Pamodos piecos no rīta, nesaprotot, kādas dīvainas skaņas likušas atvērt acis tik agrā stundā. Ieklausījos. Tik un tā nevarēju saprast, kas tās rada. Izejot uz mūsu naktsmītnes terases, viss kļuva skaidrs. Otrpus Oderai pie paša upes krasta bija sanācis daudzskaitlīgs vācu aitu bars, kas savā starpā sasaucās visdažādākajās toņkārtās. Tāds bija rīts mūsu ģimenes izbrauciena pirmajā naktsmītnē Polijā pie Vācijas robežas.
Gar pašu Krievijas robežu
Ja reiz bija radusies nepieciešamība apmeklēt kokaudzētavu Hamburgā, likās tikai loģiski kādu dienu izbraucienā pievienot, lai mazliet atpūstos. Vecajā Eiropā augusts ir ļoti izteikts vietējo atpūtas mēnesis, un paši vācieši faktiski aizņēmuši visas naktsmītnes Baltijas jūras piekrastē. Ievadot meklētājā Rīgenas salu, nākas secināt – 80 procenti naktsmītņu uz salas ir aizņemtas.
Vāciju nācies apmeklēt diezgan bieži, pārsvarā turp dodoties pa jauno ātrgaitas šoseju no Varšavas līdz Berlīnei, bet šoreiz izlēmām rīkoties citādi. Pirmkārt, tāpēc, ka, traucoties pa lielajām maģistrālēm, diži daudz vietējos smukumus pavērot nevar, otrkārt, tāpēc, ka atmiņā bija iespiedies vienreiz izbrauktais senās Prūsijas ceļš Gdaņskas virzienā. Pārbaudot «Google maps» piedāvātos maršrutus, secinām, ka liela atšķirības attālumos un laikā, kādā sasniegsim galamērķi, nav. Punktu diskusijām par ideālo maršrutu pieliek vakarā pirms izbraukšanas saplīsusī mūsu ģimenes mašīnas riepa, kas nozīmē, ka ceļā dosimies ar manu automašīnu, kas ir visai neliela. Secinām, ka diez vai ar šo auto spēsim visus daudzos kilometrus iekļauties maksimālajā ātrumā, kādu parasti šim posmam rēķina navigācijas sistēmas. Tiek pieņemts lēmums izvēlēties autoceļu, kas ved uz Goldapu un tālāk Ščecinas virzienā, jo tās tuvumā ir mūsu pirmā rezervētā naktsmītne.
Savu lēmumu ne mirkli nenožēlojam – ceļš ir tukšs, nav lielo kravu pārvadātāju, turklāt var vērot visai glītas plašās Polijas ainavas ar ezeriem, pauguriem un mežiem. Daudzviet pie paša ceļa gozējas dzērves. Tiesa, mums neizdodas atrast to ceļu, ko gribējām pie pašas Lietuvas, Polijas un Krievijas robežas, jo navigācijā tāda vienkārši nav. Mājup dodoties, gan, lai arī pie Lietuvas robežas ierodamies tumsā, pamanām mazu ceļu, pie kura redzama tikpat neliela norāde – Vyštitis LT. Vispār sajūtas, naktī braucot gar pašu Krievijas robežu un sasniedzot šo mazo Lietuvas ciematu, jocīgas. Pirmkārt nez no kurienes aiz mums pilnīgā nekurienē iznirst džips, kas brauc cieši aiz muguras, bet neapdzen. Pēc kāda laika tas tomēr atpaliek un vairs neseko. Savukārt Lietuvas pierobežas ciemats nakts vidū izrādās pamatīgi apdzīvots. Lielākās un pavisam vientuļās ieliņās, stāvlaukumos un autobusu pieturās redz stāvam automašīnas ar ieslēgtām gaismām. Dažviet tādas kopā sabraukušas pa divām vai trim – tiek veikti kādi darījumi. Mēs, protams, nemēģinām piestāt un noskaidrot – kādi. Šķiet, tur var novērot kontrabandistus darbībā. Varbūt mēs esam nejauši trāpījušies tieši uz kādu viņu aktivitātes mirkli, un sajūta tāda, ka jebkurā brīdī kāds varētu piedāvāt vismaz iegādāties cigaretes.
