumi, palīdzības literatūra, medicīniskiem jautājumiem veltīti darbi – Dāvida Bīskapa “Kā izsargāt bērnus no diloņa, alkoholisma un smēķēšanas?”, Jāņa Strautmaņa “Ticība un zinība” –, reliģiski kristīgā literatūra. Viens no pēdējiem izdevumiem iznācis 1932. gadā – Baltijas vācu rakstnieka Teodora Hermaņa Pantenija “Ķellieši” Ramānu Aleksandra tulkojumā. Vēlāk izdoti vairs tikai kalendāri. Ar drukas pakalpojumiem E.Alunāne atbalstījusi arī Jelgavas draudzi.
Klusa un vienkārša
Ilgus gadus Elizabete darbojusies Jelgavas Sv.Vienības sieviešu komitejā, pēc tam iecelta par tās goda locekli. Viņai bijis možs gars un laba atmiņa arī vēl mūža novakarē. Privātā dzīvē bijusi klusa, vienkārša, satiksmē ar citiem allaž atsaucīga, izpalīdzīga un gādīga. Elizabetes mūžs noslēdzies 88 gadu vecumā. Viņa guldīta Jelgavas Literātu kapsētā, kur jau 40 gadu atdusējies vīrs Heinrihs.
“Lūk, jauks un raibs darba cēliens! Daudz kas vērtīgs palicis tautai un, laikam, daudz kas pagaisis. Pirms pāris gadiem Alunāna veikalā ienācis Nīcas pamatskolas skolotājs Lielozola kungs. Viņš meklējis latviešu grāmatu vecos izdevumus. Atradis un sakārtojis prāvu, tikko ceļamu saini.
– Cik man jāmaksā? – jautājis veikala darbiniecēm.
– Divi lati – viņam atbildēts.
Lielozola kungs apmulsis. Padomājis un samaksājis Ls 50,–.
(J. PL. Daži vecie Jelgavas grāmatnieki. Grāmatnieks, nr. 1, 1936)
(Izmantota informācija no literatūra.lv)
Margaritai Kovaļevskai – 111
7. decembrī atminamies gleznotāju, bērnu grāmatu ilustratori un rakstnieci Margaritu Kovaļevsku (1910–1999). Dzimusi Liepājā žurnālista un publicista Jāņa Kovaļevska ģimenē, brālis rakstnieks un žurnālists Pauls Kovaļevskis publicējās ar Pāvila Klāna vārdu. Draugu vidū saukta par Čiepu. Visu mūžu viņas atmiņā saglabājusies aina, kad 1921. gadā Krievijā nošauts tēvs.
Pati par sevi “Pašportretos” Margarita stāstījusi: “Esmu dzimusi Ziemsvētku mēnesī pie Baltijas jūras, ostas pilsētā Liepājā. Tas viss kopā skan tik jauki, ka – domāju – vecāki un radi laimē plati smaidīja – un arī es – par gaišo, gaišo Dieva pasauli. Bet gadu plūdumā ir noskaidrojies, ka neesmu padevusies raksturā tik gaiša un rāma, kā to gaismoja toreizējā ziemas diena. Labāk saderos ar jūras nemieru.”
Pirmā pasaules kara laikā ģimene bēgļu gaitās nonāca Krievijā. Kad atgriezās Latvijā, meitene mācījās Jelgavas 2. valsts ģimnāzijā. Bērnības un jaunības gadi saistās ar Jaunsvirlaukas pagastu un Jelgavu. 1941. gadā Margarita beidza Latvijas Mākslas akadēmijas Figurālās glezniecības Ģederta Eliasa meistardarbnīcu.
“Man arvien ir paticis gleznot, zīmēt un arī rakstīt. Arī tad, kad esmu spodrinājusi logu rūtis vai mazgājusi veļu – ar rokām –, esmu jutusies tikai kā ‘mamma’ vai pienākuma pildītāja. Pret sevi nekad neesmu jutusies svinīgi. Tā arī vairs neatceros, neesmu arī nekur atzīmējusi, cik izstāžu rīkots, cik pasaku grāmatu pasauli ieraudzījušas. Mākslas akadēmiju beidzu 1941. gadā – komunistu gaisotnē. Nospiestība, neziņa, saspīlējumi, bet pati vainīga, par ilgu ‘pindzelējos’, vilku akadēmijas laiku garumā. Varēja taču daudz agrāk tikt ar visu galā. Par laimi, diplomdarbam biju izvēlējusies gleznot tirgus sievas ar puķu, ar sakņu groziem. Kādam citam beidzējam klājās plānāk. Bija pilsētas skatā iegleznojis baznīcu ar smailu torni – tas steigšus bija jāpārlabo par daudzskursteņu fabriku.” (Treji Vārti, 117, 1987.)