Pilsēta ar grūto vārdu
Gan pirmo nakti turpceļā, gan vēl trīs naktis atpakaļ braucot, paliekam Ščecinas tuvumā. Pirmā naktsmītne (kur no rīta brangi blēj aitas) atrodas kādas pusstundas braucienā no Ščecinas pie pašas Oderas upes krasta. Robežstabiņi dažviet ir ielas vienā pusē, citur otrā. Spriežam, ka aitas vienā ganāmpulkā varētu būt gan polietes, gan vācietes un pīles upes vienā pusē pēkšķ vienā valodā, bet otrpus jau citā. Šī noteikti ir viena no jaukākajām naktsmītnēm. Saimniece (vārda māsa Agneška) brokastīs turpat mūsu acu priekšā cep omleti un ļoti gardas mazītiņas ābolu pankūkas. Mums ir pašiem sava terase, no kuras vērot Oderu.
Pēc kokaudzētavas apmeklēšanas Hamburgā paspēt nokļūt līdz Ščecinai liekas pārāk grūts uzdevums, tāpēc paliekam netālu no Štrālzundes. Esam izvēlējušies pēc tam trīs naktis pavadīt Ščecinā, nekur nesteigties un vienkārši atpūsties. Latvieši šīs poļu pilsētas nosaukumu (poliski to raksta Szczecin) spēj izrunāt bez problēmām, bet citu valstu tūristiem tas rada zināmas problēmas. Paši poļi pilsētas interneta mājas lapā (arī dažādos reklāmas materiālos) nosaukumu pat katram gadījumam uzraksta arī kā angļu valodas vārdnīcas izrunā.
Ščecina ir pilsēta Polijas ziemeļrietumos pie Baltijas jūras, Rietumpomožes vojevodistes centrs netālu no Oderas grīvas. Lielākā Polijas osta. Kuģu būves centrs. Sena pilsēta, no kuras apbūves gan maz saglabājies, jo pilsēta stipri nopostīta Otrā pasaules kara laikā. Mums Ščecina noteikti paliks prātā kā ļoti liela pilsēta ar plašām ielām un parkiem.
No 1295. līdz 1464. gadam tā bija Ščecinas hercogistes galvaspilsēta un kļuva par lielu graudu, sāls un siļķu tirdzniecības centru, jo atrodas izdevīgā vieta – Oderas grīvā.
Trīsdesmitgadu kara laikā Šcecinu ieņēma zviedru karaspēks. Pēc Vestfālenes miera līguma nosacījumiem tā kļuva par Zviedru Pomerānijas galvaspilsētu. Zviedru valdīšanā Ščecina neattīstījās, jo bija atgriezta no galvenajiem tirgiem. Stāvokli vēl pasliktināja vairāki kari ar Brandenburgu, kas centās iegūt pilsētu savā īpašumā. 1720. gadā Ščecinu iekļāva Prūsijas karalistes Brandenburgas daļas sastāvā. Pilsēta kļuva par Prūsijas lielāko jūras ostu, izdevīgi tirgojoties ar graudiem un oglēm no Silēzijas. Iedzīvotāju skaits strauji auga no sešiem tūkstošiem 1720. gadā līdz 58 tūkstošiem 1861. gadā. Attīstījās rūpniecība – metalurģija, kuģubūve.
Otrā pasaules kara laikā Ščecina bija liels militārās rūpniecības centrs (piemēram, armijas vajadzībām tika ražotas automašīnas), tāpēc 1944. gadā tā nopostīta (65 procenti ēku – visa osta un pilsētas centrs). 1945. gada 26. aprīlī sarkanā armija pēc sīvām kaujām ieņēma pilsētu. Pēc kara, pamatojoties uz Jaltas un Potsdamas konferenču lēmumiem, Šcecina tika piešķirta Polijai. Vācu iedzīvotāji tika padzīti uz Vāciju, bet pilsētā ieradās poļi, arī no PSRS Polijas austrumu apgabaliem.
1970. gada decembrī, tāpat kā Gdaņskā un Gdiņā, Ščecinā notika plaši strādnieku nemieri. Tika nodedzināts Polijas komunistu birojs un padomju konsulāts. 1980. gada augustā Ščecina, sevišķi tās kuģu būvētava, bija viena no arodapvienības «Solidaritāte» centriem.