Spēja iejusties bērna pasaulē
20. gadsimta 30. gados M.Kovaļevska pievērsās grāmatu grafikai, ilustrējusi latviešu tautasdziesmu un pasaku izdevumus. Kā atzīmējis mākslas zinātnieks Jānis Kalnačs, 30. gadu nogalē un 40. gadu pirmajā pusē Latvijā plašu popularitāti ieguva bērnu grāmatiņas ar tolaik vēl Mākslas akadēmijas studentes M.Kovaļevskas zīmējumiem un Kārļa Skalbes, Erika Ādamsona, Ilonas Leimanes, Rūtas Skujiņas tekstiem. Reizēm zīmējumi bija radīti pēc jau gatava teksta, reizēm otrādi – teksts pēc zīmējumiem. M.Kovaļevska ilustrējusi arī skolu mācību grāmatas. Latvijā sarīkotas divas izstādes (1937, 1942).
Oļģerts Saldavs rakstījis: “Šo smaidošo un labsirdīgo dāmu, kas pēc savas dabas ir klusa un neuzkrītoša, raksturo viņas mākslinieces darbs, kurā paveras bezgalīga mīlestība, laipnība un dziļa iejušanās bērna pasaulē un priekos. Jau no akadēmijas figurālās darbnīcas aiziedama ar diplomu, māksliniece pareizi izlēmusi savas gaitas, pēdējos gados piepildīdama bērnu literatūru ar krāšņi ilustrētām grāmatām, kas iepriecina ne vien mazos, bet tikpat jūsmīgi arī lielos skatītājus un lasītājus. Sevišķās dāvanas un prasme pārslēgties pasaku pasaules abstraktajā perifērijā, māka piešķirt dzīvniekiem un stādiem cilvēcīgus veidolus ierindo šo latviešu mākslinieci augsti kvalificējamā pasaules bērnu grāmatu ilustratoru rindā, kurā diezin vai Kovaļevskas vārds nefigurēs pirmajās vietās. Viņas tēli iezīmē labsirdīgu humoru, ir groteski un pievilcīgi savā ārienē. Viņas tēlotā pasaku pasaulē kā dzīvnieki, tā arī stādi ieņem katrs noteiktu darbošanās veidu un uzdevumus, kas personificē cilvēka pasaules kārtību, bet tikai pasaku valsts telpā. Ikdienas reālās dzīves plūdumā Kovaļevsku saista tirgus kņada, vecītes, kas tirgojas ar āboliem, puķēm un saknēm, čigānu bērnu brūnās un vientiesīgās sejas, šķelmīgie un bērnišķi koķetie smaidi. Viņas akvareļos un zīmējumos šī pasaule pamirdz labsirdīgas saules apmirdzēta, gaiša un neviltota prieka izskaņā. Kovaļevskas ilustratores mākslā nojaušama arī tīri latviskā uztvere un griba iejusties darbā. To viņa panāk! Viņas zīmējumi tekstam piešķir dvēselīgumu.” (Tēvija, 1942.)
M.Kovaļevska bija slavenā mākslinieka Kārļa Padega mūža mīlestība, bet viņa šo gados jaunāko puišeli ievēroja kā mākslinieku, ne kā vīrieti. Padegs gan pamanījās kailfigūrai slavenajā gleznā “Marijas ielas Madonna” piezīmēt Margaritas profilu, pat nepajautājot atļauju. Izcēlies skandāls.
Latvijā izveidota ģimene ar Kārli Videnieku, piedzimuši dēli Pēteris Videnieks un Kaspars Videnieks. Kādu laiku ģimene dzīvojusi Mežaparkā.
Latvijas pietrūkst
1944. gada rudenī M.Kovaļevska ar ģimeni devās bēgļu gaitās uz Vāciju. Dzīvojot svešumā, pievērsās arī rakstniecībai, sarakstījusi pasakas bērniem (“Sēnīte Bērzlapīte”, “Pasaciņa”). 1951. gadā izceļoja uz ASV, nonāca Ņujorkā, pēc gada pārcēlās uz Amerikas Rietumkrastu.
Lūk, ko 1952. gadā viņa stāstījusi: “Mums laikam nepaveicās. Ņujorkā pusotra mēneša praktiski pavadīju pagrabā, kurinot milzīgu, stipri pavecas konstrukcijas krāsni. Iespaidi? Patiesībā nekādi, jo vienīgais, ko augu dienu redzēju caur savas “darba vietas” logu, bija gājēju stilbi un pārmaiņas dēļ kāda palaidnīga nēģerzēna mēle. Šeit, Takomā, man pie viena loga zied un nes augļus ābele, caur otru redzu plašus ūdeņus, bet trešajā tālumā vied vienmēr sniegotais Mount Rainiersa. Tomēr, galvenais, nekad trimdā man nav bijis tik daudz brīva laika, ko veltīt savām interesēm.”
M.Kovaļevskai trūka Latvijas, Rīgas, Jelgavas. Savos darbos viņa gan fantāzijā, gan gluži dokumentāli atgriezās zudušajās pasaulēs. “Es paskatos visapkārt – mana Rīga attālinās, grimst dziļā tumsā, tā izzūd pavisam, ir laikam vēla stunda. Es pieceļos, pieeju logam. Ielās drāž garām modernā Amerikas tagadne, kas spožacaino auto vaboļu vēderos nevizina pagātnes mīļās ēnas. Un es aizvelku pāri savām izdzīvotām dienām daudzu gadu putekļiem klāto priekškaru. (Latvija-Brīvā Balss, 1951.)
Svešuma laiku M.Kovaļevska piepilda ar radošām nodarbēm – glezno, ilustrē, raksta, organizē personālizstādes. Amerikā pabeidz Latvijā iesākto romānu “Posta puķe”. Pirmie romāna uzmetumi spontāni tapuši 1944. gada vasarā radu mājās Zemgalē, redzot dūmus virs kaimiņu mājām, kuras aizdedzinājis pats saimnieks, dodoties bēgļu gaitās. Vēlāk aizsāktais darbs turpināts, pilnveidots un slīpēts bēgļu nometnē Mirvikā, uzklausot rakstnieka Pāvila Gruznas ieteikumus.
“(..) es varēju tupēt barakā, maizi deva UNRRA, – un varēju rakstīt. Toreiz man tas likās izmisums, patmīlīga aizmānīšanās no dzīves (..). Un es rakstīju drudžaini mehāniski vai arī pēkšņā godkārē – sacenšoties ar citiem, kas raksta – lai Gruzna mani paslavētu. (..) pati pārvērtos (..) Putnu mammā – viņa gāja pa priekšu, es ar spalvaskātu pakaļ. Viņa ir izdomāta – no ārpuses, no iekšpuses, tikai cepure ir patiesi tāda, kāda tā bija.” (No vēstules Vītautam Kalvem 1963. gadā.) Asredzīgs un nesaudzīgs vides un cilvēku vērojums romānā “Posta puķe” atklāts dzejiski spilgtām un asprātīgām metaforām bagātā izteiksmē.
Svešumā rakstīts romāns “Gauru gaiļi”. Savukārt atmiņu tēlojumi “Astoņpadsmit” un “Deviņpadsmit” tapuši, ņemot par pamatu dienasgrāmatas, kuras rakstītas 18 un 19 gadu vecumā. Nepabeigusi Odiņa skolu Jelgavā, Margarita pusgadu mācījās Liepājas Amatniecības skolā un dzīvoja pie mātes radiem, pēc tam Rīgā apmeklēja Kārļa Miesnieka un Jēkaba Bīnes studijas, iepazina daudzus interesantus cilvēkus, iestājās Mākslas akadēmijā un izdzīvoja pirmo studiju gadu. Vēlme fiksēt savas izjūtas, pārdzīvojumus un notikumus rakstiski viņai bijusi jau kopš jaunības gadiem. Dienasgrāmatas rakstījusi līdz pat 20. gadsimta 60. gadu sākumam – apmēram 30 gadu. Dodoties prom no Latvijas, čemodānu ar pirmskara dienasgrāmatām kādā Vācijas dzelzceļa stacijā nozog, palikušas tikai dažas. 1977. gadā izdoti atmiņu tēlojumi “Sentiments un mazliet sniega”.
1999. gadā M.Kovaļevska aizgāja mūžībā.
Tuvojas Ziemassvētku laiks, lūk, ko, dzīvodama Amerikā, viņa rakstīja par šo laiku: “Visjaukākie braucieni ap Ziemsvētku laiku. Tad ir jau tā, it kā gaisā šķindinātu zvārgulīši, smaržotu pēc sniega. Čikāga vai Ņujorka it kā pārvēršas Latvijas labo laiku Rīgā, mazākas pilsētas – Jelgaviņās un Bauskās. Manī izzūd tiešamības izjūta, es tad esmu līksma vai ļoti sentimentāla. – It kā vēl esmu un tomēr vairs neesmu šajā dienā, ne arī šajā gadā, – bet kaut kur gaisu gaisos starp pagātni un tagadni. To visu ļoti grūti vārdos parādīt. Nu ja, bet tas nu tā, – kur atpaliku. Tepat vien, pie otrādi apgrieztās iztēles. Tā reiz kādā apledojušā pilsētā, kur man sala un kur grozīju nez kādas īgnas domas un jau kuro reizi jautāju sev, kāpēc bija jābrauc līdzi ganeļiem un sēnēm, mani sagaidīja rudzu maizītes smarža un maza meitenīte ar pieliektu celīti. Viņa gribēja, lai nobučoju lelli un lai parādot, kas man somā: “Vai tevi šurpu atsūtīja Ziemsvētku vecītis?” Cik tas bija negaidīti mīļi jo mīļi. Un tīkami silti! Bet kādā citā pilsētā, ap kuru tamborēju izsmalcinātas mežģīnes, nonācu vēsās un patumšās istabās. Mājinieki vēl esot dienišķas maizes darbā, bet lai es jūtoties ērti un labi. Es tiešām iejutos ērti un labi. Pat cik necik sadraudzējos ar žurku Skrubelīni, kas citādi gan pārāk neiecietīgi un pikti saimniekoja pa virtuvi – kaut ko vienmēr grabināja, apgāza, skrubināja un skrubināja, naktis nekaunīgi zagās pie manis un nokoda Mārtiņrožu pušķim ziedus.” (Laiks, 1975.)