Ščecina ceļotājiem īpaši tīkama ar savu atrašanās vietu – tuvu Baltijas jūrai un Vācijas robežai, kā arī tajā var atrast krietni lētākas naktsmītnes nekā vācu pusē.
Ciemos pie Baltijas jūras zivīm
Aptuveni divu stundu brauciena attālumā no Ščecinas atrodas Štrālzunde. Mēklenburga-Lejaspomerānija noteikti ir viens no apmeklētākajiem Vācijas reģioniem vasarā. Tūristus vilina gan viduslaiku pilsētas Šverīne, Vismāra, Rostoka un Štrālzunde, gan arī īpašā daba. Šajā reģionā var izbaudīt Baltijas jūras smilšainās pludmales, apskatīt baltās klintis Rīgenes salā, izbraukāt nelielo Ūzedomas salu.
Mūsu ģimenei šis noteikti ir arī viens no neapgūtākajiem Vācijas reģioniem. Esam tur bijuši tikai vienreiz, kad apmeklējām Ūzedomas salu un Pēnemindi. Šoreiz savā maršrutā esam iekļāvuši Štrālzundi un īpaši bērniem – akvārija apmeklējumu.
Otrā pasaules kara laikā Baltijas jūras piekrastes pilsētas arī Vācijas pusē krietni nopostītas. Pēc Vācijas apvienošanās Mēklenburga-Lejaspomerānija vēl joprojām skaitās viena no valsts nabadzīgākajām zemēm. Tieši Štrālzunde, kā arī Lībeka tiek uzskatītas par interesantākajām Hanzas savienības pilsētām Ziemeļvācijā. Štrālzundei nācies cīnīties par savu neatkarību pret Lībeku, Dāniju, Holandi un Zviedriju. Kaut arī tās vēsture bijusi vētraina, vecpilsētā saglabājušās 811 aizsargājamas celtnes, no kurām dažas tiek vērtētas kā izcili arhitektūras pieminekļi.
No Vecā tirgus laukumā, kurā laiskā augusta pēcpusdienā ir īsta bauda kādā no āra kafejnīcām malkot kafiju, ēst saldējumu un vērot vēsturiskās celtnes un pilsētas viesus un iedzīvotājus, paveras lielisks skats uz pilsētas rātsnama fasādi, savukārt aiz rātsnama atrodas Sv.Miķeļa baznīca (Michaeliskirche – vācu val.).
Skaists skats uz vecpilsētu atklājas arī no akvārija («Ozeanum Stralzund») ēkas jumta. Šajā muzejā garlaicīgi nebūs ne pieaugušajiem, kas ekskursijā devušies bez bērniem, ne mazajiem tūristiem. Ēka sevī slēpj gan aizraujošas, izglītojošas ekspozīcijas, gan milzīgus akvārijus, kuros vērot zemūdens radību dzīvi. Tā vien gribas, mājās pārbraucot, atkal pārlasīt Vika «Zemūdens bara lielo dienu», jo muzejā neviļus rodas sajūta, ka esi nokļuvis grāmatā aprakstīto varoņu sabiedrībā. Uz jumta, no kura paveras skaistais skats uz Štrālzundi, starp citu, mitinās un viesus izklaidē arī bariņš Humbolta pingvīnu.
Braucienā neatliek laika izbaudīt Rīgenes salas skaisto dabu. Kokaudzētavas darbiniece Hamburgā mums vairākas reizes iesaka salu noteikti apciemot, ko nolemjam noteikti kādreiz īstenot. Tomēr nespējam atturēties pārbraukt pāri grandiozajam tiltam, kas savieno Štrālzundi ar šo salu. Ar Štrālzundi kontinentā Rīgeni savieno divi tilti: vecākais, 1937. gadā uzbūvētais, ir daļēji dambis un mūsdienās tiek izmantots dzelzceļa satiksmei, kā arī Rīgenes tilts (Rügenbrücke, 2831 metrus garš), kas atklāts 2007. gadā un izskatās līdzīgs Zelta vārtu tiltam Sanfrancisko. Lielā augstuma dēļ (42 metri augstākajā vietā) zem tilta var kuģot pat vislielākie kuģi. ◆
